Dižciltīgs mežonis

Cēlā mežabrāļa pirmsvēsture

Septiņpadsmitajā gadsimtā kā romantiskā "primitīvisma" aspekts "labā mežonīgā" tēls tika izvirzīts kā pārmetums Eiropas civilizācijai, kas tobrīd atradās mežonīgu reliģisko karu epicentrā. Cilvēkus īpaši šausmināja Svētā Bartolomeja slaktiņš (1572), kad trīs dienu laikā galvenokārt Parīzē, bet arī visā Francijā tika noslepkavoti aptuveni 20 000 vīriešu, sieviešu un bērnu. Tas pamudināja Monteinu uzrakstīt slaveno eseju "Par kanibāliem" (1587), kurā viņš apgalvoja, ka, lai gan kanibāli viens otru svinīgi apēd, eiropieši uzvedas vēl barbariskāk un sadedzina viens otru dzīvus par nesaskaņām reliģijas jautājumos. Arī spāņu konkistadoru izturēšanās pret pamatiedzīvotājiem radīja lielu sirdsapziņas pārmetumu un pārmetumu. Bartolomé de las Casas, kurš bija tās liecinieks, iespējams, bija pirmais, kurš idealizēja Amerikas pamatiedzīvotāju vienkāršo dzīvi. Viņš un citi novērotāji slavēja Amerikas pamatiedzīvotāju vienkāršās manieres un ziņoja, ka viņi nespēj melot. Eiropas vainas apziņa par koloniālismu, kurā nesen izgudrotie ieroči tika izmantoti pret cilvēkiem, kuriem to nebija, iedvesmoja tādus daiļliteratūras traktējumus kā Apras Bēnas romāns "Oroonoko jeb Karaliskais vergs" par vergu sacelšanos Surinamā, Rietumu Indijā. Behnas stāsts nebija primāri protests pret verdzību, bet gan tika rakstīts naudas dēļ, un tas atbilda lasītāju cerībām, ievērojot Eiropas romānu noveļu konvencijas. Sacelšanās vadonis Oroonoko ir patiesi cēls, jo viņš ir iedzimts afrikāņu princis, un viņš sēro par savu zaudēto Āfrikas dzimteni, tradicionāli runājot par zelta laikmetu. Viņš nav mežonis, bet ģērbjas un uzvedas kā Eiropas aristokrāts. Bēna stāstu uz skatuves adaptēja īru dramaturgs Tomass Sūterns (Thomas Southerne), kurš uzsvēra tā sentimentālos aspektus, un laika gaitā tas tika uzskatīts par tādu, kas risina verdzības un koloniālisma jautājumus, un saglabāja lielu popularitāti visā 18. gadsimtā.

Oroonoko nogalina Imoindu 1776. gadā Tomasa Sūterna lugas "Oroonoko" izrādē.

Termina "Noble Savage" izcelsme

Angļu valodā frāze Noble Savage pirmo reizi parādījās Drīdena lugā The Conquest of Granada (1672): "Es esmu tik brīvs, kā daba pirmo reizi radīja cilvēku, / Pirms sākās verdzības likumi, / Kad mežos mežonīgs mežonīgs mežonis skrēja". Tomēr terminu "dižciltīgais mežonis" sāka plaši lietot tikai 19. gadsimta pēdējā pusē, un tad tas tika lietots kā noniecinošs apzīmējums. Franču valodā šis termins bija "Labais mežonis" (jeb labais "mežonīgais cilvēks"), un franču valodā (un pat astoņpadsmitā gadsimta angļu valodā) vārdam "savage" ne vienmēr bija tāda nežēlības konotācija, kādu mēs ar to saistām tagad, bet tas nozīmēja "mežonīgs" kā savvaļas zieds.

"Dabas džentlmeņa" idealizētais tēls bija viens no XVIII gadsimta sentimentālisma aspektiem, līdzās citiem tēliem, piemēram, tikumīgajai slaucējai, kalpam, kurš ir gudrāks par kungu (piemēram, Sančo Pansa un Figaro, kā arī neskaitāmiem citiem), un vispārējai tēmai par tikumību zemā dzimuma cilvēkos. Dabas džentlmenis, neatkarīgi no tā, vai tas ir Eiropā dzimis vai eksotisks, ieņem savu vietu starp šiem tropiem līdzās gudrajam ēģiptietim, persietim un ķīnietim. Viņš ir pastāvējis vienmēr, sākot no Gilgameša eposa laikiem, kur viņš parādās kā Enkiddu, mežonīgs, bet labs cilvēks, kas dzīvo kopā ar dzīvniekiem, un kā neizglītots, bet cildens viduslaiku bruņinieks Parsifāls. Pat Bībeles Dāvids, ganu zēns, ietilpst šajā kategorijā. Patiesi, tas, ka tikumība un zema izcelsme var pastāvēt līdzās, ir Ābrahāma reliģijas pamatprincips, kas visspilgtāk izpaužas kristīgās reliģijas dibinātāja gadījumā. Tāpat arī ideja, ka aiziešana no sabiedrības - un jo īpaši no pilsētām - ir saistīta ar tikumību, sākotnēji ir reliģiska.

