Viduslaiku komūna
Viduslaiku pilsētniekiem Rietumeiropā viduslaiku laikā bija nepieciešama aizsardzība pret beztiesiskiem augstmaņiem un bandītiem. No tiešiem uzbrukumiem aizsargāja mūrētā pilsēta, bet, tiklīdz pilsētnieks pameta pilsētas mūrus, viņš bija pakļauts bieži vien vardarbīgo un beztiesisko muižnieku nežēlastībai laukos. Tā kā lielā daļā viduslaiku Eiropas nebija centrālās varas, kas nodrošinātu aizsardzību, piemēram, policijas (izmantojot mūsdienīgu analoģiju), katrai pilsētai pašai bija jānodrošina iedzīvotāju aizsardzība gan pilsētas mūros, gan ārpus tiem. Šim nolūkam pilsētas veidoja tā sauktās komūnas.
Katrai pilsētai bija sava komūna, un nebija divu vienādu komūnu, taču būtībā komūnas bija savstarpējas aizsardzības sabiedrotie. Kad komūna tika izveidota, visi tās dalībnieki sapulcējās un publiski zvērēja, ka viņi viens otru aizstāvēs briesmu gadījumā. Turklāt viņi zvērēja arī uzturēt mieru pašā pilsētā.
Ko tas nozīmēja komūnas loceklim aizstāvēt citu? Acīmredzot, ja komūnas loceklim uzbruka ārpus pilsētas, bija jau par vēlu izsaukt palīdzību, jo diez vai kāds būtu laicīgi klāt. Tā vietā komūna apsolīja atriebties uzbrucējam, un atriebības solījums bija viens no aizsardzības veidiem. Tomēr, kas notiktu, ja uzbrucējs būtu dižciltīgais, kuram būtu pils, kas būtu pārāk spēcīga pilsētniekiem? Tā tas bieži vien notika, un pilsētas komūna noteikti nespēja savākt spēkus, lai uzbruktu pilij. Tā vietā viņi varētu uzbrukt muižnieka ģimenei, nodedzināt viņa ražu, nogalināt viņa kalpus vai iznīcināt viņa augļu dārzus. Tā bija vardarbīga atriebība "acs pret aci".
Komūnu kustība aizsākās 11. gadsimtā Ziemeļitālijā, kur tolaik bija visvairāk urbanizēto iedzīvotāju Eiropā, un tagadējā Beļģijā, kas arī tolaik bija samērā pilsētnieciska. Pēc tam 12. gadsimta sākumā tā izplatījās Francijā, Vācijā, Spānijā un citur. Anglijā komūnu kustība nekad nav bijusi plaši izplatīta, jo salīdzinājumā ar to tā bija diezgan labi pārvaldīta karaliste un tai nebija vajadzīgi vietējie aizsardzības spēki. Lai gan vairumā gadījumu komūnu attīstība bija saistīta ar pilsētu attīstību, bija arī lauku komūnas, īpaši Francijā un Anglijā, kas tika izveidotas, lai aizsargātu lauku iedzīvotāju kopējās intereses.
Gan Baznīca, gan karalis uz komūnām reaģēja dažādi. No vienas puses, viņi bija vienisprātis, ka drošība un aizsardzība pret beztiesiskiem muižniekiem ir katra cilvēka interesēs. Komūnu nolūks bija saglabāt mieru ar atriebības draudu palīdzību, un Baznīca bija labvēlīgi noskaņota pret miera galarezultātu. Tomēr Baznīcai bija savi veidi, kā panākt mieru, piemēram, Dieva miera un pamiera kustība. No otras puses, komūnas izjauca viduslaiku sabiedrības kārtību. Metodes, ko izmantoja komūnas, proti, acs par aci, vardarbība dzemdē vardarbību, kopumā nebija pieņemamas ne Baznīcai, ne karalim. Parasti karot drīkstēja tikai dižciltīgie kungi, un tirgotāji pilsētnieki bija strādnieki, nevis karotāji. Pastāvēja sajūta, ka komūnas apdraud viduslaiku trīs līmeņu sociālo kārtību: Tiem, kas strādā, tiem, kas lūdzas, tiem, kas cīnās. Komūnas šķērsoja robežu starp darbu un cīņu. Baznīca un karalis komūnas dažkārt akceptēja, bet citkārt ne. Viens no slavenākajiem gadījumiem, kad komūna tika apspiesta un tās rezultātā izcēlās nepakļāvīga pilsētas sacelšanās, notika Francijas pilsētā Laonā 1112. gadā.
Jautājumi un atbildes
J: No kā viduslaiku pilsētniekiem bija nepieciešama aizsardzība?
A: Viduslaikos Rietumeiropas viduslaiku pilsētniekiem bija nepieciešama aizsardzība pret bandītiem un laupītājiem.
J: Kā pilsētas nodrošināja savu iedzīvotāju aizsardzību?
A: Pilsētas veidoja tā sauktās komūnas, kas bija savstarpējas aizsardzības sabiedrotie. Kad tika izveidota komūna, visi tās locekļi sanāca kopā un deva zvērestu aizstāvēt viens otru brīžos, kad būs vajadzīga palīdzība, un uzturēt mieru pašā pilsētā.
J: Kas notiktu, ja kāds muižnieks uzbruktu komūnas loceklim ārpus pilsētas mūriem?
Atbilde: Komūnas apsolītu atriebību uzbrucējam, un atriebības solījums būtu sava veida aizsardzība. Tomēr, ja uzbrucējs bija muižnieks, kura pils bija pārāk spēcīga pilsētniekiem, viņi varēja uzbrukt viņa ģimenei, nodedzināt viņa ražu, nogalināt viņa kalpus vai iznīcināt viņa dārzus, lai atriebtos ar vardarbību.
J: Kur vispirms izveidojās ciemati?
A: Komūnu kustība aizsākās Itālijas ziemeļos, kur tolaik bija visvairāk urbanizēto iedzīvotāju Eiropā, un tagadējā Beļģijā, kas arī tolaik bija samērā urbanizēta. 1200. gadu sākumā tā izplatījās Francijā, Vācijā, Spānijā un citur.
Kā uz šo notikumu reaģēja Baznīca un karalis?
A: No vienas puses, viņi piekrita, ka drošība un aizsardzība pret dižciltīgajiem, kas ir ārpus likuma, ir ikviena interesēs, bet, no otras puses, viņi uzskatīja, ka tas grauj viduslaiku sabiedrību, jo tas nojauc robežas, kad strādnieki cīnās, nevis vienkārši lūdzas vai strādā normālā sabiedriskā kārtībā.
J: Kas notika, kad Laona mēģināja izveidot savu komūnu?
A: 1112. gadā Laona mēģināja izveidot savu komūnu, taču baznīca un karalis to apspieda, kas izraisīja pilsētnieku sacelšanos pret viņiem.
