Tukāns (Ramphastos sulfuratus), pazīstams arī kā sērsknābjainais tukāns vai varavīksnīgais tukāns, ir krāsains un viegli pazīstams Latīņamerikas tukānu dzimtas pārstāvis. Šis putns ir Belizas nacionālais putns un viens no populārākajiem tukānu veidiem gan dabā, gan zooloģiskajos dārzos.
Izskats
Varavīksnīgajam tukānam ir raksturīgs liels, krāsains knābis — bieži dzeltens ar sārtām, zaļām un oranžām svītrām — kas aizņem ievērojamu daļu no galvas silueta. Ķermenis parasti ir melns ar spilgtu dzeltenu vai oranžu krūšu daļu un piepīlētu asti; ap acīm nereti redzama gaiša ādas josla. Augums parasti svārstās ap 40–55 cm kopā ar knābi, bet masu ietekmē vecums un dzimums. Lielais knābis ir salīdzinoši viegls — tā iekšējā struktūra ir poraina — un tam ir gan uztura, gan sociālas un termoregulācijas funkcijas.
Izplatība un biotops
Ķīļknābja tukāns ir sastopams no Meksikas dienvidiem līdz Venecuēlai un Kolumbijai. Tas dzīvo galvenokārt tropu un subtropu zemieņu mežos, īpaši lietus mežiem, mežu malās, ligzdošanas vietu tuvumā un bieži vien arī augļu dārzos vai plantācijās, kur ir pieejams pārtikas resurss.
Uzturs
Tukāni galvenokārt ir frugivori — tie ēd dažādas ogas un augļus, tomēr papildus augļu diētai var iekļauties arī kukaiņi, mazi ķirzakas, putnu oliņas un jauni putnēni. Augļi šiem putniem kalpo par galveno enerģijas avotu, un tie bieži vien arī palīdz izkliedēt sēklas, tādējādi spēlējot nozīmīgu lomu tropu ekosistēmā.
Dzīvesveids un uzvedība
Tas ir ļoti sabiedrisks putns — reti redzams vienatnē. Bieži tas pārvietojas nelielos, apmēram sešu līdz divpadsmit īpatņu baros, kuros putni sadarbojas meklējot barību un sargājoties no plēsējiem. Tukāni slikti lido; tie galvenokārt lēkā un pārlēkā pa zarām, izmantojot savus īsos spārnus un masīvo knābi, lai sasniegtu augļus grūti pieejamās vietās. Sociālajās mijiedarbībās novērojamas arī aktivitātes ar knābi — piemēram, rotaļīgas “cīņas” vai ēdiena apmaiņa.
Vairošanās
Tukāni ligzdo koku dobumos, kas var būt gan dabiskas dobumvietas, gan vecu dzīvžogu vai citu putnu atstātās ligzdas. Ligzdošanas sezona un tās ilgums atkarīgs no reģiona un klimata, bet pāri parasti dēj 2–4 olas. Gan tēviņš, gan mātīte iesaistās ligzdošanā un mazuļu barošanā. Inkubācijas un iesējas periods ir mēnešu ilgumā, un mazuļi paliek ligzdā līdz brīdim, kad spēj lidot un patstāvīgi atrast pārtiku.
Sarakste un skaņa
Tukāni ir skaļi putni — to saucieni ir dziļi, raupji, dažkārt šķiet krakšķoši vai klaudzīgi, un tos izmanto gan savstarpējai saziņai barā, gan brīdināšanai par bīstamību.
Saglabāšanas statuss un draudi
Kaut arī šī suga nav reti sastopama plašā izplatības areālā, vietējās populācijas var ciest no mežu izciršanas, biotopu fragmentācijas un nelikumīgas tirdzniecības kā mājas mīluļiem. Svarīgas saglabāšanas metodes ir mežu aizsardzība, atjaunošana un izglītība par to, kā cilvēku darbības ietekmē tropu putnus. Savvaļā tukāni spēlē nozīmīgu lomu ekosistēmās kā sēklu izkliedētāji.
Varavīksnīgais tukāns ir viegli atpazīstams un iecienīts putns gan dabas mīļotāju, gan tūristu vidū, tāpēc tas bieži tiek izmantots kā simbols un poraudzis dabas aizsardzības pasākumiem reģionā.