Ibn Tufaila divpadsmitā gadsimta Andalūzijā sarakstītais islāma filozofiskais stāsts (vai domu eksperiments) "Hayy ibn Yaqdhan" ir starp reliģisko un laicīgo. Šī pasaka ir interesanta, jo to zināja Jaunanglijas puritāņu dievlūdzējs Kokottons Matheris (Cotton Mather). Tā tika tulkota angļu valodā (no latīņu valodas) 1686. un 1708. gadā, un tajā stāstīts par Haiju, savvaļas bērnu, kuru uzaudzināja gazele, bez cilvēku kontakta, uz vientuļas salas Indijas okeānā. Tikai ar sava saprāta palīdzību Hajs iziet cauri visām zināšanu pakāpēm, līdz nonāk cilvēku sabiedrībā, kur atklājas, ka viņš ir dabiskās reliģijas piekritējs, ko Kotons Matheris kā kristīgs dievietis identificēja ar primitīvo kristietību. Hayy tēls ir gan dabisks cilvēks, gan gudrs persietis, bet ne cēls savvaļas cilvēks.

XVIII gadsimta Amerikas indiāņu tēlu klasiskais autors ir Aleksandrs Pops, neapšaubāmi slavenākais un visvairāk tulkotais sava laika dzejnieks. Savā filozofiskajā dzejolī "Esejā par cilvēku" (1734) Pops rakstīja:

Lūk, nabaga indiānis, kura neizglītotais prāts /

Dievu redz mākoņos vai dzird vējā; / Viņa dvēseli lepnā zinātne nekad nav mācījusi aizklīst / Tālu kā Saules ceļš vai piena ceļš; / Tomēr vienkāršā daba viņa cerībai ir devusi, / Aiz mākoņu apvītā kalna pazemīgākas debesis; / Kādu drošāku pasauli mežu dziļumā, / Kādu laimīgāku salu ūdeņu biezoknī, / Kur vergi atkal ieraudzīs savu dzimto zemi, / Ne velni mocīs, ne kristieši alks pēc zelta! / Lai būtu, saturs viņa dabiskā vēlme; / Viņš neprasa ne eņģeļa spārnu, ne serafa uguni: / Bet domā, ka, pielaists pie vienādām debesīm, /

Viņa uzticamais suns viņam darīs kompāniju.

Pāvesta dzejolis pauž tipisko saprāta laikmeta uzskatu, ka cilvēki visur un visos laikos ir vienādi, kas bija arī kristīgā doktrīna (Pāvests bija katolis). Viņš attēlo savu indiāni kā upuri ("nabaga indiānis"), kurš, lai gan ir mazāk izglītots un ar mazākām ambīcijām nekā viņa eiropietis, ir tikpat labs vai labāks un līdz ar to vienlīdz cienīgs glābšanas. Viņš ir "bon sauvage", bet ne cēls cilvēks.

Romantiskā primitīvisma atribūti

• Dzīvošana harmonijā ar dabu
• Dāsnums un pašaizliedzība
• Nevainība
• Nespēja melot, uzticamība
• Fiziskā veselība
• Nicinājums pret greznību
• Morālā drosme
• "Dabiskais" intelekts jeb iedzimta, neapmācīta gudrība.

Pirmajā gadsimtā pēc mūsu ēras visas šīs īpašības Tacits bija piedēvējis vācu barbariem savā darbā Germania, kurā viņš tos vairākkārt pretstatīja mīkstinātajiem, romanizētajiem, korumpētajiem galiem, netieši kritizējot savu romiešu kultūru par to, ka tā ir attālinājusies no savām saknēm, kas bija pastāvīga šādu salīdzinājumu funkcija. Ģermāņi nedzīvoja "zelta laikmeta" viegluma laikmetā, bet bija izturīgi un pieraduši pie grūtībām, un šīs īpašības Tacits uzskatīja par vēlamākām nekā civilizētās dzīves "maigums". Senatnē šāda veida "cietais primitīvisms", neatkarīgi no tā, vai tas tika uzskatīts par vēlamu vai par kaut ko, no kā jābēg, pastāvēja retoriskā opozīcijā "maigajam primitīvismam", ko radīja vīzijas par zudušo Zelta laikmeta vieglumu un pārpilnību.

Spartiešu leģendāro izturību un kareivīgo drosmi cauri gadsimtiem apbrīnoja arī rūdītie primitīvisti, un astoņpadsmitajā gadsimtā kāds skotu rakstnieks šādi raksturoja kalnu tautiešus:

Viņi ievērojami pārspēj zemgaļus visos vingrinājumos, kas prasa veiklību; viņi ir neticami atturīgi un pacietīgi bada un noguruma gadījumā; viņi ir tik izturīgi pret laikapstākļiem, ka ceļojot, pat ja zemi klāj sniegs, viņi nekad nemeklē ne māju, ne citu patvērumu, kā vien savu pledi, kurā ietinoties, dodas gulēt zem debesu kupenas. Šādiem cilvēkiem, kā karavīriem, jābūt neuzvaramiem...

Saistītās lapas

• Koloniālisms
• Imperiālisms
• Jaunais laikmets
• Žans Žaks Ruso
• Zinātniskais rasisms
• Verdzība
• Balto pārākums