Teikuma intonācija
Lingvistikā intonācija ir skaļuma variācija runas laikā, kas netiek izmantota vārdu atšķiršanai. Intonācija un uzsvars ir divi galvenie valodas prozodijas elementi.
Visās valodās skaņu augstums tiek izmantots semantiski, tas ir, kā intonācija, piemēram, lai uzsvērtu, paustu pārsteigumu vai ironiju, vai uzdotu jautājumu. Tonalitātes valodās, piemēram, ķīniešu un hausu valodā, papildus intonācijai vārdu augstumu izmanto arī vārdu atšķiršanai.
Pieaugoša intonācija nozīmē, ka balss augstums laika gaitā palielinās; krītoša intonācija nozīmē, ka balss augstums laika gaitā samazinās. Krītošā intonācija samazinās un pēc tam palielinās, bet maksimālā intonācija palielinās un pēc tam samazinās.
Klasisks intonācijas piemērs ir jautājuma un apgalvojuma atšķirība. Piemēram, ziemeļaustrumu amerikāņu angļu valodā, tāpat kā daudzās citās valodās (Hirst & DiCristo, eds. 1998), ir augšupejoša intonācija atbalss vai deklaratīvajiem jautājumiem (He found it on the street? ) un lejupejoša intonācija wh- jautājumiem (Where did he found it? ) un apgalvojumiem (He found it on the street. ). Jā vai nē jautājumiem (Vai viņš to atrada uz ielas? ) bieži ir augšupejoša intonācija, bet ne vienmēr. Dažās valodās, piemēram, chikasaw un kalaallisut, ir pretējs modelis: augošā galotne ir izteikumos, bet krītošā - jautājumos.
Britu un īru angļu valodas dialektos ir ievērojamas atšķirības, un Belfāstā daudzos apgalvojumos ir vērojami pieaugumi, bet Līdsā - kritumi lielākajā daļā jautājumu.
Starptautiskajā fonētiskajā alfabētā "globālā" augšupejošā un lejupejošā intonācija ir apzīmēta ar diagonālu bultiņu, kas attiecīgi ir augšupejoša no kreisās puses uz labo [] un lejupejoša no kreisās puses uz labo [↘]. Tās var rakstīt kā zilbes daļu vai atdalīt ar atstarpi, ja tām ir plašāks apjoms:
Viņš to atrada uz ielas?
[ hiː ˈfaʊnd ɪt | ɒn ðə ˈˈˈstɹiːt ‖ ]
Šeit pieaugošais augstums uz ielas norāda, ka jautājums ir atkarīgs no šī vārda, no tā, kur viņš to atrada, nevis no tā, vai viņš to atrada.
Jā, viņš to atrada uz ielas.
[↘ˈjɛs ‖ hi ˈfaʊnd ɪt | ɒn ðə ↘ˈstɹiːt ‖ ]
Kā jums izdevās izbēgt?
[ˈˈhaʊ dɪdjuː | ˈɛvɚ | ɨ↘ˈˈskeɪp ‖ ]
Šajā gadījumā, kā tas parasti notiek ar "wh-" jautājumiem, jautājamā vārda intonācija ir augšupejoša, bet jautājuma beigās intonācija ir lejupejoša.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir intonācija?
A: Intonācija ir skaļuma variācijas runas laikā, ko neizmanto vārdu atšķiršanai.
J: Ar ko intonācija atšķiras no toņa?
A: Tonu izmanto, lai atšķirtu vārdus, bet intonāciju neizmanto.
J: Kādi ir divi galvenie valodas prozodijas elementi?
A: Divi galvenie valodas prozodijas elementi ir intonācija un uzsvars.
J: Kā valodās semantiski tiek izmantots skaļuma augstums?
A: Valodas semantiski izmanto skaņu augstumu, lai uzsvērtu, paustu pārsteigumu vai ironiju vai uzdotu jautājumu.
J: Ko nozīmē pieaugoša intonācija?
A: Pieaugoša intonācija nozīmē, ka balss augstums laika gaitā palielinās.
Pazeminoša intonācija krīt un tad paceļas, savukārt pīķa intonācija paceļas un tad krīt.
J: Kā starptautiskajā fonētiskajā alfabētā var norādīt globālās augšupejošās un lejupejošās intonācijas?
A: Globālās augšupejošās un lejupejošās intonācijas var apzīmēt ar diagonālu bultiņu, kas attiecīgi augšupejoša no kreisās uz labo pusi [] un lejupejoša no kreisās uz labo pusi [↘].
