Markhors (Capra falconeri) — apraksts, izplatība un dzīvesveids

Markhor (Capra falconeri) ir liela, kalnu apstākļiem pielāgota kaza, kas dzīvo Centrālās Āzijas augstkalnu reģionos. To dabiskā izplatība aptver mežos un stāvās nogāzēs Vidusāzijā, Karakorumā un Rietumu Himalajos. Markhori bieži sastopami akmeņainās un krūmājainās vietās, kur ir pieejams gan barības daudzums, gan kraujas, pēc kurām tie viegli pārvietojas.

Izskats

Markhoru augums plecu augstumā parasti svārstās no 65 līdz 115 cm, un svars var būt no aptuveni 40 līdz 110 kg atkarībā no dzimuma un vecuma. Galvenās pazīmes:

• Seksuālais dimorfisms: mātītes ir tumšākas — iedeguma krāsas ar gaišu apakšu un rakstainām kājām, bet tēviņi ir gaišākas iedeguma krāsas ar melnu seju un izteiktu, bieži ļoti garu baltu spalvu apkakli un krūšu apvidū, kas var nolaisties līdz ceļiem.
• Ragi: gan tēviņiem, gan mātītēm ir spirālveida ragi. Tēviņu ragi var izaugt līdz aptuveni 160 cm, bet mātītēm parasti daudz īsāki — līdz aptuveni 25 cm.
• Pazīmes: stingras, līdzīgas kazām kājas ar nagiem, kas palīdz pieķerties stāvām klintīm; sezona mainās viegli biezākā apmatojuma dēļ aukstākajos apgabalos.

Izplatība un biotops

Markhori dzīvo galvenokārt 500 līdz 3500 metru augstumā, bet atsevišķi novērojumi var būt arī augstākos vai zemākos līmeņos atkarībā no reģiona. Tie izvēlas skujkoku un lapu mežu robežas, krūmājus, kalnu pļavas un kraujainas, akmeņainas nogāzes. Šāds reljefs nodrošina gan barības pieejamību, gan pasargā no plēsējiem.

Uzturs un ikdienas uzvedība

Markhori ir galvenokārt zālēdāji — tie ēd zāli, lapas, skujkoku un lazdas dzinumus, krūmu un koku zarus. Bieži tie stājas uz pakaļkājām, lai aizsniegtu augstāk esošas koku lapas. Marhori parasti ir rīta un vakara — t.i., krepuskulāri — aktīvāki, kad dodas baroties. Dienā tie bieži atpūšas ēnā vai drošākās klintīs.

Sociālā uzbūve un uzvedība

Mātītes parasti pulcējas ganāmpulkos, kas var sastāvēt no dažiem līdz aptuveni desmit dzīvniekiem; šajās grupās ir mātītes ar jaunajiem kazlēniem. Tēviņi lielāko daļu gada pavadā vieni vai nelielās, bieži izkliedētās grupās, īpaši ārpus vairošanās sezonas. Tikšanās starp tēviņiem var būt agresīvas, īpaši reproduktīvā periodā, kad tie aizsargā savu teritoriju un mēģina piesaistīt mātītes.

Vairošanās

Markhoru vairošanās periods parasti ir rudenī vai ziemā, atkarībā no reģiona. Pēc apaugļošanās grūsnība ilgst aptuveni 5 mēnešus (apm. 150–170 dienas), un mātītes parasti dzemdē vienu vai divus kazlēnus pavasarī, kad barības resurss palielinās. Kazlēni tiek ātri mobilizēti un spēj sekot mātei pa nedrošām nogāzēm.

Dabiskie ienaidnieki

Markhoru galvenie plēsēji ir lielie kalnu plēsēji, piemēram, sniega leopardi un vilki. Jaunākos dzīvniekus var apdraudēt arī lāči vai citi reģionālie plēsēji. Cilvēku darbība, medības un konfliktēšana ar mājlopu ganāmpulkiem būtiski ietekmē markhoru drošību.

Nosaukums un cilvēku attiecības

Vārds “Markhor” persiešu valodā tiešām nozīmē “čūsku ēdājs”. Šī nosaukuma izcelsme ir folklorā un novērojumu stāstos — tiek teikts, ka markhori reizēm cīnās ar čūskām vai piesaista to uzmanību ar neparastu uzvedību. Tomēr markhoru uzturs ir herbivorisks; čūskas nav to barība. Markhor ir arī Pakistānas nacionālais dzīvnieks un tam ir liela kultūras nozīme vietējām tautām — tas parādās mitoloģijā, simbolikā un mītos.

Saglabāšana un draudi

Galvenie apdraudējumi markhoram ir:

• Illegālas medības un pārmedīšana, tostarp trofeju medības bez ilgtspējīgas vadības;
• Dzīvesvietu zaudēšana un degradācija sakarā ar lauksaimniecības paplašināšanos un mājlopu ganībām;
• Saslimšanas un parazītu pārnēsāšana no mājlopiem uz savvaļas dzīvniekiem;
• Politiskā un ekonomiskā nestabilitāte reģionos, kas padara grūtāku aizsardzību un uzraudzību.

Tomēr pēdējās dekādēs ir novērots zināms sabiedrisko un starptautisko aizsardzības programmu rezultāts: kopienu vadīti medību un apsaimniekošanas plāni, aizsargātas teritorijas un antipoļu centieni ir palīdzējuši dažām populācijām atjaunoties. Savvaļā dzīvojošo markhoru skaits tiek lēsts dažādos veidos un dažādās vietās — plašākas aplēses liecina par tūkstošiem indivīdu, un iepriekšminētie skaitļi (aptuveni 2000–4000) var attiekties uz noteiktu reģionu vai noteiktiem datu periodiem; precīzas globālas aplēses atšķiras pa subsugām un reģioniem.

Kā var palīdzēt

Atbalsts markhoru saglabāšanai var ietvert atbalstu vietējām aizsardzības iniciatīvām, ilgtspējīgas tūrisma prakses veicināšanu, projekta finansējumu, izglītību par savvaļas dzīvnieku un mājlopu veselību un atbalstu tiesiskām iniciatīvām pret nelikumīgajām medībām. Vietējās kopienas un ilgtspējīgas apsaimniekošanas programmas ir sevišķi svarīgas, jo tās nodrošina gan lokālu labumu, gan put iespēju ilgtspējīgai dzīvnieku apsaimniekošanai.

Kopsavilkums: markhor ir izcila, ar ragiem bagāta kalnu kaza ar spēcīgu kultūras nozīmi reģionā; tā dzīvo klinšainos un krūmājos apvidos Centrālajā un Dienvidāzijā, ir pielāgojusies augstkalnu videi un saskaras ar medību un dzīvotņu zaudēšanas draudiem, taču aizsardzības centieni dažviet jau nes pozitīvus rezultātus.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir markhors?

Q: Cik augsts ir markhors?

J: Kādas krāsas ir mātītes un tēviņi?

J: Kādas ir markoru tēviņu īpatnības?

J: Kur dzīvo markhori un ko tie ēd?

Vai markhoru tēviņi un mātītes dzīvo kopā?

Jautājums: Kāpēc savvaļā ir palicis mazāk markhoru?

Meklēt pēc burta