Myriapoda ir posmkāju dzimtas posmkāju apakšdzimene. Tajā ietilpst daudzkājainie, simtkāji un citi. Šajā grupā ir 13 000 sugu, no kurām visas ir sauszemes. To nosaukums liecina, ka tām ir daudz kāju. Patiesībā vienai no tām ir vairāk nekā 750 kāju (Illacme plenipes), bet dažām ir mazāk nekā desmit kāju.

Miriapodu fosiliju liecības sniedzas līdz silūra beigām, lai gan molekulārie pierādījumi liecina, ka tie dažādojās kembrija periodā. Ir saglabājušās kembrija fosilijas, kas izskatās pēc miriapodiem.

Sugu grupas un to pazīmes

  • Diplopoda (simtkāji) — parasti visu mūžu barojas ar atmirušiem augiem un organisko vielu (detritivori). Raksturīgs diplosegmentu veidojums, kur daži ķermeņa segmenti savienojas divu segmentu vietā, tādēļ uz katra diplosegmenta ir divi pāri kāju.
  • Chilopoda (daudzkājainie, jeb skrējējkāji) — plēsēji, kas izmanto pirmo kāju pāri pārvērstus indīgus žokļus (forcipules) lai paralizētu upuri. Parasti vienam ķermeņa segmentam ir viens kāju pāris.
  • Symphyla — mazi, caurspīdīgi, augsnē dzīvojoši miriapodi; barojas ar augsnes organisko vielu un dažkārt augu saknēm, var sastapt dārzos un lauksaimniecības augsnēs.
  • Pauropoda — ļoti mazi, smalki miriapodi, kas dzīvo augsnē un lapu kūdrā; maz pētīti, bet svarīgi augsnes ekosistēmā.

Uzbūve un fizioloģija

Miriapodiem ir divas pamatdaļas — galva un daudzsegmentu ķermenis (stāns). Galvā parasti atrodas antenas, kas nodrošina taustes un ķīmiskās sajūtas, kā arī mutes daļas (mandibulas, maksillas u.c.). Daudzām sugām acis ir vienkāršas (ocelli), dažām ir labi attīstītas sastopamās acis, citām — acis vispār nav.

Trupei raksturīga segmentācija; atkarībā no klases un sugas segmentu skaits un kāju pāru skaits var ievērojami atšķirties. Miriapodi aug, atkārtojot ādas maiņu (molt) — daudzām sugām jauni segmenti un kājas pievienojas pēctam, tādēļ attīstības gaitā tie kļūst garāki.

Fizioloģiski miriapodi izmanto atvērto asinsrites sistēmu ar hemolimfu, nervu sistēma ir ventrālā nervu stīga ar segmentālām ganglijām. Lielākā daļa sugu elpo ar trahējām un spirokļiem (spiracles), kas ir piemērojums dzīvei uz sauszemes un attīstījušies kopā ar ķermeņa kutikulu, lai ierobežotu iztvaikošanu. Dažām sugām ir ķīmiskās aizsardzības dziedzeri — īpaši simtkāji izdala toksiskas vai kairinošas vielas, kas atbaida plēsējus.

Uzturs un uzvedība

Uztura ziņā miriapodi ir dažādi: diplopodi galvenokārt ir detritivori un saprotrofiski izjauc organisko vielu, palīdzot augsnes veidošanā un barības vielu apritē. Chilopodi ir aktīvi plēsēji — tie ķer līdzekļus kā lieli kukaiņi, tārpi un citi bezmugurkaulnieki. Symphyla un pauropoda pārsvarā barojas ar augsnēs pieejamu organisko vielu.

Reprodukcija un attīstība

Miriapodi parasti vairojas ar iekšējo vairošanos: daudzas sugas izmanto spermatoforus (spermas kapsulas), kuras vīrietis novieto, un to savāc sieviete. Ir sugas, kurās novērota partenogeneze (nepilnīga vai pilnīga – turklāt dažādās grupās tas atšķiras). Dažos simtkājos novērojama rūpīga ģimenes uzvedība, piemēram, olas un mazuļi tiek kopti vai aizsargāti.

Evolūcija un fosilijas

Miriapodu fosilijas ir atrastas no Silūra beigām un Devona, tomēr molekulārie datumi liecina par agrāku izcelsmi — iespējamu dažādošanos kembrija periodā. No agrīnajiem atradumiem īpaši pazīstami: Pneumodesmus newmani (agrā Devona fosilija), kas satur spirakļiem līdzīgas struktūras un tiek interpretēta kā viens no pirmajiem sauszemes dzīvniekiem ar elpošanas pielāgojumiem. Vēlākajos periodos, īpaši karbonā, parādījās milzīgas formas, piemēram, Arthropleura, milzīga, līdz vairākiem metriem gara miriapoda līdzīga radība.

Ekoloģiskā nozīme un mijiedarbība ar cilvēku

Miriapodi ir svarīga augsnes dzīvības daļa — īpaši simtkāji veicina organisko materiālu noārdīšanos un barības vielu apriti, uzlabojot augsnes struktūru. Chilopodi kontrolē kukaiņu populācijas kā to dabiskie plēsēji. Cilvēkiem miriapodi parasti nav bīstami: centipedu kodieni var būt sāpīgi un izraisīt lokālu reakciju, bet reti – nopietni. Simtkāji var izdalīt kairinošas vielas, kas var izraisīt ādas vai acu kairinājumu.

Izplatība un aizsardzība

Miriapodi sastopami gandrīz visos sauszemes biotopos — no mitrām tropu meža zemsedzēm līdz sausām pļavām un tuksnešiem, izņēmums ir tikai polarā zonas un ļoti sausas bezauglīgas vietas. Dažas sugas ir lokāli reti vai apdraudētas habitat loss un piesārņojuma dēļ. Aizsardzības pasākumi ietver biotopu saglabāšanu, augsnes veselības uzturēšanu un piesardzību pret invazīvām sugām.

Kopsavilkumā — Miriapoda ir daudzveidīga un ekoloģiski nozīmīga posmkāju apakšgrupa ar bagātīgu evolūcijas vēsturi, dažādām uzbūves un dzīvesveida adaptācijām, kas ļāvušas tām aizņemt plašu nišu sauszemes ekosistēmās.