Māršala plāns (ERP): ASV palīdzība Eiropas pēckara atjaunošanai
Māršala plāns (ERP) — ASV ekonomiskā un tehniskā palīdzība 1948–1952, kas atjaunoja Eiropu, veicināja rūpniecības izaugsmi, stabilizēja ekonomiku un apturēja komunisma izplatīšanos.
Māršala plāns (oficiālais nosaukums — Eiropas atveseļošanas programma [ERP]) bija ASV iniciatīva sabiedroto valstu ekonomiskai atjaunošanai Eiropā pēc Otrā pasaules kara. Plānu 1947. gada vasarā publiski ierosināja valsts sekretārs Džordžs Māršals, un tā mērķis bija ātri atjaunot Eiropas rūpniecību un lauksaimniecību, novērst ekonomisku haosu, stabilizēt politisko situāciju un — kā svarīga stratēģiska dimensija — ierobežot komunisma izplatību (pamatā PSRS ietekmi).
Fons un pieņemšana
Plānu nosauca Māršala vārdā, lai gan tā izstrādē nozīmīgu lomu spēlēja Valsts departamenta darbinieki un citi amatpersonas. Oficiāla paziņojuma datums bija 1947. gada 5. jūnijs (Harvarda universitātes runā). ASV Kongress piekrita piešķirt palīdzību, un programmas praktiskā īstenošana sāka darboties 1948. gada aprīlī.
Satura un darbības galvenie aspekti
ERP ietvēra finanšu līdzekļu, materiālu, pārtikas un tehniskās palīdzības sniegšanu. Palīdzības līdzekļi tika izmantoti, lai:
- atjaunotu rūpniecības ražošanu un infrastruktūru (elektrība, dzelzceļi, ostas),
- modernizētu ražošanas tehnoloģijas un palielinātu produktivitāti,
- stabilizētu valūtas un tirdzniecības apstākļus,
- uzlabotu lauksaimniecību un pārtikas pieejamību,
- nodrošinātu tehnisko konsultāciju un mācības.
Programmas administrēšanai tika izveidotas īpašas struktūras, piemēram, ASV Ekonomiskās sadarbības pārvalde (Economic Cooperation Administration — ECA), kas koordinēja atbalstu ar Eiropas valstīm un Eiropas Ekonomiskās sadarbības organizāciju, kura veicināja dalībvalstu koordinētu pieeju resursu sadalei un tirdzniecības atvieglošanai.
Dalībvalstis un apjoms
ERP atbalstu saņēma galvenokārt Rietumeiropas valstis — Lielbritānija, Francija, Vācija (Rietumvācija), Itālija, Nīderlande, Beļģija, Luksemburga, Austrija, Skandināvijas valstis u. c. Kopējā palīdzība programmas darbības laikā sastādīja aptuveni 13 miljardus ASV dolāru (tolaik). Liela daļa līdzekļu bija grantu formā, daļa — kredīti un materiālu piegādes. Šī summa mūsdienu izteiksmē būtu daudz lielāka, ņemot vērā inflāciju un ekonomikas paplašināšanos.
Rezultāti un nozīme
Līdz plāna darbības beigām visu dalībvalstu ekonomika bija ievērojami pieaugusi salīdzinājumā ar pirmskara līmeni: rūpniecības produkcija, tirdzniecība un dzīves līmenis parasti nostabilizējās un pieauga. ERP veicināja tehnisko modernizāciju, atjaunoja tirdzniecības sakarus un palīdzēja radīt apstākļus ilgtermiņa izaugsmei. Tas arī veicināja politisko sadarbību Rietumeiropā un bija viens no faktoriem, kas veicināja pēcākas integrācijas iniciatīvas (piem., ogļu un tērauda kopstrāde un vēlākas ekonomiskas apvienošanās procesu pamatā).
Starptautiskā un politiskā dimensija
Savienoto Valstu mērķi nebija tikai ekonomiski. ERP bija saistīts ar ASV ārpolitikas interesi nostiprināt Rietumu pozīcijas un radīt atkarību no amerikāņu preču un kapitāla, tādējādi pastiprinot drošības un politiskās saites. Padomju Savienība programmu noraidīja un neļāva tās ietekmē esošajām Austrumeiropas valstīm piedalīties; kā pretreakciju PSRS un tās satelīti izveidoja Padomju Ekonomiskās sadarbības padomi (Cominform/COMECON) un nostiprināja savu ietekmi reģionā.
