Nataniels Hotorns bija amerikāņu rakstnieks. Viņš dzimis 1804. gada 4. jūlijā Salemā, Masačūsetsas štatā. Viņa pirmais romāns "Fanšovs" tika publicēts anonīmi 1828. gadā. Daži īsi stāsti tika publicēti 1837. gadā kā "Divreiz izstāstītas pasakas" (Twice-Told Tales). 1842. gadā viņš apprecējās ar Sofiju Pībodiju. Viņiem bija trīs bērni. Pāris gadus ģimene pārcēlās pa Masačūsetsas štatu, bet beigās apmetās uz dzīvi Konkordā, Masačūsetsas štatā. The Scarlet Letter tika publicēta 1850. gadā. Septiņu pakalnu māja tika publicēta 1851. gadā. Politiska norīkojuma dēļ Hotorns ar ģimeni devās uz Eiropu. Viņi atgriezās Masačūsetsā 1860. gadā. Hotorns nomira 1864. gada 19. maijā.
Hotorna darbi pieder pie kultūras virziena, ko dēvē par romantismu. Viņa romāni un noveles ir pamācoši stāsti. Tie liecina, ka vaina, grēks un ļaunums ir cilvēkam piemītošas dabiskas īpašības. Daudzus viņa darbus iedvesmojusi puritāņu Jaunanglija. Tajos apvienots vēsturisks romāns, kas piesātināts ar simbolismu un dziļām psiholoģiskām tēmām. Tie robežojas ar sirreālismu. Viņa pagātnes tēlojumi ir vēsturiskās fikcijas versija, kas izmantota tikai kā līdzeklis, lai izteiktu kopīgās tēmas par senču grēku, vainu un sodu.
Papildus iepriekš minētajam, ir vērts pieminēt vairāk faktu par Hotorna dzīvi un radošo mantojumu. Viņš absolvēja Bowdoin College 1825. gadā, kur iepazinās un uzturēja draudzību ar citiem nozīmīgiem ASV literātiem un sabiedriskām personībām (piem., H. W. Longfellow un vēlāk politiķi Franklin Pierce). Ilgus gadus viņš strādāja dažādos rakstniecības un biroja darbos — vienlaikus darbojoties arī kā publicists un redaktors —, bet lielu daļu radošā potenciāla piepildīja, rakstot īsos stāstus un romānus.
Viņu plaši pazīstamie darbi ietver ne tikai The Scarlet Letter un The House of the Seven Gables, bet arī The Blithedale Romance (1852) un vēlāk publicēto The Marble Faun (1860). No īso stāstu krājumiem pazīstamas lugas un noveles, piemēram, "Young Goodman Brown", "The Minister’s Black Veil", "Rappaccini’s Daughter" un "Ethan Brand". Daudzi no šiem darbiem jau 19. gadsimtā nodrošināja viņam literāru slavu un vēlāk iekļauti mācību programmās.
Tematiski Hotorns bieži atgriežas pie idejām par grēku, vainu, izlikšanos, sodu un morālo divdomību. Viņa rakstība tiek raksturota kā "tumšais romantiķis" — viņš izmanto simbolus, alegoriju un psiholoģisku dziļumu, lai pētītu cilvēka ētiskās dabas sarežģījumu. Nozīmīgu iedvesmas avotu veidoja arī viņa paša ģimenes vēsture: viens no viņa senčiem, Džons Hatorns (John Hathorne), bija tiesnesis Sālemas raganu prāvās — šī saikne ar puritāņu pagātni bieži tiek interpretēta kā iemesls viņa interesei par kolektīvo vainu un pagātnes ietekmi uz nākotni.
Karjeras laikā Hotorns guva arī politiskas iecelšanas: viņš strādāja Custom House Salemā, un vēlāk tika iecelts par ASV konsulu Liverpūlē, kas deva iespēju viņa ģimenei ceļot un pavadīt laiku Eiropā. Pēc atgriešanās Masačūsetsā viņš apmetās Konkordā, kur kļuva par vietējo literāro aprindu locekli un uzturēja saiknes ar trānscendentalistiem, piemēram, Emersonu un Thoreau, lai gan viņa uzskati un rakstības veids no šķietamā transcedentalisma atšķīrās.
Hotorna literārais mantojums ir liels: viņu uzskata par vienu no nozīmīgākajiem 19. gadsimta amerikas rakstniekiem. Viņa darbi ir tulkoti daudzās valodās, bieži tiek analizēti literatūras kursu programmās un adaptēti teātrim, kino un televīzijai. Viņa ietekme jūtama gan ASV romantisma tradīcijā, gan plašākā simbolisma un psiholoģiskās fikcijas attīstībā. Nataniels Hotorns ir apglabāts Sleepy Hollow kapsētā Konkordā, un viņa darbi turpina raisīt diskusijas par morāli, vēsturi un cilvēka iekšējo pasauli.