Ministrijas prāva (jeb oficiāli - Amerikas Savienotās Valstis pret Ernstu fon Veicekeru u. c. ) bija vienpadsmitā no divpadsmit prāvām par kara noziegumiem, ko ASV varas iestādes pēc Otrā pasaules kara beigām rīkoja savā okupācijas zonā Vācijā, Nirnbergā.

Nesaskaņu starp sabiedrotajiem dēļ Starptautiskais militārais tribunāls (IMT) sarīkoja tikai vienu tiesas procesu. Pārējās tiesas notika sabiedroto valstīs to okupācijas zonās. Amerikāņi rīkoja divpadsmit tiesas procesus tajās pašās Tiesu pils telpās, kurās notika IMT. Šie divpadsmit tiesas procesi ir pazīstami kā "Nirnbergas turpmākie tiesas procesi" vai, oficiālāk, kā "Kara noziedznieku tiesas procesi Nirnbergas militārajos tribunālos" (NMT).

Šo lietu dēvē arī par Vilhelmstrasse prāvu, jo Vācijas Ārlietu ministrija atradās Berlīnē, Vilhelmstrasse ielā. Šajā lietā apsūdzētie bija dažādu Reiha ministriju ierēdņi, kuriem tika izvirzītas dažādas apsūdzības par darbu nacistiskajā Vācijā un atbildību par daudzajiem zvērīgajiem noziegumiem, kas kara laikā tika pastrādāti gan Vācijā, gan okupētajās valstīs.

Tiesneši šajā lietā, ko izskatīja Militārais tribunāls IV, bija Viljams K. Kristiansons (prezidējošais tiesnesis) no Minesotas, Roberts F. Magvairs (Robert F. Maguire) no Oregonas un Leons Pauerss (Leon W. Powers) no Aiovas. Apsūdzības virsprokurors bija Telfords Teilors (Telford Taylor); galvenais prokurors bija Roberts Kempners (Robert Kempner). Apsūdzība tika iesniegta 1947. gada 15. novembrī; tiesas sēdes ilga no 1948. gada 6. janvāra līdz tā paša gada 18. novembrim, un pēc tam tiesnešiem bija nepieciešami veseli pieci mēneši, lai sastādītu 833 lappušu garu spriedumu, ko viņi iesniedza 1949. gada 11. aprīlī. Spriedums tika pasludināts 1949. gada 13. aprīlī. No visiem divpadsmit tiesas procesiem šis bija visilgāk ilgais un beidzās pēdējais. No 21 apsūdzētā divi tika attaisnoti, pārējie tika atzīti par vainīgiem vismaz vienā apsūdzības punktā un saņēma cietumsodus no trim gadiem, ieskaitot izciesto laiku, līdz 25 gadiem ieslodzījuma.

Fons un apsūdzību raksturs

Ministrijas prāva skāra plašu valsts birokrātijas loku: apsūdzētie bija ierēdņi un vadītāji no dažādām Reiha ministrijām — tostarp Ārlietu ministrijas, taču lietā iesaistīta arī sadarbība ar citām pārvaldes iestādēm. Apsūdzības aptvēra vairākas juridiskas kategorijas, t. sk. kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci un — atkarībā no individuālās fizioloģijas — arī dalība noziedzīgās organizācijās vai darbības, kas tieši veicinājušas tādas politikas kā deportācijas, piespiedu darbs, īpašumu izsaimniekošana un persekūcija pēc nacionālās vai reliģiskās pazīmes.

Pierādījumi un tiesas process

Tiesā tika izskatīti lieli apjomi dokumentāru pierādījumu: protokoli, norādījumi, korespondence starp ministrijām, akti par ieslodzīšanu un piespiedu darbu, kā arī liecinieku liecības. Prokuratūra centās parādīt, ka valsts pārvaldes aparatūra un konkrēti ierēdņi aktīvi veicināja un īstenoja režīma kriminālās politikas. Aizstāvība bieži izmantoja argumentu par īpašajiem profesionālajiem pienākumiem un "sekošanu rīkojumiem", kā arī apgalvoja, ka daudzas administratīvās darbības pēc savas būtības bija tehniskas, nevis noziedzīgas.

Tiesa risināja arī būtiskus juridiskus jautājumus: kā noteikt individuālo atbildību birokrātiskā vadības sistēmā, kā atšķirt likumīgas valsts funkcijas no noziedzīgiem lēmumiem un cik tālu var attiecināt sodāmību uz civilajiem ierēdņiem, kas pildījuši rīkojumus. Šie jautājumi bija nozīmīgi ne tikai konkrētajā lietā, bet arī starptautiskās krimināltiesības attīstībai.

Spriedums, soda izciešana un vēlākas sekas

Kā minēts, tiesneši 1949. gada aprīlī izdeva plašu rakstisku spriedumu, kurā tika analizēta gan politiskā, gan administratīvā atbildība. No 21 apsūdzētā divi tika pilnībā attaisnoti; pārējiem piespriesti dažādi cietumsodi — no īsākiem termiņiem līdz 25 gadiem. Lielai daļai notiesāto tika ņemts vērā izciestais laiks izmeklēšanas un procesu laikā.

Pēc tam, 1950. gadu sākumā, daudzu NMT notiesāto likteni ietekmēja politiskas un diplomātiskas apsvērumu pārskatīšana Ziemeļatlantijas politiskās situācijas kontekstā (piem., aukstā kara attīstība). Daži spriedumi tika pārsvaroti, citi sodi samazināti vai nosacīti atcelti, un vairāki ieslodzītie tika atbrīvoti agrāk. Šie atbrīvojumi izraisīja plašas diskusijas par taisnīgumu, realitāti pēckara politikā un piemēroto sodu pietiekamību.

Vēsturiskā nozīme

Ministrijas prāva ir nozīmīga vairāku iemeslu dēļ:

  • tai bija centrāla loma, dokumentējot, kā valsts birokrātija var kļūt noziedzīgi piesaistīta genocīdai, okupācijas politikai un ekonomiskai izsaimniekošanai;
  • tiesa pievērsās jautājumam par individuālo atbildību administratīvā aparāta darbiniekiem — svarīga precedenta veidošana starptautiskajās krimināltiesībās;
  • process parādīja tiesas grūtības nodrošināt skaidru morālu un juridisku robežu starp «sekošanu rīkojumiem» un personisku atbildību, kas vēlāk deva pamatu diskusijām par līdzības un atbildības principiem.

Kopumā Vilhelmstrasse prāva sniedza plašu un detalizētu ieskatu nacistu administrācijas darbībā, padarot to par nozīmīgu avotu vēstures pētniecībai un starptautisko tiesību attīstībai.