Arguments no nezināšanas (latīņu: argumentum ad ignorantiam) jeb apelācija uz nezināšanu ("nezināšana" nozīmē "pierādījumu trūkums pretējam") ir kļūda neformālajā loģikā. Tā apgalvo, ka kaut kas ir patiess, jo vēl nav pierādīts, ka tas ir nepatiess, vai otrādi — ka kaut kas ir nepatiess, jo nav pierādījumu par tā patiesību. To sauc arī par negatīvu pierādījumu kļūdu. Šī kļūda bieži balstās arī (kļūdainā) pieņēmumā, ka ir tikai divas iespējas — patiess vai nepaties; faktiski situācijas var būt sarežģītākas.

Ko nozīmē "nav pierādījumu"?

Ir svarīgi atšķirt trīs lietas:

  • Patiess — ir pietiekami daudz pierādījumu, kas pamatoti atbalsta apgalvojumu.
  • Viltus — pierādījumi apgalvo pretējo vai parāda kļūdu apgalvojumā.
  • Nezināms / nepietiekami pierādījumu — nav pietiekamu datu, lai droši apstiprinātu vai noliegtu apgalvojumu.

Dažkārt pievieno vēl citas kategorijas, piemēram, apgalvojumi, kas ir jēdzieniski neskaidri vai pretrunīgi, un tādēļ tiem nav nozīmīgas patiesuma vērtības bez precizēšanas.

Piemēri

  • "Nav pierādījumu, ka uz Marsa nav dzīvības, tāpēc uz Marsa ir dzīvība." — tipisks argumentum ad ignorantiam.
  • "Neviens nav pierādījis, ka vēlējumi nav piepildāmi, tāpēc tie darbojas." — pieņēmums, kas pārmērīgi pārliecinošs bez pozitīviem pierādījumiem.
  • Reklāma: "Nav pierādījumu, ka mūsu produkts kaitē veselībai" — tas neapliecina drošumu, ja nav veikti neatkarīgi pētījumi.
  • Juridiskais konteksts: "vainīgs, ja nav pierādīts pretējais" vs. kriminālprocesa princips "nevainīgs, kamēr nav pierādīts pretējais" — šeit pierādīšanas pienākums gulstas uz personu, kas izsaka apgalvojumu.

Kāpēc tas ir kļūdaini?

Apelācija uz nezināšanu būtībā aizstāj pozitīvus pierādījumus ar tukšu pieprasījumu pēc pierādījuma no otras puses. Loģikas kļūda nenozīmē, ka secinājums ir neiespējams — tikai to, ka arguments nav pamatots. Tomēr šāds arguments var būt pārliecinošs auditorijai un tiek izmantots politikā, reklāmā un ikdienas diskusijās.

Kā atpazīt un atbildēt uz apelāciju uz nezināšanu

  • Prasiet pozitīvus pierādījumus par apgalvojumu, nevis tikai uzsvērt pierādījumu trūkumu.
  • Atgādiniet par to, ka loģikas normām seko, ka pierādīšanas pienākums gulstas uz izteicēju — tas nozīmē, ka to, kas apgalvo, jau jāļauj savus pierādījumus.
  • Piedāvājiet alternatīvas hipotēzes un apspriediet, kādi pierādījumi būtu sagaidāmi katrai no tām.
  • Norādiet uz kvalitatīviem pētījumiem vai datiem, ja tādi ir, vai paskaidrojiet, kādi testi būtu vajadzīgi apgalvojuma pārbaudei.

Kad pierādījumu trūkums var būt nozīmīgs?

Frāze "pierādījumu trūkums nav pierādījums par pretējo" ir labs vadmotīvs, taču reizēm pierādījumu neesamība var samazināt apgalvojuma ticamību — īpaši, ja pierādījumi būtu sagaidāmi un to nav. Piemēram, ja zinātniskā teorija paredzētu konkrētus novērojumus, bet šie novērojumi konsekventi netiek atrasti, tas ir nozīmīgs arguments pret teoriju. Tātad nepietiekama informācija un pierādījumu trūkums tur, kur tiem vajadzētu būt, var būt svarīgs rādītājs, taču tas nav vienāds ar pozitīvu pierādījumu esamību.

Saistītās loģikas kļūdas

  • Argumentum ad populum (apelācija pie cilvēku uzskatiem) — uzskata, ka kaut kas ir patiess, jo daudzi tā domā.
  • Argumentum ad verecundiam (apelācija pie autoritātes) — paļaušanās uz autoritāti bez kritiskas pārbaudes.
  • Argumentum ad ignorantiam bieži pārklājas ar argumentu no neiespējamības vai argumentu no nezināmā, kur secinājums tiek balstīts uz to, ka kaut kas nav izskaidrots.

Kopsavilkumā: apelācija uz nezināšanu ir plaši izplatīta, viegli pārliecinoša, bet loģiski vāja stratēģija. Labāka pieeja ir prasīt un sniegt pozitīvus, pārbaudāmus pierādījumus, kā arī atzīt, kad pietiekami nav datu, lai izdarītu stingrus secinājumus.