Kalnu Karabaha (parasti saukta arī par Artsakh) ir kalnaina teritorija Dienvidkaukāzā, kas ilgstoši ir bijusi etniski, politiski un vēsturiski strīdīga. Vairāki vietējie nosaukumi tulkojas kā “kalnu Karabaha” vai “kalnu melnais dārzs”: krievu vārds nagorno nozīmē “kalnains/uz kalna”, turku‑tulkotais elements kara — “melns”, bet persiski/azerbaidžāņu izcelsmes bakh/bağ — “dārzs”.
- Armēņu: Լեռնային Ղարաբաղ, tulkots Lernayin Gharabagh
- azerbaidžāņu valodā: parasti lieto Dağlıq Qarabağ — “Kalnu Qarabağ” (angliskā transliterācija: Daglig Qarabag)
- Krievu valodā: Нагорный Карабах, tulkojumā Kalnu Karabahs
Ģeogrāfija un demogrāfija
Nagorno‑Karabaha ir kalnains reģions ar nozīmīgu kultūrvēsturisku mantojumu. Tradicionāli tas bijis etniski armēņu apdzīvots, taču tā ģeogriskā atrašanās — ieslēgta Azerbaidžānas teritorijā un robežojot ar Armēniju — padara to par ģeopolitisku mezglu. Reģiona platība tiek minēta aptuveni 4 400 km² robežās, un iedzīvotāju skaits pirms plašākām karam saistītām pārvietošanām bija aptuveni 100–200 tūkstoši, pārsvarā etniskie armēņi.
Vēsturisks pārskats
Nagorno‑Karabahas teritorijas vēsture ir sarežģīta: tās daļas ir bijušas dažādu karaļvalstu, khānātu un impēriju sastāvā. Pēc Pirmā pasaules kara un tālākās sadalīšanās reģionā, 1923. gadā Padomju Savienība izveidoja Nagorno‑Karabahas autonomo apgabalu (Nagorno‑Karabakh Autonomous Oblast) Azerbaidžānas PSR sastāvā. Padomju laikos pastāvēja etniskās spriedzes, kas 1980. gadu beigās — PSRS sabrukuma priekšvakarā — pārauga atklātā konfliktā.
Laikā no 1988. līdz 1994. gadam norisinājās pirmais plašais karš starp Armēnijas atbalstītajiem karaspēkiem un Azerbaidžānas spēkiem; šī konflikta rezultātā etniski armēņu spēki kontrolēja Nagorno‑Karabahu un vairākas apkaimes, kas starptautiski tika uzskatītas par Azerbaidžānas teritoriju. 1991. gadā vietējie politiskie līderi proklamēja neatkarību (proklamētā Republika — vēlāk pazīstama kā Artsahas Republika), taču tā netika starptautiski atzīta.
Starptautiskais statuss un miera centieni
Nagorno‑Karabaha ir strīdus teritorija. Apvienoto Nāciju Organizācija un vairums valstu uzskata šo teritoriju par Azerbaidžānas sastāvdaļu, un laikā pēc 1990. gadu kaujām ANO Drošības Padomes rezolūcijas aicināja uz spēku atsaukšanu un teritoriālo integritātes ievērošanu. Tajā pašā laikā reģionā pastāvēja de facto pašpārvalde — Artsahas Republika — kas netika atzīta starptautiskā līmenī.
Starptautiskas starpniecības centieni, tostarp OSCE Minsk Group (ASV, Krievija, Francija), ilgstoši centās panākt miermīlīgu risinājumu, taču sarunas bija sarežģītas un bieži bez ilglaicīga rezultāta.
Modernie konflikti un pēdējie notikumi
2016. un 2020. gadā reģionā izcēlās jauni bruņoti konflikti. 2020. gada oktobra — novembra cīņas bija īpaši intensīvas; pēc starpniecības panākta pamiera 2020. gada 9. novembrī, kad tika noslēgts trilaterārs vienošanās līgums starp Armēniju, Azerbaidžānu un Krieviju. Saskaņā ar šo vienošanos Azerbaidžāna atguva kontroli pār vairākām teritorijām, krievu miera uzturētāji tika izvietoti noteiktos koridoros (tai skaitā Lachin), un tika nodibinātas drošības garantijas pārvietošanas un humānajiem jautājumiem.
2023. gada rudenī notika vēl viena strauja eskalācija: Azerbaidžānas militārā operācija noveda pie ātras kontroles atjaunošanas pār daudzām reģiona daļām. Pēc šiem notikumiem vietējās varas iestādes paziņoja par de facto institūciju izjukšanu, un liels skaits etnisko armēņu iedzīvotāju devās bēgļu gaitās uz Armēniju. Šie procesi radīja rūpju ziņojumus par humanitāro situāciju un cilvēktiesību aspektiem, ko sekoja dažādas starptautiskas organizācijas un NVO.
Pašreizējā situācija un juridiskais statuss
Starptautiski Nagorno‑Karabahas teritorija tiek uzskatīta par Azerbaidžānas daļu — ANO un lielākā daļa valstu neatbild un uzskata par svarīgu ievērot valstu teritoriālo integritāti. Tajā pašā laikā reģiona iedzīvotāju drošība, tiesības uz neaizskaramību un humānie jautājumi joprojām prasa starptautisku uzmanību un risinājumus. ANO un citas institūcijas ir aicinājušas uz miermīlīgu dialogu un drošu, brīvprātīgu cilvēku atgriešanos un palīdzību.
Kultūras nozīme
Nagorno‑Karabaha ir bagāts ar reliģisku un vēsturisku vietu mantojumu — seno klosteru, baznīcu un citām kultūras vietām, kas ir nozīmīgas ne tikai reģiona iedzīvotājiem, bet arī plašākai reģionālajai vēsturei. Daudzas no šīm vietām ir cieši saistītas ar armēņu kultūras un reliģiskajām tradīcijām, tomēr arī citām tautām reģionā ir vēsturiskas saites.
Situācija joprojām ir dinamiska un politiski jūtīga; ilgtermiņa stabilitātei nepieciešami starptautiski atbalstīti risinājumi, garantijas civiliedzīvotāju drošībai un skaidra humānā palīdzība tiem, kuri cietuši konflikta rezultātā.
Apvienoto Nāciju Organizācija ir aicinājusi atsaukt Armēnijas karaspēku no okupētā reģiona un risināt strīdus saskaņā ar starptautiskajām normām, vienlaikus uzsverot nepieciešamību aizsargāt civiliedzīvotāju tiesības un nodrošināt humanitāro piekļuvi.
