Jaunindustrializētā valsts (NIC): definīcija, iezīmes un piemēri
Termins "jaunindustrializētā valsts" ir sociālekonomiska klasifikācija, ko izmanto politologi un ekonomisti, lai aprakstītu valstis, kuras atrodas pārejas posmā starp jaunattīstīto un attīstīto ekonomiku. Šīs valstis parasti nezaudē lauku raksturu pilnībā, taču strauji industrializējas un modernizē savu ražošanas, pakalpojumu un infrastruktūras sektoru.
Kas raksturo jaunindustrializētas valstis (NIC)?
NIC nav precīza juridiska kategorija, bet gan analītisks termins. Salīdzinājumā ar klasiskajām attīstītajām valstīm, NIC valstis parasti vēl nav sasniegušas visas attīstības pazīmes (piemēram, ļoti augstu ienākumu līmeni vai pilnīgu sociālo drošību), taču to rādītāji ir labāki nekā vairākām jaunattīstības valstīm. Bieži sastopamās iezīmes ir:
- Lielāks urbanizācijas līmenis un pāreja no lauksaimniecības uz rūpniecību, it īpaši ražošanas nozari; cilvēki no laukiem pārceļas uz pilsētām, lai strādātu rūpnīcās.
- Strauji augoša ekonomika ar spēcīgu rūpniecisko izlaidi un eksportu, kas bieži vien ir eksports ar augstu pievienoto vērtību (elektronika, automobiļi, ķīmija).
- Lielāks ārvalstu tiešo investīciju (FDI) apjoms un investīciju no ārvalstīm
- Aizvien atvērtāka tirgus ekonomika, kas ļauj brīvi tirgoties ar citām pasaules valstīm.
- Lielas valsts vai privātas korporācijas ar darbību vairākos kontinentos.
- Politiska stabilitāte vai spēcīga valdības loma ekonomikas attīstībā — reizēm ar spēcīgiem politiskajiem līderiem, kas veicina industrializāciju.
- Dzīvotspējas uzlabojumi: mazāks skaits cilvēku dzīvo nabadzībā salīdzinājumā ar jaunattīstības valstīm, taču ienākumu nevienlīdzība var saglabāties.
- Augošs darba tirgus pieprasījums pēc kvalificētas darbaspēka un izglītības sistēmas pielāgošanās tehniskajām prasībām.
Ekonomiskie dzinējspēki un politikas
NIC izaugsmi bieži veicina eksportorientēta attīstības stratēģija, ambiciozas investīcijas infrastruktūrā, nodokļu un tirdzniecības stimulēšana, kā arī tehnoloģiju pieņemšana. Valdības reizēm veic rūpniecības politiku — mērķtiecīgi atbalsta noteiktas nozares (piem., elektroniku, automobiļu ražošanu vai ķīmiju) un investē darbaspēka apmācībā. Starptautiskas organizācijas un starptautiskais tirgus spēlē nozīmīgu lomu: NIC bieži saņem atbalstu no starptautiskām organizācijām, piemēram, PTO un citām starptautiskām atbalsta struktūrām.
Sociālie un vides izaicinājumi
Kopā ar ekonomisko izaugsmi NIC parasti saskaras ar vairākām problēmām:
- Darba apstākļu un sociālo standartu nevienmērīga izpilde — darba likumi un uzraudzība var būt vāji, kas rada risku darbinieku drošībai un tiesībām; godīgas tirdzniecības atbalstītāji un patērētāji reizēm kritizē šo praksi.
- Vides degradācija — strauja rūpnieciska attīstība bieži notiek ar nepietiekamu vides uzraudzību, radot gaisa, ūdens un augsnes piesārņojumu.
- Ienākumu nevienlīdzība — daļa iedzīvotāju gūst lielu labumu, kamēr citi paliek ārpus modernizācijas ieguvumiem.
- Atkarība no globālajiem tirgiem — ekonomikas, kas orientētas uz eksporta pieprasījumu, ir jutīgākas pret pasaules pieprasījuma svārstībām un tirdzniecības bariņiem.
- Sociālā integrācija — migrācija uz pilsētām rada pieprasījumu pēc mājokļiem, veselības aprūpes un izglītības, ko ne vienmēr iespējams nodrošināt pietiekami ātri.
Piemēri un reģionālā dažādība
Terminu "NIC" bieži saista ar tā sauktajām Āzijas četrrāvējām un citiem reģioniem, piemēram, Dienvidkoreju, Taivānu, Singapūru, kā arī Malaiziju, Taizemi un vēlākajām ražošanas platformām kā Ķīna, Meksika vai Brazīlija. Katrs gadījums ir atšķirīgs: daļas valstis koncentrējas uz augsto tehnoloģiju eksportu, citas — uz lielapjoma ražošanu vai izejvielu pārstrādi.
Kā NIC var pāraugt par attīstītu valsti?
Pāreja uz pilnīgu attīstību parasti prasa ilgtermiņa izmaiņas un politisku apņemšanos:
- Investīcijas izglītībā un pētniecībā—attīstīt kvalificētu darbaspēku un veicināt inovācijas.
