Džons Hovards Nortrops (1891. gada 5. jūlijs - 1987. gada 27. maijs) bija amerikāņu bioķīmiķis. Viņš 1946. gadā kopā ar Džeimsu Batčelleru Sūneru un Vendelu Mereditu Stenliju saņēma Nobela prēmiju ķīmijā.

1949. gadā Nortrops tika ievēlēts par Amerikas Mākslas un zinātņu akadēmijas biedru. No 1916. gada līdz aiziešanai pensijā 1961. gadā viņš strādāja Rokfellera Medicīnas pētījumu institūtā Ņujorkā. 1949. gadā viņš tika iecelts par bakterioloģijas profesoru un vēlāk par biofizikas profesoru Kalifornijas Universitātē Berklijā.

Svarīgākie pētījumi un ieguldījums

Nortrops galvenie zinātniskie sasniegumi saistās ar fermentu (enzīmu) un vīrusu proteīnu sagatavošanu tīrā, kristalizētā formā. Viņš bija viens no pirmajiem zinātniekiem, kas veiksmīgi kristalizēja gremošanas fermentus — piemēram, pepsīnu, tripsīnu un hīmotripsīnu — un pētīja to fizikāli ķīmiskās īpašības. Šī pieeja deva nozīmīgu pierādījumu tam, ka enzīmi ir proteīni, un ļāva precīzāk noteikt to molekulmasas, stabilitāti un darbības nosacījumus (pH, temperatūra u. c.).

Nortropa un viņa kolēģu darbs būtiski ietekmēja gan enzimoloģijas, gan viroloģijas attīstību, jo iespēja iegūt fermentus un vīrusu komponentes ļoti tīrā formā ļāva sākt detalizētus strukturālos un funkcionālos pētījumus. Nobel Prize tika piešķirta “par enzīmu un vīrusu proteīnu sagatavošanu tīrā formā”, kas iezīmē pāreju uz kvantitatīvi un strukturāli orientētu bioķīmiju.

Metodes un ietekme

  • Kristalizācija: Nortrops izmantoja sarežģītas attīrīšanas un kristalizācijas metodes, kas ļāva iegūt augstas tīrības proteīnus pētījumiem.
  • Fizikāli ķīmiskā analīze: viņš mērīja enzīmu molekulmasu, izpētīja denaturācijas procesus un pētīja faktorus, kas ietekmē enzīmu aktivitāti.
  • Pedagoģiska un institucionāla ietekme: darbība Rokfellerā un vēlāk mācīšana Kalifornijas Universitātē Berklijā veicināja jaunu pētnieku audzināšanu un bioķīmijas laboratoriju attīstību (metodoloģija un laboratorijas prakse).

Mantojums

Nortropa darbs nostiprināja izpratni par to, kas ir enzīmi un kā tie funkcionē dzīvos organismos. Viņa metodes kļuva par pamatu daudziem turpmākiem pētījumiem medicīnā, farmakoloģijā un molekulārajā bioloģijā. Nortrops plaši tiek pieminēts kā viens no tiem pētniekiem, kuru ieguldījums padarīja iespējamu mūsdienu strukturālās bioķīmijas un molekulārās bioloģijas attīstību.