Jarnsaxa jeb Saturns L (pagaidu apzīmējums S/2006 S 6) ir Saturna mēness. Par tā atklāšanu paziņoja Skots S. Šepards (Scott S. Sheppard), Deivids Džūdits (David C. Jewitt) , Džans Kleina (Jan Kleyna) un Braiens Marsdens (Brian G. Marsden) 2006. gada 26. jūnijā, balstoties uz attēliem, kas uzņemti no 2006. gada 5. janvāra līdz 29. aprīlim, izmantojot zemes teleskopu novērojumus.
Jarnsaxa ir mazs, neregulārs mēness — tā diametrs tiek lēsts aptuveni 6 kilometri (3,7 jūdzes). Šis izmērs iegūts, pieņemot zemu virsmas spoguļspīdīgumu (albeido) aptuveni 0,04, kas ir tipiski tumšiem, neregulāriem ārējiem mēnešiem. Tā riņķo ap Saturnu vidēji 18 556 900 kilometru (11 530 700 jūdzes) attālumā, orbītperiods ir 943,784 dienas, slīpums 162,9° pret ekliptiku (164,1° pret Saturna ekvatoru) un ekscentricitāte 0,1918 (ekscentricitāti). Tā kā slīpums pārsniedz 90°, Jarnsaxas orbīta ir retrogrāda — proti, mēness riņķo pretējā virzienā nekā planētas rotācija.
Jarnsaxa pieder pie nordiskās (Norse) grupas — retrogrādiem, neregulāriem Saturna mēnešiem, kuriem raksturīgas lielas vidējās attāluma vērtības, lieli slīpumi un nozīmīgas ekscentricitātes. Šie mēneši, visticamāk, ir notverti nelieli ķermeņi vai to drupas, kas ar laiku radījušas atšķirīgas orbītas un neregulāras formas; to virsmas parasti ir tumšas un ģeoloģiski nesakārtotas.
Mēness nosaukts Járnsaxas (Járnsaxa) vārdā — norvēģu mitoloģijā tā ir milžumeita (jötunn, sieviete milze). Nosaukums atbilst Starptautiskās Astronomijas savienības (IAU) praksei piešķirt retrogrādiem Saturna neregulārajiem mēnešiem vārdus no Ziemeļvalstu mitoloģijas.
Sakarā ar nelielo izmēru un lielo attālumu Jarnsaxu ir grūti pētīt: tās redzamā spožuma uztverei nepieciešami lielie teleskopi un dziļas fotometriskas vai spektrālās novērošanas. Daudzas īpašības — piemēram, precīzs rotācijas periods, virsmas krāsa un detalizētāka orbītas evolūcija — joprojām nav pilnībā izpētītas; turpmāki novērojumi var palīdzēt noskaidrot tās izcelsmi un saikni ar citām nordiskās grupas mēnesnīcām.
