Jaunindustrializētā valsts (NIC): definīcija, iezīmes un piemēri

Termins "jaunindustrializētā valsts" ir sociālekonomiska klasifikācija, ko izmanto politologi un ekonomisti, lai aprakstītu valstis, kuras atrodas pārejas posmā starp jaunattīstīto un attīstīto ekonomiku. Šīs valstis parasti nezaudē lauku raksturu pilnībā, taču strauji industrializējas un modernizē savu ražošanas, pakalpojumu un infrastruktūras sektoru.

Kas raksturo jaunindustrializētas valstis (NIC)?

NIC nav precīza juridiska kategorija, bet gan analītisks termins. Salīdzinājumā ar klasiskajām attīstītajām valstīm, NIC valstis parasti vēl nav sasniegušas visas attīstības pazīmes (piemēram, ļoti augstu ienākumu līmeni vai pilnīgu sociālo drošību), taču to rādītāji ir labāki nekā vairākām jaunattīstības valstīm. Bieži sastopamās iezīmes ir:

• Lielāks urbanizācijas līmenis un pāreja no lauksaimniecības uz rūpniecību, it īpaši ražošanas nozari; cilvēki no laukiem pārceļas uz pilsētām, lai strādātu rūpnīcās.
• Strauji augoša ekonomika ar spēcīgu rūpniecisko izlaidi un eksportu, kas bieži vien ir eksports ar augstu pievienoto vērtību (elektronika, automobiļi, ķīmija).
• Lielāks ārvalstu tiešo investīciju (FDI) apjoms un investīciju no ārvalstīm
• Aizvien atvērtāka tirgus ekonomika, kas ļauj brīvi tirgoties ar citām pasaules valstīm.
• Lielas valsts vai privātas korporācijas ar darbību vairākos kontinentos.
• Politiska stabilitāte vai spēcīga valdības loma ekonomikas attīstībā — reizēm ar spēcīgiem politiskajiem līderiem, kas veicina industrializāciju.
• Dzīvotspējas uzlabojumi: mazāks skaits cilvēku dzīvo nabadzībā salīdzinājumā ar jaunattīstības valstīm, taču ienākumu nevienlīdzība var saglabāties.
• Augošs darba tirgus pieprasījums pēc kvalificētas darbaspēka un izglītības sistēmas pielāgošanās tehniskajām prasībām.

Ekonomiskie dzinējspēki un politikas

NIC izaugsmi bieži veicina eksportorientēta attīstības stratēģija, ambiciozas investīcijas infrastruktūrā, nodokļu un tirdzniecības stimulēšana, kā arī tehnoloģiju pieņemšana. Valdības reizēm veic rūpniecības politiku — mērķtiecīgi atbalsta noteiktas nozares (piem., elektroniku, automobiļu ražošanu vai ķīmiju) un investē darbaspēka apmācībā. Starptautiskas organizācijas un starptautiskais tirgus spēlē nozīmīgu lomu: NIC bieži saņem atbalstu no starptautiskām organizācijām, piemēram, PTO un citām starptautiskām atbalsta struktūrām.

Sociālie un vides izaicinājumi

Kopā ar ekonomisko izaugsmi NIC parasti saskaras ar vairākām problēmām:

• Darba apstākļu un sociālo standartu nevienmērīga izpilde — darba likumi un uzraudzība var būt vāji, kas rada risku darbinieku drošībai un tiesībām; godīgas tirdzniecības atbalstītāji un patērētāji reizēm kritizē šo praksi.
• Vides degradācija — strauja rūpnieciska attīstība bieži notiek ar nepietiekamu vides uzraudzību, radot gaisa, ūdens un augsnes piesārņojumu.
• Ienākumu nevienlīdzība — daļa iedzīvotāju gūst lielu labumu, kamēr citi paliek ārpus modernizācijas ieguvumiem.
• Atkarība no globālajiem tirgiem — ekonomikas, kas orientētas uz eksporta pieprasījumu, ir jutīgākas pret pasaules pieprasījuma svārstībām un tirdzniecības bariņiem.
• Sociālā integrācija — migrācija uz pilsētām rada pieprasījumu pēc mājokļiem, veselības aprūpes un izglītības, ko ne vienmēr iespējams nodrošināt pietiekami ātri.

Piemēri un reģionālā dažādība

Terminu "NIC" bieži saista ar tā sauktajām Āzijas četrrāvējām un citiem reģioniem, piemēram, Dienvidkoreju, Taivānu, Singapūru, kā arī Malaiziju, Taizemi un vēlākajām ražošanas platformām kā Ķīna, Meksika vai Brazīlija. Katrs gadījums ir atšķirīgs: daļas valstis koncentrējas uz augsto tehnoloģiju eksportu, citas — uz lielapjoma ražošanu vai izejvielu pārstrādi.

Kā NIC var pāraugt par attīstītu valsti?

Pāreja uz pilnīgu attīstību parasti prasa ilgtermiņa izmaiņas un politisku apņemšanos:

• Investīcijas izglītībā un pētniecībā—attīstīt kvalificētu darbaspēku un veicināt inovācijas.
• Sociālās politikas — paplašināt sociālo aizsardzību, veselības aprūpi un mājokļu pieejamību, lai samazinātu nevienlīdzību.
• Vides aizsardzības stiprināšana — ilgtspējīgas prakses ieviešana, piesārņojuma kontrole un zaļās tehnoloģijas.
• Institucionālās reformas — uzlabot tiesiskumu, darba aizsardzību un korupcijas samazināšanu, lai radītu stabilu uzņēmējdarbības vidi.
• Ekonomikas diversifikācija — samazināt atkarību no dažiem eksporta produktiem vai tirgiem, attīstot pakalpojumus un zinātnes bāzes rūpniecību.

Secinājums

Jaunindustrializētā valsts ir svarīga pārejas posma kategorija, kas help the global economy by offering competitive production and growing domestic markets. Tā norāda uz valstu spēju ātri modernizēt savu ekonomiku un iekļauties globālās piegādes ķēdēs. Tomēr ceļš no NIC uz pilnībā attīstītu valsti nav automātisks — tas prasa līdzsvarotu politiku, sociālu ieguldījumu un vides ilgtspējību, lai izaugsme būtu iekļaujoša un noturīga.

NIC attīstības diskursā parasti iesaistās gan privātais sektors un investori, gan starptautiskās organizācijas; tajā pašā laikā sabiedrības un darba organizācijas uzstāj uz labākiem darba un vides standartiem, īpaši attiecībā uz produktu importa prasībām un rūpēm par godīgas tirdzniecības principiem. Kritiskai un ilgtspējīgai attīstībai nepieciešama gan ekonomiska efektivitāte, gan sociālā atbildība.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir jaunā industrializētā valsts (NIC)?

J: Kādas pārmaiņas notiek jaunajās jaunattīstības valstīs?

J: Kādas kopīgas iezīmes piemīt jaunajām valstīm?

Vai starptautiskā sabiedrība atbalsta NIC?

Jautājums: Kā ieguldījumi ietekmē to, ka tiek klasificēti kā NIC?

J: Vai jaunajās industrializētajās valstīs pilsoniskās tiesības ir spēcīgākas?

J: Kā ārpakalpojumu izmantošanu vērtē godīgas tirdzniecības atbalstītāji?

Meklēt pēc burta