Viljama Smita 'Pēdējais no iekarotājiem' — romāns par afroamerikāņu karavīriem
Viljama Smita "Pēdējais no iekarotājiem" — spēcīgs romāns par afroamerikāņu karavīriem, mīlestību, rasismu un cīņu starp postnacistisko Vāciju un šķelto ASV.
"Pēdējais no iekarotājiem" ir afroamerikāņu rakstnieka Viljama Gardnera Smita 1948. gadā sarakstīts romāns. Romāns ir par afroamerikāņu karavīriem, kas pēc Otrā pasaules kara dienēja ASV okupētajā Vācijā. Stāsts attēlo gan personiskas attiecības, gan plašākas sociālpolitiska rakstura problēmas — rases jautājumus, identitāti un demoralizāciju pēc kara. Smits, kurš pats piederēja afroamerikāņu intelektuāļu vidū un vēlāk dzīvoja Eiropā, šajā darbā izmanto emocionāli tiešu, bieži realizma elementiem bagātu stāstījumu, lai parādītu atšķirību starp to, ko simbolizē "uzvara", un to, ko nozīmē atgriezties mājās kā cilvēkam, kurš nav pilnībā pieņemts savā valstī.
Sižets un galvenie varoņi
Galvenajam varonim Heisam Daukinsam ir romāns ar balto vācieti Ilzi. Viņš un Ilse cīnās pret rasistiski noskaņotajiem armijas virsniekiem un politiku, lai uzturētu attiecības, ko daži baltie karavīri nosoda (lai gan ir arī daudz draudzīgu balto, kas viņiem palīdz). Smits attēlo ne tikai starprasu mīlestību, bet rada arī ainu par GIs ikdienu — disciplinēšanu, birokrātiju, morāles jautājumiem un to, kā rasu hierarhijas ietekmē personiskās izvēles pēc kara.
Romāna ievada aina ar ASV karakuģi, kas tuvojas Brīvības statujai, ir simboliski spēcīga: atgriešanās brīdī karavīru noskaņojums nav vienkārši priecīgs — daudzi no "krāsainajiem" karavīriem izjūt negaidītu drūmumu un bailes. Izdzīvojuši dzīvi sabiedrībā, kurā ierobežojumi un segregācija bija mazāk izteikti (vai aizsegti cita veida attiecībām) nekā viņu pieredze okupētajā Vācijā, viņi sastopas ar domu par atgriešanos uz joprojām sašķeltu Ameriku. Šī kontrasta tēma romānā ir viena no centrālajām — postnacistiskā Vācija tiek attēlota kā vieta, kur uz brīdi bija iespējama lielāka savstarpēja cieņa, savukārt Amerikas rases struktūra paliek stingra un ierastā.
Temas un interpretācija
"Pēdējie iekarotāji" rāda, ka postnacistiskā Vācija ir rasu ziņā tolerantāka nekā ASV. Lai gan tas var būt vai nebūt pilnīgi precīzi vēsturiskā mērogā, Smita romāns piedāvā spēcīgu literāru argumentu: salīdzinot abu valstu attieksmes pret rasi, autors izceļ amerikāņu sabiedrības hipokrīziju, kas runā par brīvību un demokrātiju ārpusē, bet iekšienē piekopj segregāciju un diskrimināciju. Romāns sniedz viedokli par Maršala plānu, apgalvojot, ka Amerikas sabiedrībai jābūt paraugam pasaulei, kamēr afroamerikāņi turpināja cīnīties ar rasismu. Šī pretruna — starp teorētisko misiju un praktisko realitāti — ir viena no galvenajām morālajām problēmām, ko Smits ceļ lasītāja priekšā.
Valoda, stils un nozīme
Smita stils ir tiešs, dienesta un militāra konteksta detaļām bieži pievienojot psiholoģisku un emocionālu slāni. Viņa portreti nav viennozīmīgi: romānā redzami gan agresīvi, rasistiski elementi, gan cilvēki, kas pret kolēģiem izturas ar cilvēcību un līdzjūtību. Darbs tiek uzskatīts par nozīmīgu ieguldījumu afroamerikāņu literatūrā, jo tas skar tēmas, kas vēl ilgi pēc kara saglabāja aktualitāti — pilsoniskās tiesības, identitātes meklējumi un emigrācijas vai "māju" jēdziena pārdefinēšana.