Kritika un vēsturnieku viedokļi
Pēdējos gados daži vēsturnieki un politikas analītiķi ir uzsvēruši, ka viens no ERP mērķiem bija padarīt ASV politiski un ekonomiski spēcīgākas, nodrošinot Rietumeiropai ilgstošu saistību ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Citi norāda, ka ANO organizācijas paveiktie glābšanas un rehabilitācijas darbi (piem., ANO Palīdzības un rehabilitācijas pārvalde, kas strādāja ar bēgļiem 1944.—1947. gadā) papildināja ERP un kopumā veicināja Eiropas pēckara atkopšanos.
Ir arī kritika, ka daļa palīdzības bija saistīta ar ASV ekonomiskajām interesēm (preču pirkumi no ASV ražotājiem, politiskas ietekmes stiprināšana) un ka ERP panākumi nebūtu bijuši iespējamie bez jau esošām reformas tendencēm un Eiropas valstu sadarbības. Tomēr plašā vēsturiskā spriedumā ERP tiek atzīts par vienu no nozīmīgākajiem faktoriem, kas paātrināja Rietumeiropas atkopšanos un pēckara politiskās stabilizācijas procesus.
Īsa kopsavilkuma piezīme: Māršala plāns bija kompleksa ASV atbalsta programma, kas apvienoja ekonomisku, tehnisku un politisku dimensiju — ar tiešu ietekmi uz Eiropas atjaunošanos, starptautisko attiecību pārkārtošanos un aukstā kara sākotnējā fāzē veidojošajām strukturālajām izmaiņām.
Aukstā kara laika Eiropas un Tuvo Austrumu karte, kurā attēlotas valstis, kas saņēma Maršala plāna palīdzību. Sarkanās kolonnas rāda kopējo atbalsta summu katrai valstij.
Maršala plāna alternatīvas
Morgenthau plāns
ASV Valsts kases ministrs Henrijs Morgenthau juniors sacīja, ka, ja Eiropai ir nepieciešama nauda, lai atjaunotu karā izpostīto, tai tā ir jāaizņemas no Vācijas. Šo naudu sauca par kara reparācijām. Morgenthau teica, ka tā arī neļaus Vācijai atjaunot savu valsti un draudēja sākt jaunu karu. Naudas atņemšana Vācijai tika veikta pēc Pirmā pasaules kara, bet tā nedeva rezultātus. Tā vietā, lai palīdzētu citām valstīm, tā tām kaitēja. Tas notika tāpēc, ka uzņēmumi nevarēja pārdot saražotās ogles un tēraudu, jo no Vācijas tas tika ievests par brīvu.
Monē plāns
Francijas pārstāvis Žans Monē paziņoja, ka Francijai jākontrolē Vācijas ogļu ieguves apgabali Rūrā un Zārā un jāizmanto tie Francijas rūpniecības atjaunošanai. 1946. gadā okupācijas lielvalstis vienojās noteikt stingrus ierobežojumus Vācijas reindustrializācijas ātrumam. Tika noteikti ierobežojumi, cik daudz ogļu un tērauda var saražot.
Nozares vienošanās līmenis
Tas bija pirmais Vācijas rūpniecības plāns. Tas tika parakstīts 1946. gada sākumā, un tajā bija noteikts, ka Vācijas smagā rūpniecība jāsamazina līdz pusei no 1938. gada līmeņa, likvidējot 1500 ražošanas uzņēmumu.
Līdz 1946. gada beigām valdības saskatīja plāna problēmas, un līgums tika vairākkārt grozīts, pēdējo reizi 1949. gadā. Taču rūpnīcu demontāža turpinājās līdz pat 1950. gadam. Vācija ilgu laiku bija ļoti svarīga Eiropas ekonomikai. Tas nozīmēja, ka nabadzīga Vācija bremzēja Eiropas atveseļošanos, jo citas valstis nevarēja pārdot Vācijai tik daudz preču. Nabadzīga Vācija bija dārga arī okupācijas valstīm. Tām nācās dot Vācijai pārtiku un citas lietas, kas tai bija nepieciešamas un ko tā vairs nevarēja pati izaudzēt vai saražot.
Tāpēc Morgenthau un Monē plāni tika noraidīti.
Maršala plāns beidzās 1952. gadā. Idejas par tā pagarināšanu tika apturētas Korejas kara un bruņošanās izmaksu dēļ. Turklāt 1950. gada Kongresa vēlēšanās vietu ieguva šim plānam naidīgi noskaņotie ASV republikāņi.
