Monkwearmouth–Jarrow — anglosakšu klosteri un Bēdas mantojums

Monkwearmouth–Jarrow — nozīmīgi anglosakšu klosteri un Bēdas mantojums: romiešu arhitektūra, liela bibliotēka un izglītības centrs, kandidāti Pasaules mantojuma statusam.

Monkwearmouth–Jarrow bija divu klosteru apvienojums Ziemeļanglijā — Monkwearmouth un Jarrow — kas kopumā darbojās kā viena kopiena. Abus dibināja Benedikts Biskops 7. gadsimtā: Monkwearmouth tika nodibināts ap 674. gadu, Jarrow — ap 682. gadu. Monkwearmouth tika veltīts svētajam Pēterim, Jarrow — svētajam Pāvilam. Kopiena bija nozīmīgs reliģisks, kultūras un izglītības centrs, kas savienoja vietējo anglosakšu sabiedrību ar Romas un kontinenta tradīcijām.

Dibināšana un arhitektūra

Benedikts Biskops, ceļojot uz Romu un Frankiju, atveda uz Ziemeļumbriju akmeņkokus, stikla meistarus un manuskriptu kopijas. Viņa iniciatīva ieviesa celtņu būvniecību no akmens — romiešu stila iezīmes un tehniskās prasmes, kas tolaik bija retums Anglijā. Monkwearmouth īpaši izcēlās ar savu akmens ēku un tajā esošajām vitrāžām — vienu no pirmajām šāda veida stikla logu parādībām Anglijā. Abas baznīcas ir starp senākajām saglabājušajām akmens celtņu daļām anglosakšu ēras arhitektūrā.

Izglītība, bibliotēka un manuskripti

Anglosakšu laikmetā Jarrow izauga par vienu no svarīgākajiem izglītības centriem Ziemeļanglijā. Klostera bibliotēka bija plaša — to bieži dēvē par vienu no lielākajām un nozīmīgākajām bibliotēkām anglosakšu periodā. Tur kopēja, tulkoja un izplatīja tekstus teoloģijā, liturģijā, hronistikā un pragmatiskajās zinātnēs (piem., laika rēķināšanā — computus). Klostera amatnieki un rakstītāji izgatavoja liela izmēra rokrakstus, kas vēlāk kļuva par nozīmīgiem avotiem Romas un kontinenta bibliotēkām.

Beda un zinātniskā darbība

Šeit mācījās, mācīja un rakstīja dižais anglosakšu mūks Beda (Venerabilis Beda). Viņa galvenais darbs — "Ecclesiastical History of the English People" (Historia ecclesiastica gentis Anglorum), pabeigts 731. gadā, ir pamats daudziem mūsu avotiem par agrīno anglo‑saksu vēsturi. Beda arī strādāja pie hronoloģijas, kalendāra aprēķiniem un dabaszinātņu tematiem, iezīmējot klostera lomu kā mācību centru un intelektuālās tradīcijas saglabātāju.

Codex Amiatinus un rokrakstu nozīme

Monkwearmouth–Jarrow kopiena, īpaši abata Ceolfrīda vadībā, izgatavoja milzīgus Vulgatas rokraktus — no tiem pazīstamākais ir Codex Amiatinus, kas tiek uzskatīts par vienu no agrākajiem un pilnīgākajiem Vulgatas tekstiem. Viens no šiem lielajiem rakstītiem Bībeles eksemplāriem nonāca kontinentā un galu galā glabājas Itālijā. Šādu darbnīcu darbība ilustrē klostera meistarību un kontaktus ar Romas baznīcu.

Vēlāka attīstība, saglabāšanās un mūsdienu nozīme

Klāsts piedzīvoja grūtus laikus vikingu uzbrukumu un politisko pārmaiņu dēļ, tomēr daļa ēku un arheoloģiskā materiāla saglabājās. Mūsdienās abas vietas — Sv. Pētera baznīca Monkwearmouth un Sv. Pāvila baznīca Jarrow — ir saglabājušās kā vēsturiskas ēkas un darbojas kā mācību un tūrisma objekti. Vietā darbojas ekspozīcijas un muzeji, kas interpretē klostera dzīvi, Bedas darbu un anglosakšu kultūru (piem., Jarrow Hall un saistītie muzeji/izstādes).

