Lindisfārnas evaņģēliji — 8. gadsimta ilustrēts evaņģēliju rokraksts
Lindisfārnas evaņģēliji — 8. gadsimta bagātīgi ilustrēts salu mākslas evaņģēliju rokraksts: vēsture, autors Eadfrīts un ekspozīcija Britu bibliotēkā.
Lindisfārnas evaņģēliji ir ilustrēta evaņģēliju rokraksta grāmata. Tā tapusi klosterī Lindisfarne, kas atradās pie Nortamberlendas krastiem, ap 700. gadu pēc Kristus dzimšanas.
Manuskripts tagad ir izstādīts Britu bibliotēkā. Tas ir viens no izcilākajiem darbiem stilā, ko dēvē par salu mākslu. Tā apvieno Vidusjūras, anglosakšu un ķeltu elementus. Šajā laikā Lielbritānijai un Īrijai bija kopīgs stils, kas atšķīrās no pārējās Eiropas.
Tiek uzskatīts, ka Lindisfārnas evaņģēliju autors ir mūks Eadfrīts, kurš 698. gadā kļuva par Lindisfārnas bīskapu un nomira 721. gadā. Evanģēliji ir bagātīgi ilustrēti, un sākotnēji tie bija smalkā ādas iesējumā, kas bija klāts ar dārgakmeņiem un metāliem. Vikingu uzbrukumu laikā Lindisfarne šis vāks tika pazaudēts, un 1852. gadā tika izgatavots jauns. Teksts ir rakstīts ar roku, ko dēvē par "salu rakstu".
10. gadsimtā starp latīņu teksta rindiņām tika uzrakstīts evaņģēliju tulkojums senangļu valodā. To veica Aldreds, Česterles-lī-Streetas provests. Šis ir vecākais evaņģēliju tulkojums angļu valodā, kāds mums ir pieejams. Iespējams, ka evaņģēliji tika paņemti no Durhemas katedrāles Henrija VIII pavēlētās klosteru likvidācijas laikā. Grāmatu 18. gadsimtā nodeva Britu muzejam. No turienes tā nonāca Britu bibliotēkā, kad to atdalīja no Britu muzeja.
Apraksts un fiziskās īpašības
Lindisfārnas evaņģēliji sastāv no aptuveni 259 pārvietojamiem lapaspusēm (folio). Tā lapas izgatavotas no kvalitatīvas teļu ādas (velluma), un rokraksta izmērs ir salīdzināms ar lielu folio — aptuveni 34 × 25 cm. Teksts ir rakstīts koncentrētā, skaidrā insulārā (salu) minuskulā vai majestiskā stilā, kas ļauj labāk nolasīt latīņu tekstu, vienlaikus izmantojot plašu dekoratīvo elementu paleti.
Mākslinieciskās iezīmes
Rokraksts ir izcils piemērs tā sauktajai salu mākslai (Insular art). Galvenās pazīmes:
- Bagātīgas iluminācijas: viss teksts ir papildināts ar krāsainām lapām, sākuma burtiem, portretiem un visa veida dekoratīviem elementiem.
- Paklājlapas (carpet pages): pilnībā ornamentētas lappuses ar sarežģītiem interlācijām, ģeometriskiem rakstiem un spirālēm.
- Evangelistu portreti un iniciāli: pilnplānas ilustrācijas ar tradicionālajiem evaņģēlistu simboliem un ļoti dekoratīvām sākuma ziņām (piemēram, pazīstamā "Chi-Rho" lappuse, kur burti XPI simbolizē Kristus vārdu).
- Ornamentu avoti: redzama Vidusjūras, ķeltu un anglosakšu ornamentu saplūšana — zvēru figūras, interlaced līnijas un stilizēti augu motīvi.
Autori un veidotāji
Tradicionāli rokrakstu pieņemts pieskaitīt mūkam Eadfrītam kā galvenajam rakstītājam un iespējami arī galvenajam meistaram iluminācijās. Vidējos laikos paries par rokraksta īpašu ievešanu ir pieminēts Billfrīts kā rokeris, kas veidoja metāla vākus, kam bija dārgakmeņu ievešana. Aldreds 10. gadsimtā pievienoja senangļu starpteksta tulkojumu (gloss), kas ir neaizvietojams avots gan valodas, gan kultūras pētniecībā.
