Varavīksnīgais tukāns (Ramphastos sulfuratus) — apraksts un izplatība

Uzzini Varavīksnīgā tukāna (Ramphastos sulfuratus) aprakstu, izplatību, uzvedību un biotopus Latīņamerikā — krāsains, sabiedrisks lietusmežu iemītnieks.

Tukāns (Ramphastos sulfuratus), pazīstams arī kā sērsknābjainais tukāns vai varavīksnīgais tukāns, ir krāsains un viegli pazīstams Latīņamerikas tukānu dzimtas pārstāvis. Šis putns ir Belizas nacionālais putns un viens no populārākajiem tukānu veidiem gan dabā, gan zooloģiskajos dārzos.

Izskats

Varavīksnīgajam tukānam ir raksturīgs liels, krāsains knābis — bieži dzeltens ar sārtām, zaļām un oranžām svītrām — kas aizņem ievērojamu daļu no galvas silueta. Ķermenis parasti ir melns ar spilgtu dzeltenu vai oranžu krūšu daļu un piepīlētu asti; ap acīm nereti redzama gaiša ādas josla. Augums parasti svārstās ap 40–55 cm kopā ar knābi, bet masu ietekmē vecums un dzimums. Lielais knābis ir salīdzinoši viegls — tā iekšējā struktūra ir poraina — un tam ir gan uztura, gan sociālas un termoregulācijas funkcijas.

Izplatība un biotops

Ķīļknābja tukāns ir sastopams no Meksikas dienvidiem līdz Venecuēlai un Kolumbijai. Tas dzīvo galvenokārt tropu un subtropu zemieņu mežos, īpaši lietus mežiem, mežu malās, ligzdošanas vietu tuvumā un bieži vien arī augļu dārzos vai plantācijās, kur ir pieejams pārtikas resurss.

Uzturs

Tukāni galvenokārt ir frugivori — tie ēd dažādas ogas un augļus, tomēr papildus augļu diētai var iekļauties arī kukaiņi, mazi ķirzakas, putnu oliņas un jauni putnēni. Augļi šiem putniem kalpo par galveno enerģijas avotu, un tie bieži vien arī palīdz izkliedēt sēklas, tādējādi spēlējot nozīmīgu lomu tropu ekosistēmā.

Dzīvesveids un uzvedība

Tas ir ļoti sabiedrisks putns — reti redzams vienatnē. Bieži tas pārvietojas nelielos, apmēram sešu līdz divpadsmit īpatņu baros, kuros putni sadarbojas meklējot barību un sargājoties no plēsējiem. Tukāni slikti lido; tie galvenokārt lēkā un pārlēkā pa zarām, izmantojot savus īsos spārnus un masīvo knābi, lai sasniegtu augļus grūti pieejamās vietās. Sociālajās mijiedarbībās novērojamas arī aktivitātes ar knābi — piemēram, rotaļīgas “cīņas” vai ēdiena apmaiņa.

Vairošanās

Tukāni ligzdo koku dobumos, kas var būt gan dabiskas dobumvietas, gan vecu dzīvžogu vai citu putnu atstātās ligzdas. Ligzdošanas sezona un tās ilgums atkarīgs no reģiona un klimata, bet pāri parasti dēj 2–4 olas. Gan tēviņš, gan mātīte iesaistās ligzdošanā un mazuļu barošanā. Inkubācijas un iesējas periods ir mēnešu ilgumā, un mazuļi paliek ligzdā līdz brīdim, kad spēj lidot un patstāvīgi atrast pārtiku.

Sarakste un skaņa

Tukāni ir skaļi putni — to saucieni ir dziļi, raupji, dažkārt šķiet krakšķoši vai klaudzīgi, un tos izmanto gan savstarpējai saziņai barā, gan brīdināšanai par bīstamību.

Saglabāšanas statuss un draudi

Kaut arī šī suga nav reti sastopama plašā izplatības areālā, vietējās populācijas var ciest no mežu izciršanas, biotopu fragmentācijas un nelikumīgas tirdzniecības kā mājas mīluļiem. Svarīgas saglabāšanas metodes ir mežu aizsardzība, atjaunošana un izglītība par to, kā cilvēku darbības ietekmē tropu putnus. Savvaļā tukāni spēlē nozīmīgu lomu ekosistēmās kā sēklu izkliedētāji.

Varavīksnīgais tukāns ir viegli atpazīstams un iecienīts putns gan dabas mīļotāju, gan tūristu vidū, tāpēc tas bieži tiek izmantots kā simbols un poraudzis dabas aizsardzības pasākumiem reģionā.

Apraksts

Tūkānu garums, ieskaitot ilkni, svārstās no aptuveni 17 līdz 22 collām (42-55 cm). To lielais un krāsainais purniņš ir vidēji 5-6 collas (12-15 cm). Tā ir aptuveni viena trešdaļa no tā garuma. Tas sver aptuveni 380-500 gramu (13,4 oz.-1,1 lbs.) Lai gan dzelonis šķiet liels un smags, patiesībā tas ir porains, dobs kauls, kas pārklāts ar keratīnu - ļoti vieglu un cietu olbaltumvielu.

Ķīļknābja tukāna spalvas lielākoties ir melnas ar dzeltenu kaklu un krūtīm. Līņošana notiek reizi gadā. Tam ir zilas kājas un sarkanas spalvas astes galā. Zīlīte pārsvarā ir zaļa ar sarkanu galu un oranžiem sāniem.

Divi pirksti ir vērsti uz priekšu un divi uz aizmuguri. Tā kā tukāni lielu daļu laika pavada kokos, tas putniem palīdz noturēties uz koku zariem un lēkt no viena zara uz otru.

Ķīļknābja tukāns Las Pumas zooloģiskajā dārzā, Kostarika

Meklēt pēc burta