2011. gadā Monkwearmouth–Jarrow klosteri kopā ar to kultūras un vēsturisko mantojumu tika iekļauti Apvienotās Karalistes nominācijā Pasaules mantojuma objekta statusam, uzsverot šo vietu starptautisko nozīmi kā saiknei starp Romas kristīgo tradīciju un anglosakšu intelektuālo dzīvi. Monkwearmouth–Jarrow mantojums turpina būt būtisks avots pētniecībai un sabiedrības izpratnei par agrīno viduslaiku Eiropas kultūras apmaiņu.

Vēsture

674. gadā Nortumbrijas dižciltīgais Benedikts Biskops uzcēla klosteri, kas pazīstams kā Monkwearmouth. Nortumbrijas karalis Egfrīts dāvināja viņam piecdesmit zemes gabalus pie Wear upes ietekas. Šis klosteris tika veltīts Svētajam Pēterim, un to sāka saukt par Svētā Pētera klosteri Monkwearmouth. Benedikts vēlējās, lai viņa klosteris būtu gan mācību, gan reliģijas centrs. Klostera celtniecībā Benedikts izmantoja franku akmeņkaļu mūrniekus, kurus viņš atveda uz Angliju. Monkwearmouth bija pirmā (un Jarrow otrā) baznīca Anglijā, kas celta no akmens. Benedikts no Frankijas atveda arī stiklotājus, lai tie baznīcas un kapelu logus rotātu ar smalku vitrāžu stiklu. Monkwearvolfā viņi izveidoja darbnīcu. Gada laikā klosteris tika pabeigts. Ar pāvesta Agato vēstuli 678. gadā klosteris tika atbrīvots no ārējās kontroles. Benedikts saņēma visu aprīkojumu, svētbildes, rotājumus un tērpus. Dažus viņš atrada uz vietas, bet citus iegādājās Francijā un Romā. 682. gadā karalis Egfrīts uzdāvināja Benediktam vēl četrdesmit zemes gabalus otram klosterim. Tam bija jāatrodas Trentas upes grīvā pie Jarrow. Jarrow abatijas iesvētīšanas ceremonija notika 685. gada 23. aprīlī. Kad māsu klosteris bija pabeigts, Benedikts par abatu iecēla Ceolfritu, ko nosauca par svētā Pāvila vārdu. Beda, kuram tajā laikā bija apmēram desmit gadu, bija viens no mūkiem, kas devās kopā ar viņu. Karalis Egfrīds, kurš piedalījās iesvētīšanā, mazāk nekā mēnesi vēlāk mira kaujā pret pikciešiem. Abas māsas abatijas, kas atradās tikai septiņas jūdzes viena no otras, tika uzskatītas par vienu.

Benedikta izveidotā bibliotēka ļāva Bēdam uzrakstīt savus darbus, tostarp slaveno "Angļu tautas baznīcas vēsturi".Informācija no. Anglijā nebija citas līdzīgas bibliotēkas. Līdz savai nāvei 689. gadā Benedikts bija veicis četrus ceļojumus uz Romu un dienvidiem un ikreiz atveda no turienes lielus grāmatu krājumus. Beda darbs pilnā apjomā joprojām nebūtu bijis iespējams, ja ne ceturtais abats Ceolfrīds. Viņš divkāršoja Benedikta Biskopa atstātās bibliotēkas apjomu.

Skriptorijs Monkvūrmoutā-Džarrovā bija ļoti aizņemts. Pieauga pieprasījums pēc Bībeles, grāmatu, dokumentu un jo īpaši Beda darbu kopijām. Pieprasījumi nāca no citām Anglijas daļām un kontinenta. Skriptorija darbi nonāca Ļeņingradā, Romā un citviet Eiropā. Pieaugot pieprasījumiem pēc saviem izstrādājumiem, Monkwearmouth-Jarrow skriptorijs pieņēma ātrāku rakstības stilu, ko izmantoja vēlākajos darbos.

794. gadā, tikai gadu pēc tam, kad vikingi izlaupīja Lindisfārnu, vikingi uzbruka Monkveurmutai un Džarrovai. Liesmas bija tik karstas, ka stikls izkusa. Abas vietas kādu laiku bija pamestas. To atrašanās vieta Nortumbrijas piekrastē padarīja tās par vieglu mērķi vikingu uzbrukumiem. Divu klosteri tika atjaunoti. Atšķirībā no daudzām senām drupām, kas laika gaitā izzūd, Monkwearmouth un Jarrow vecās sienas joprojām ir redzamas. Tie atrodas blakus mūsdienu ēkām vai ir daļa no tām, kas aizstāja 674. un 682. gadā uzceltās sākotnējās ēkas.

Cienījamais Beda

Meklēt pēc burta