- Sociālās politikas — paplašināt sociālo aizsardzību, veselības aprūpi un mājokļu pieejamību, lai samazinātu nevienlīdzību.
- Vides aizsardzības stiprināšana — ilgtspējīgas prakses ieviešana, piesārņojuma kontrole un zaļās tehnoloģijas.
- Institucionālās reformas — uzlabot tiesiskumu, darba aizsardzību un korupcijas samazināšanu, lai radītu stabilu uzņēmējdarbības vidi.
- Ekonomikas diversifikācija — samazināt atkarību no dažiem eksporta produktiem vai tirgiem, attīstot pakalpojumus un zinātnes bāzes rūpniecību.
Secinājums
Jaunindustrializētā valsts ir svarīga pārejas posma kategorija, kas help the global economy by offering competitive production and growing domestic markets. Tā norāda uz valstu spēju ātri modernizēt savu ekonomiku un iekļauties globālās piegādes ķēdēs. Tomēr ceļš no NIC uz pilnībā attīstītu valsti nav automātisks — tas prasa līdzsvarotu politiku, sociālu ieguldījumu un vides ilgtspējību, lai izaugsme būtu iekļaujoša un noturīga.
NIC attīstības diskursā parasti iesaistās gan privātais sektors un investori, gan starptautiskās organizācijas; tajā pašā laikā sabiedrības un darba organizācijas uzstāj uz labākiem darba un vides standartiem, īpaši attiecībā uz produktu importa prasībām un rūpēm par godīgas tirdzniecības principiem. Kritiskai un ilgtspējīgai attīstībai nepieciešama gan ekonomiska efektivitāte, gan sociālā atbildība.


Jaunās industrializētās valstis no 2010. gada.
Saistītās lapas
- Jaunattīstības tirgi
- Lidojošo zosu paradigma
Grupas:
- G8+5
- G20 rūpnieciskās valstis
- G20 jaunattīstības valstis
- BRICS
- Nākamais Vienpadsmit
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir jaunā industrializētā valsts (NIC)?
A: Jauna industrializēta valsts (NIC) ir sociālekonomiskā klasifikācija, ko izmanto, lai aprakstītu valstis, kuras vēl nav attīstītas, bet kuru ekonomika attīstās straujāk nekā citās jaunattīstības valstīs.
J: Kādas pārmaiņas notiek jaunajās jaunattīstības valstīs?
A: NIC valstīs cilvēki bieži pārceļas no lauku apvidiem uz pilsētām, lai strādātu rūpnīcās, un notiek pāreja no lauksaimniecības uz rūpniecisko ekonomiku, jo īpaši ražošanas nozarē. Turklāt pieaug atvērtā tirgus ekonomika, kas ļauj brīvi tirgoties ar citām valstīm un lielām valstu korporācijām, kuras darbojas vairākos kontinentos.
J: Kādas kopīgas iezīmes piemīt jaunajām valstīm?
A: Parasti NIC valstīm ir raksturīgas lielākas sociālās brīvības un pilsoniskās tiesības, spēcīgi politiskie līderi, arvien atvērtāka tirgus ekonomika, kas ļauj brīvi tirgoties ar citām valstīm, lielas nacionālās korporācijas, kas darbojas vairākos kontinentos, investīcijas no ārvalstīm, politiskā vadība attiecīgajā pasaules reģionā un mazāks nabadzīgo iedzīvotāju skaits.
Vai starptautiskā sabiedrība atbalsta NIC?
A: Jā, NIC bieži saņem atbalstu no starptautiskām organizācijām, piemēram, PTO un citām starptautiskām atbalsta struktūrām. Tomēr vājāku vides, darba un sociālo standartu dēļ daudzi godīgas tirdzniecības atbalstītāji ir iestājušies par to, lai tiktu ievēroti standarti, kas jāievēro, importējot to ražojumus, un kritizējuši darba vietu nodošanu NIC.
Jautājums: Kā ieguldījumi ietekmē to, ka tiek klasificēti kā NIC?
A: Ārvalstu investīcijām ir svarīga nozīme, klasificējot valsti kā NIC, jo tās norāda uz ekonomiskās izaugsmes potenciālu, kas var palielināt valsts attīstības iespējas.
J: Vai jaunajās industrializētajās valstīs pilsoniskās tiesības ir spēcīgākas?
A: Jā, salīdzinājumā ar citām jaunattīstības valstīm jaunajās industrializētajās valstīs pilsoniskās tiesības parasti ir spēcīgākas, jo tajās ir lielāks ekonomiskās izaugsmes potenciāls, kas ļauj iegūt vairāk resursu sociālajām programmām, kuras veicina cilvēktiesību iniciatīvas.
J: Kā ārpakalpojumu izmantošanu vērtē godīgas tirdzniecības atbalstītāji?
A: Godīgas tirdzniecības atbalstītāji parasti kritizē darba vietu nodošanu ārpakalpojumu sniedzējiem jaunajās industrializētajās valstīs, jo tajās ir vājāki vides darba un sociālie standarti, kas var kaitēt darba ņēmēju tiesībām vai drošības noteikumiem.