Sadegušās ēkas pēc Hamburgas bombardēšanas
Viens no vairākiem plakātiem, kas izveidoti, lai popularizētu Maršala plānu Eiropā. Zili baltais karogs starp Vācijas un Itālijas karogiem ir Triestes karoga versija.
Kritika
Māršala plāns tiek dēvēts par "nesavtīgāko rīcību vēsturē". Tomēr tas tā var arī nebūt. Amerikas Savienotās Valstis guva labumu no plāna, jo daļa no vienošanās par palīdzības sniegšanu bija tāda, ka valstīm būs jāatver sava ekonomika ASV uzņēmumiem.
"Vēstures revizionisti" vēsturnieki, tādi kā Valters Lafebers (Walter LaFeber), 20. gadsimta 60. un 70. gados apgalvoja, ka šis plāns bija Amerikas ekonomiskais imperiālisms. Tas nozīmē, ka tas bija mēģinājums iegūt kontroli pār Rietumeiropu, tāpat kā Padomju Savienība kontrolēja Austrumeiropu.
Ekonomists Tailers Kovens (Tyler Cowen) ir teicis, ka valstis, kas saņēma vislielāko palīdzību no Māršala plāna (Lielbritānija, Zviedrija, Grieķija), no 1947. līdz 1955. gadam guva vismazāko peļņu un vismazāk attīstījās. Valstis, kas saņēma maz palīdzības (piemēram, Austrija), pieauga visvairāk.
Vācu analītiķis Verners Ābelšhauzers (Werner Abelshauser), aplūkojot Rietumvācijas ekonomiku no 1945. līdz 1951. gadam, secināja, ka ārējā palīdzība nav nepieciešama, lai uzsāktu atveseļošanos vai turpinātu to. Cowen konstatēja, ka Francijas, Itālijas un Beļģijas ekonomikas atveseļošanās sākās pirms Maršala plāna. Beļģija pēc atbrīvošanas 1944. gadā lielā mērā paļāvās uz brīvā tirgus ekonomikas politiku, un tās atveseļošanās bija visātrākā. Tajā nebija arī tik smaga mājokļu un pārtikas trūkuma, kāds bija vērojams pārējā kontinentālajā Eiropā. [1]
Saistītās lapas
- Alliance for Progress neizdevās Centrālamerikas un Dienvidamerikas Maršala plāns.
- GARIOA (Government and Relief in Occupied Areas - valdība un palīdzība okupētajās teritorijās) Maršala plāna priekštece.
- Morgenthau plāns Vācijas padošanās plāns pēc padošanās
- Vācijas rūpniecības plāni
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Māršala plāns?
A: Māršala plāns bija ASV plāns sabiedroto valstu atjaunošanai Eiropā pēc Otrā pasaules kara.
J: Kāpēc tika īstenots Māršala plāns?
A: Maršala plāns tika īstenots, lai palīdzētu atjaunot Eiropas valstis, kas bija pievienojušās Eiropas Ekonomiskās sadarbības organizācijai, un lai apturētu komunismu un PSRS.
J: Kura vārdā tika nosaukts plāns?
A: Plāns tika nosaukts valsts sekretāra Džordža Maršala vārdā.
J: Kas izstrādāja plānu?
A: Plānu izstrādāja citi cilvēki Valsts departamentā.
J: Cik ilgi plāns darbojās?
A: Plāns darbojās četrus gadus, sākot no 1948. gada aprīļa.
J: Cik liela ekonomiskā un tehniskā palīdzība tika sniegta plāna darbības laikā?
A.: Plāna darbības laikā tika sniegta ekonomiskā un tehniskā palīdzība 13 miljardu ASV dolāru apmērā.
J: Kādi bija dažu vēsturnieku viedokļi par Maršala plānu?
A: Daži vēsturnieki ir teikuši, ka vēl viens plāna iemesls bija padarīt Amerikas Savienotās Valstis spēcīgākas un panākt, lai Rietumeiropas valstīm būtu vajadzīgas Amerikas Savienotās Valstis. Viņi arī apgalvo, ka pēckara atveseļošanai Eiropā palīdzēja arī Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Palīdzības un rehabilitācijas pārvalde, kas no 1944. līdz 1947. gadam palīdzēja miljoniem bēgļu.
Meklēt