Nomen dubium latīņu valodā nozīmē "apšaubāms vārds" (daudzskaitlī nomina dubia). To lieto zooloģijā, lai apzīmētu zinātnisku nosaukumu, kura saistība ar konkrētu sugu vai grupu ir neatrisināma vai diskutabla, jo nav pietiekami daudz uzticamu atšķirības pazīmju vai pieejamais tipa materiāls ir nepietiekams. Svarīgi: nomen dubium nav oficiāla, kodeksa statuss — tas drīzāk ir taksonomisks vērtējums, un dažādi pētnieki var nonākt pie atšķirīgām secinājumiem.
Situācijas, kas parasti noved pie nomen dubium, ir šādas:
- oriģinālais tipa eksemplārs ir pazaudēts, iznīcināts vai slikti saglabājies, tādējādi nav iespējams salīdzināt ar jauniem materiāliem;
- nosaukuma nesēja veids ir ļoti fragmentārs (piemēram, daži zobi, atsevišķi kaula fragmenti) un trūkst diagnosticējošu pazīmju;
- dažkārt tas attiecas uz sugām, kas zināmas tikai kā fosilijas, kur aprakstītais materiāls ir nepietiekams, lai droši noteiktu taksonomisko piederību.
Zinātnieki un taksonomi, lai saglabātu nosaukumu stabilitāti un skaidrību, var rīkoties vairākos veidos. Visbiežāk izmantotā iespēja, ko paredz Starptautiskais zooloģiskās nomenklatūras kodekss, ir izvēlēties jaunu tipa īpatni — neotipu. Tomēr neotipa noteikšana prasa rūpīgu pamatojumu un atbilstību kodeksa prasībām (piem., pārliecinoši pierādīt, ka oriģinālais tipa materiāls vairs nav pieejams un ka neotips atbilst oriģinālajam kontekstam).
Kā risina problēmu praksē
- Neotipa (neotype) izvēle: parasti jāizvēlas labi saglabāts eksemplārs, kas nāk no vai ir tuvu oriģinālajai tipa lokācijai, jādeponē publiski pieejamā muzeja vai institūta kolekcijā un jāpublicē detalizēts pamatojums. Starptautiskais kodekss nosaka prasības neotipa validācijai.
- Taksonomisks pārskatījums: reizēm jauni atradumi vai morfoloģiskās/filogenētiskās analīzes ļauj precīzi saistīt seno nosaukumu ar labi definētu taksonu.
- Nosaukuma ignorēšana vai sinonimizācija: ja nosaukums ilgstoši nav izmantojams vai tas rada neskaidrības, pētnieki to var neietvert aktuālās taksonomijās vai sinonimizēt ar labāk definētu nosaukumu.
- Petīcija kodeksam: īpašos gadījumos, lai saglabātu nomenklatūras stabilitāti, var iesniegt oficiālu petīciju Starptautiskajai komisijai par zooloģisko nomenklatūru ar lūgumu saglabāt vai nekonservēt konkrētu nosaukumu.
Praktiskas prasības neotipa izvēlei parasti ietver: skaidru pierādījumu, ka oriģinālais tipa materiāls ir neatjaunojami zudis vai nepietiekams; motivāciju, kā neotips palīdzēs atšķirt attiecīgo taksonu no citiem; un informāciju par jauna materiāla atrašanās vietu publiskā kolekcijā. Šīs prasības nodrošina, ka neotipa izvēle kalpo nosaukuma stabilitātei un ļauj turpmāk veikt viennozīmīgas taksonomiskas darbības.
Jāatzīmē arī, ka nomen dubium statuss var būt pagaidu — ja tiek atrasts jauns, diagnostisks materiāls vai veikta pārliecinoša taksonomiskā analīze, nosaukuma statusu var pārvērtēt un atjaunot tā lietojamību. Tā kā tas ir viens no terminiem bioloģiskajā taksonomijā, tā interpretācija un iznākums ir saistīts ar pieejamo datu apjomu un taksonomu spriedumiem.