Saturs un nozīme
Rokraksta saturs ir četri evaņģēliji (Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa) latīņu valodā, papildināti ar ievadiem, portretiem un dekoratīvām lappusēm. Aldreda senangļu teksts starp rindām padara manuskriptu par svarīgu liecību angļu valodas agrīnajā attīstībā. Lindisfārnas evaņģēliji ir arī mākslinieciska un kultūras identitātes simbols — tie atspoguļo, kā reliģiskais teksts un lokālā mākslas tradīcija saplūda vienā kopumā.
Vēstures norises un saglabāšana
Rokraksta vēsture ir sarežģīta: tas radies Lindisfārnas klosterī, vēlāk nonāca Durhemas katedrālē un izdzīvoja laiku traucējumus, tostarp Vikingu uzbrukumus. Sākotnējais bagātīgi rotātais vāks ar dārgakmeņiem tika pazudis laikā, kad bija militāri un sociāli nemieri, bet 19. gadsimtā (1852) rokrakstam tika izgatavots jauns vāks. 18. gadsimtā rokraksts nonāca Britu muzeja krājumā, bet vēlāk, kad Britu muzeja grāmatu kolekcijas tika nodalītas, tas nonāca Britu bibliotēkā.
Mūsdienu pieejamība un saglabāšana
Britu bibliotēka veic pastāvīgus konservācijas darbus, lai saglabātu šo delikāto velluma manuskriptu nākamajām paaudzēm. Dažas lappuses ir pieejamas apskatei pastāvīgajās ekspozīcijās, un digitālas kopijas ir publicētas, lai pētījumu un izglītības vajadzībām plašāk pieejamu padarītu šo unikālo pieminekli. Lindisfārnas evaņģēliji joprojām tiek plaši pētīti gan mākslas vēstures, gan valodniecības un teoloģijas laukos.
Īsumā — Lindisfārnas evaņģēliji ir viens no nozīmīgākajiem agrīnās viduslaiku Eiropas rokrakstiem, kurā saplūdušas dažādas tradīcijas, veidojot spilgtu un tehniski izsmalcinātu kultūras liecību.
No Svētā Mateja evaņģēlija, ko sarakstījis "Lindisfārnas meistars".
Monogramma "Chi Rho" no Lindisfarnas evaņģēlijiem
Evaņģēlists Jānis no Lindisfārnas evaņģēlijiem
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir Lindisfārnas evaņģēlijs?
A: Lindisfārnas evaņģēliji ir evaņģēliju iluminēts manuskripts, kas tapis Lindisfārnas klosterī Nortamberlendas piekrastē ap 700. gadu.
J: Kur to var atrast šodien?
A: Manuskripts tagad ir apskatāms Britu bibliotēkā.
J: Kādu stilu tas apvieno?
A: Lindisfārnas evaņģēlijs apvieno Vidusjūras, anglosakšu un ķeltu elementus.
J: Kas, domājams, to ir radījis?
A: Tiek uzskatīts, ka Lindisfārnas evaņģēlijus ir sarakstījis mūks Eadfrīts, kurš 698. gadā kļuva par Lindisfārnas bīskapu un nomira 721. gadā.
J: Kāda pareizrakstība tika lietota tekstā?
A: Teksts ir rakstīts ar rokrakstu, kas pazīstams kā "salu rakstība".
J: Kas latīņu tekstu tulkoja senangļu valodā?
A: 10. gadsimtā Česterles-lī-Streetas provests Aldreds starp latīņu teksta rindiņām uzrakstīja vārdisku evaņģēliju tulkojumu senangļu valodā.
J: Kā tas nonāca tur, kur tas ir šodien?
A: Iespējams, ka evaņģēliji no Durhemas katedrāles tika izņemti, kad Henrijs VIII atcēla klosterus. Tā tika nodota Britu muzejam 1700. gadā un pēc tam, kad Britu bibliotēka tika atdalīta no Britu muzeja, pārvietota uz pašreizējo atrašanās vietu Britu bibliotēkā.
Meklēt