Vēsturiskais konteksts un mūsdienu lasījums
Publicēts 1948. gadā, romāns parāda laika garu: piepildītu ar cerībām uz atjaunošanos Eiropā un vienlaikus ar rūgtumu par to, ka ASV sabiedrība vēl nav spējusi izpildīt savus egalitātes principus. Mūsdienu lasītājam darbs piedāvā gan vēsturisku liecību par afroamerikāņu GIs pieredzi, gan iespēju pārdomāt valsts ideālu un realitātes plaisu. Radošā un sociālā analīze, ko Smits sniedz, joprojām rezonē ar diskusijām par rasi, migrāciju un pilsonību šodien.
Kur sākt lasīt
Ja interesē karu un pēckara atmiņu literatūra, rases un identitātes temati vai ASV vēstures netiešās ironijas izpēte, Pēdējais no iekarotājiem ir lasīšanas vērts. Romāns sniedz gan drāmu personisku attiecību līmenī, gan plašāku sociālu komentāru — kombināciju, kas padara to par dziļi aizkustinošu un domāšanu rosinošu darbu.
Jautājumi un atbildes
J: Par ko ir filma "Pēdējais no iekarotājiem"?
A: "Pēdējais no iekarotājiem" ir afroamerikāņu rakstnieka Viljama Gardnera Smita 1948. gadā sarakstīts romāns. Tas stāsta par afroamerikāņu karavīriem, kas pēc Otrā pasaules kara dienēja ASV okupētajā Vācijā, un tā galvenais varonis Hejs Daukinss (Hayes Dawkins) ir iesaistīts romānā ar balto vācieti Ilzi. Viņi cīnās ar rasistiskiem armijas virsniekiem un politiķiem, lai saglabātu savas attiecības.
J: Kas ir "Pēdējie iekarotāji" par postnacistisko Vāciju?
Atbilde: "Pēdējais no iekarotājiem" liecina, ka postnacistiskā Vācija tajā laikā bija rasu ziņā tolerantāka nekā Amerikas Savienotās Valstis. Romānā pausta nostāja pret Maršala plānu, apgalvojot, ka Amerikas sabiedrībai jābūt paraugam pasaulei, kamēr afroamerikāņi turpina cīnīties ar rasismu.
J: Kā reaģēja amerikāņu karavīri, kad ieraudzīja Brīvības statuju?
A: Kad ASV karavīri ierauga Brīvības statuju, viņi ir drūmi un piesardzīgi, samierināti, bet ne priecīgi atgriezties mājās no kara, jo viņi ir "krāsainie" karavīri. Izdzīvojuši dzīvi sabiedrībā (tikko atbrīvotajā Vācijā), kur rasu aizspriedumi nebija galvenais faktors, viņi ir gatavi sastapties ar joprojām ļoti sašķelto Ameriku.
J: Kādu pieredzi lasītājiem piedāvā "Pēdējie iekarotāji"?
A: "Pēdējie no iekarotājiem" lasītājiem piedāvā lasītājiem atklātu skatījumu uz sabiedrību (cerams, tagad jau pagātnē) un tās ietekmi uz tiem, kuri saskaras ar pastāvīgu neuzticību un naidu. Tā ir iecerēta kā aizraujoša lasīšanas pieredze.
J: Kas uzrakstīja "Pēdējos iekarotājus"?
A: "Pēdējais no iekarotājiem" 1948. gadā sarakstīja afroamerikāņu rakstnieks Viljams Gardners Smits.
J: Kāda ir Ilzes loma šajā stāstā?
A: Ilze šajā stāstā ir Hajsa Daukinsa mīlasstāsts; viņa ir baltā vāciete, kas kopā ar Haju cīnās pret rasistiski noskaņotajiem militārpersonām un politiku, lai saglabātu viņu attiecības, ko daži baltie karavīri nosoda (lai gan viņiem palīdz arī daudzi draudzīgi baltie).
Meklēt