Norvēģijas smagā ūdens sabotāža bija sabiedroto misiju grupa Otrā pasaules kara laikā. Misiju mērķis bija 60 megavatu Vemorkas elektrostacija. Šajā spēkstacijā tika ražots tāda veida ūdens, ko nosauca par smago ūdeni. Smagā ūdens pamatā ir ūdeņraža izotops, ko sauc par deitēriju. Misijas mērķis bija apturēt Vācijas centienus ražot smago ūdeni. Vācijai smagais ūdens bija vajadzīgs, lai saprastu un palīdzētu izgatavot atombumbas. Uzbrukumus 1942. gada februārī sāka norvēģu komandanti un sabiedroto bumbvedēji. Misijas tika nosauktas ar kodiem Grouse, Freshman un Gunnerside. Misijas bija veiksmīgas, un līdz 1943. gadam Vemorkas spēkstacija vairs nedarbojās.

Fons un nozīme

Vemorkas hidroelektrostacija pie Rjukanas Norvēģijā bija viena no retajām vietām, kur varēja ražot smago ūdeni (D2O) rūpnieciskā mērogā. Smagais ūdens tiek izmantots kā neitronu moderātors kodolreaktoros un tāpēc bija stratēģiski nozīmīgs, ja Vācija vēlējās attīstīt kodolieročus. Sabiedrotie uzskatīja par kritiski svarīgu traucēt šo ražošanu, lai kavētu vācu kodolprogrammu.

Operāciju gaita

  • Operation Grouse — Norvēģu izlūku un zemūdens komanda tika nosūtīta uz Hardangervidda augstieni, lai izpētītu rutu un sagatavotu vietu turpmākām darbībām.
  • Operation Freshman (novembris 1942) — britu bumbvedēji un inženieri mēģināja ievezt papildspēkus ar piespiedu lidojumu un ģlītlēšanas tehniku, taču operācija izgāzās: glideri un lidmašīnas avarēja, daļa personāla gāja bojā vai tika sagūstīta un pēc tam nogalināta, kā paredzēja vācu Komando rīkojums.
  • Operation Gunnerside (27.–28. februāris 1943) — britu speciāli apmācīti norvēģu komandieri tika paradīti netālu no Vemorkas, satikās ar Grouse grupu un naktī ielauzās spēkstacijas iekārtās caur pazemes tuneļiem un piegājieniem. Sabotieri novietoja sprāgstvielas pie elektrolīzes iekārtām, iznīcinot vai pilnībā sarežģot smagā ūdens ražošanu. Viņi izbēga pāri skarbajām kalnu platībām, daļēji izmantojot slēpošanu un vietējo pretestības atbalstu.

Sekas un tālākas darbības

Pēc Gunnerside uzbrukuma Vemorkas ražošana tika būtiski traucēta, un ražošanas apjomi samazinājās. Vācieši mēģināja atjaunot iekārtas un pārvietot daļu smagā ūdens krājumu uz Vāciju, taču daļa kravas tika iznīcināta 1944. gada 20. februārī, kad Norvēģijas partizāni nogrāva prāmi SF Hydro uz Tinnsjø ezera — šajā incidentā gāja bojā arī civiliedzīvotāji. Kopumā akcijas ievērojami kavēja vācu piekļuvi smagajam ūdenim un palielināja laiku un resursus, kas būtu bijuši nepieciešami kodolprogramma mēroga panākumiem.

Atzinība, atmiņa un kultūras ietekme

Operācijas pret Vemorku tiek uzskatītas par vienu no veiksmīgākajiem sabiedroto diversijām kara laikā. Daudzi dalībnieki saņēma valsts apbalvojumus un atzinību; to drosme tiek pieminēta gan Norvēģijas, gan Lielbritānijas vēsturē. Notikumi ir iedvesmojuši grāmatas, dokumentālfilmas un spēlfilmas (piemēram, kinofilma, kas dramatizē šos notikumus), padarot Vemorkas sabotažu par labi zināmu piemēru veiksmīgai partizānu un speciālo vienību sadarbībai.

Īsi fakti

  • Gunnerside uzbrukums notika 1943. gada februārī un tiek atzīts par kodolprogrammu sabotāžas pagrieziena punktu.
  • Freshman neveiksme un pēc tam Gunnerside sekmes parāda, cik kritiska bija vietējās zināšanas, slēptās pārvietošanās prasmes un rūpīga plānošana.
  • Sabotaža neiznīcināja vācu interesi par kodoltehnoloģijām, taču ievērojami palēnināja to progresu un samazināja risku, ka Vācija drīz iegūs kodolieročus.