Viduslaiku pilsētu komūnas: aizsardzība, tiesības un nemieri
Viduslaiku pilsētu komūnas: kā mūri, zvērests un atriebība nodrošināja aizsardzību, tiesības un nemieru vēsturi Rietumeiropā.
Viduslaiku pilsētniekiem Rietumeiropā viduslaiku laikā bieži bija jāpaļaujas pašiem uz sevi, lai nodrošinātu drošību pret nelikumīgām prasībām no vietējiem augstmaņiem un pret bandītiem. Mūrētā pilsēta sniedza aizsardzību tās iekšienē, taču brīdī, kad iedzīvotājs devās uz laukiem ārpus nocietinājumiem, viņš varēja nonākt pakļauts muižnieku vai bruņinieku patvaļai. Tā kā daudzviet nebija centralizētas izpildvaras, kas nodrošinātu pastāvīgu kārtību (mūsdienu policijas analogs), pilsētas pašas organizēja aizsardzību — radās tā sauktās komūnas.
Kas bija komūna un kā tā darbojās
Katrai pilsētai varēja būt sava komūna, formas un uzbūves ziņā atšķirīga, taču būtības līmenī komūnas bija savstarpējas aizsardzības sabiedrotie. Komūnas dalībnieki publiski sapulcējās, slēdza savstarpējas vienošanās un zvērēja viens otram aizsardzību pret uzbrukumiem un kopīgu tiesību aizstāvību. Zvērēšana iezīmēja kolektīvu pienākumu rīkoties pret tiem, kas apdraudēja pilsētas drošību vai tiesības.
Aizsardzība nebija vienīgi mūra sienu un nocietinājumu saglabāšana. Praktiskās darbības ietvēra:
- kārtības sargāšanu pilsētā — sargi, naktsrota;
- bruņotu vēršanos pret uzbrucējiem ārpus pilsētas robežām — bieži ar komūnas biedru kopīgu atriebību vai pārtveršanu;
- ekonomiskas sankcijas vai lauku īpašumu postīšana — ja tiešs uzbrukums pret spēcīgāka muižnieka pili nebija iespējams, komūna varēja vērsties pret viņa saimniecību: nodedzināt ražu, iznīcināt augļu dārzus vai nogalināt kalpus, kas kalpoja par spiediena līdzekli;
- organizētas militāras grupas — pilsētnieku milicija, kuras locekļi bija sagaidāmi no amatiem, amatnieku brālībām vai tirgotāju kopienām.
Kur un kad komūnas parādījās
Komūnu kustība radās galvenokārt 11. gadsimtā Ziemeļitālijā, kur tajā laikmetā koncentrējās daudz pilsētu un attīstīta tirdzniecība. Līdzīgu attīstību novēroja arī tagadējā Beļģijā, un 12. gadsimta sākumā komūnu idejas izplatījās Francijā, Vācijā, Spānijā un citviet Eiropā. Savukārt Anglijā komūnas nekļuva tik plaši izplatītas, jo salīdzinoši centralizētā karaļvalsts spēja nodrošināt vairāk publiskās kārtības.
Bieži komūnas saplūda ar pilsētas saimniecisko dzīvi: pilsētas amatnieku brālības un tirgotāju gildes ieguva politiķu lomu, pilsētas padomes un konsuli izveidoja administratīvas institūcijas. Turklāt pastāvēja arī lauku komūnas — īpaši Francijā un Anglijā — kas aizstāvēja ciemu un lauku iedzīvotāju kopīgās intereses pret netaisnību un izlaupīšanu.
Baznīcas un karaļa attieksme
Gan Baznīca, gan monarhi reaģēja uz komūnām dažādi un bieži pretrunīgi. No vienas puses, valdība un baznīca atzina, ka drošība pret laupītājiem un beztiesiskiem kungiem ir sabiedrības interesēs. Komūnu mērķis — saglabāt mieru un aizsargāt iedzīvotājus — bieži sakrita ar Baznīcas interesēm. Baznīca gan centās vest sabiedrību mierīgāku ceļu, atbalstot tādus pasākumus kā Dieva miera un pamiera kustība, kas centās ierobežot bruņotu vardarbību un noteikt laiku, kad cīņa bija aizliegta.
