Astika (sanskrits: आस्तिक: "ortodokss") un nastika ("heterodokss") ir tehniski termini hinduismā, ko izmanto, lai klasificētu filozofiskās skolas un domātājus pēc galvenā kritērija — vai tās pieņem Vedas kā augstāko, atklāto autoritāti. Šī klasifikācija primāri neattiecas tīri uz ticību vai neticību dieviem, bet uz Vēdu statusu kā reliģisku un autoritatīvu teksta kopumu, no kura izriet doktrīnas, rituāli un prakse.
Saskaņā ar šo definīciju par astika skolas parasti uzskata tādas tradīcijas kā ņaja (Nyāya), vaiššešika (Vaiśeṣika), samkhja (Sāṃkhya), joga (Yoga), purva mimamsa (Pūrva-Mīmāṃsā) un vedanta (Vedānta). Šīs skolas pieņem Vēdas vai Vēdisko autoritāti; to iekšienē gan ir liela daudzveidība — piemēram, daļa vedāntas skolu ir teistiskas, bet citas vairāk metafiziskas vai monistiskas.
Savukārt par nastika skolas tradicionāli uzskata tās, kas neatzīst Vēdas kā absolūtu autoritāti un veido savus kanonus un prasmes ārpus vēdiskās tradīcijas. Parasti šajā grupā ietilpst tādas sistēmas kā čarvaka (Carvaka), džainisms un budisms. Šīs skolas var būt gan ateistiskas, gan teoloģiski neatkarīgas — piemēram, budisms un džainisms veido savas metafizikas un ētikas sistēmas, kuru pamatā nav Vēdu statuss.
Ir svarīgi uzsvērt, ka terminiem astika un nastika ir specifisks filozofisks lietojums. Netehniskā vai populārā valodā astika dažkārt tiek brīvi tulkots kā "teists" (skat. teists), bet nastika kā "ateists" (skat. ateists). Šāda vienkāršošana var būt maldinoša, jo daudzas skolas, kas atzīst Vēdas, faktiski neuzskata personisku dievu par nepieciešamu (piem., samkhja un agrīnā mimamsa), tāpēc tās tiek sauktas par "ateistiskajām astikas skolām".
Trīs galvenās indiešu filozofijas heterodoksās skolas savus uzskatus nebalsta uz vēdisko autoritāti:
Galvenās atšķirības starp skolām nereti izpaužas arī pieņemtajos pramāṇās — zināšanas un autoritātes avotos. Piemēram, daudzas astika skolas augstu vērtē śabda (scriptural testimony) kā pramāņu daļu, savukārt nastika tradīcijas biežāk uzsver pieredzi, racionālu argumentāciju vai savas atklāsmes tradīciju. Tomēr pat šajā jomā pastāv pārklāšanās: daļa tradīciju var respektēt dažas Vēdu idejas kultūras līmenī, vienlaikus noraidot to kā absolūtu doktrīnu.
Gavins Flūds (Gavin Flood) skaidro termina "nastika" lietošanu, lai aprakstītu budismu un džainismu Indijā, šādi:
Agrīnajā periodā, kad veidojās Upanišadas un radās budisms un džainisms, mums jāparedz kopīgs meditācijas un garīgās disciplīnas mantojums, ko praktizēja atkrišanas piekritēji ar atšķirīgu piederību neortodoksālām (Vedu noraidošām) un ortodoksālām (Vedu akceptējošām) tradīcijām..... Šīs skolas [piem., budismu un džainismu] ortodoksais (āstika) brahmanisms saprotami uzskata par heterodoksām (nāstika).
Vēl jāņem vērā, ka noteiktas tradīcijas — piemēram, tantriskās skolas hinduismā — var būt gan astika, gan nastika, atkarībā no sava attieksmes pret Vēdām un vietējā teoloģiskā ievirzes. Kā raksta Banerji grāmatā "Tantra Bengālijā":
Tantras tiek iedalītas arī kā āstika jeb vēdiskās un nāstika jeb nevēdiskās. Atbilstoši dievības dominantei āstikas darbi atkal tiek iedalīti kā Śākta, Śaiva, Saura, Gāṇapatya un Vaiṣṇava.
Vēsturiski šī klasifikācija kalpojusi kā līdzeklis brahmāniskajai (vēdiskajai) ortodoksijai identificēt un atšķirt tās doktrīnas no citām mācībām subkontinentā. Tomēr mūsdienu Indijas reliģiskajā un intelektuālajā ainā robežas ir daudz elastīgākas: daudzi domātāji, praktiķi un kopienas kombinē elementus no dažādām tradīcijām, interpretējot Vēdas un citus tekstus jaunos veidos.
Kopsavilkumā: astika un nastika klasifikācija Indijas filozofijā nenosaka viennozīmīgi ticību dievam vai dieviem, bet gan to, vai noteikta skola pieņem Vēdas kā galveno autoritāti. Izpratne par šo dalījumu palīdz labāk saprast indiešu filozofijas sistēmu daudzveidību un to savstarpējās attiecības vēsturiskā un teoretiskā kontekstā.