No otras puses, komūnu taktikas — atriebība, kolektīvs sods un civiliedzīvotāju iesaistīšana bruņotā cīņā — pārkāpa viduslaiku trīsstāvu sabiedrības ierakstu par tiem, kas lūdzas, tiem, kas strādā, un tiem, kas cīnās. Tradicionāli karot drīkstēja tikai dižciltīgo bruņinieku slānis; tirgotāji un amatnieki tika uzskatīti par strādniekiem, nevis par karotājiem. Tāpēc karalis un Baznīca bieži svārstījās starp akceptēšanu (ja komūna palielināja vietējo kārtību) un apspiešanu (ja tā apdraudēja feodālo kārtību vai karaļa prerogatīvas).
Piemēri un sekas
Viena no pazīstamākajām komūnu krīzēm beidzās ar vardarbību un karaļa iejaukšanos — 1112. gadā Francijas pilsētā Laonā izcēlās sacelšanās pret vietējo varu, kad komūnas aktivitātes tika apspiestas. Tāpat daudzās Itālijas pilsētās komūnas ar laiku pārauga reālās varas centros — daudzas kļuva par pastāvīgiem pašpārvaldes centriem vai pat par neatkarīgām pilsētvalstīm.
Ilgtermiņā komūnu attīstība ietekmēja tiesiskās un politiskās struktūras: radās pilsētu privilēģijas, pašvaldību statūti un jauni institucionāli risinājumi, kas regulēja attiecības starp pilsētu un feodālo varu. Komūnas bija viens no soļiem ceļā uz vairākām viduslaiku Eiropas transformācijām — no feodālisma lokalizētām varas formām uz organiskiem pašvaldību un tirgus centru tīklojumiem, kas vēlāk veicināja centrālās valsts varas konsolidāciju.
Noslēgums
Komūnas bija pragmatisks risinājums reālām drošības problēmām, bet reizē arī izaicinājums viduslaiku sociālajam un politiskajam status quo. Tās radīja gan aizsardzības tīklus, gan jaunas formas pašpārvaldei, un to ietekme jūtama Eiropas viduslaiku attīstībā — gan pozitīvā nozīmē (valdības un pilsētu institūciju nostiprināšanās), gan negatīvā (vietējo konfliktu un vardarbības uzliesmojumi).
Jautājumi un atbildes
J: No kā viduslaiku pilsētniekiem bija nepieciešama aizsardzība?
A: Viduslaikos Rietumeiropas viduslaiku pilsētniekiem bija nepieciešama aizsardzība pret bandītiem un laupītājiem.
J: Kā pilsētas nodrošināja savu iedzīvotāju aizsardzību?
A: Pilsētas veidoja tā sauktās komūnas, kas bija savstarpējas aizsardzības sabiedrotie. Kad tika izveidota komūna, visi tās locekļi sanāca kopā un deva zvērestu aizstāvēt viens otru brīžos, kad būs vajadzīga palīdzība, un uzturēt mieru pašā pilsētā.
J: Kas notiktu, ja kāds muižnieks uzbruktu komūnas loceklim ārpus pilsētas mūriem?
Atbilde: Komūnas apsolītu atriebību uzbrucējam, un atriebības solījums būtu sava veida aizsardzība. Tomēr, ja uzbrucējs bija muižnieks, kura pils bija pārāk spēcīga pilsētniekiem, viņi varēja uzbrukt viņa ģimenei, nodedzināt viņa ražu, nogalināt viņa kalpus vai iznīcināt viņa dārzus, lai atriebtos ar vardarbību.
J: Kur vispirms izveidojās ciemati?
A: Komūnu kustība aizsākās Itālijas ziemeļos, kur tolaik bija visvairāk urbanizēto iedzīvotāju Eiropā, un tagadējā Beļģijā, kas arī tolaik bija samērā urbanizēta. 1200. gadu sākumā tā izplatījās Francijā, Vācijā, Spānijā un citur.
Kā uz šo notikumu reaģēja Baznīca un karalis?
A: No vienas puses, viņi piekrita, ka drošība un aizsardzība pret dižciltīgajiem, kas ir ārpus likuma, ir ikviena interesēs, bet, no otras puses, viņi uzskatīja, ka tas grauj viduslaiku sabiedrību, jo tas nojauc robežas, kad strādnieki cīnās, nevis vienkārši lūdzas vai strādā normālā sabiedriskā kārtībā.
J: Kas notika, kad Laona mēģināja izveidot savu komūnu?
A: 1112. gadā Laona mēģināja izveidot savu komūnu, taču baznīca un karalis to apspieda, kas izraisīja pilsētnieku sacelšanos pret viņiem.
Meklēt