Ogyū Sorai

Dzīve

Sorai piedzima kā samuraja (karavīra) otrais dēls, kurš bija Tokugavas Cunajošī (徳川綱吉) personīgais ārsts. Tsunajoši kļuva par piekto šogunu. Sorai studēja Songu konfuciānisma versiju Zhu Xi, un 1690. gadā viņš kļuva par ķīniešu klasikas privātskolotāju. 1696. gadā viņš sāka kalpot Yanagisawa Yoshiyasu, Tsunayoshi vecākajam padomniekam. Tsunayoshi nomira 1709. gadā. Tajā laikā Sorai pārtrauca izmantot Džu Sji mācības un sāka attīstīt savu filozofiju un skolu. Sorai tiek piedēvēta kō shōgi - neparastas šaha spēles formas - izveide.

Mācības

Sorai sarakstīja daudzus ietekmīgus darbus, kuros viņš parādīja, viņaprāt, divas galvenās Dziesmu konfuciānisma filozofijas problēmas. Pirmā bija saistīta ar bakufu un domēnu sistēmu, kas 18. gadsimtā bija nonākusi grūtībās. Sorai apšaubīja, ka pietiek ar to, ka katrs cilvēks vēlas atrast savu ētisko labumu. Viņš apgalvoja, ka tā laika politiskās krīzes risināšanai nepieciešams kas vairāk nekā morāles pilnveidošana. Viņš arī saskatīja, ka ķīniešu karaļi-mudrinieki rūpējās ne tikai par morāli, bet arī par pašu valdību. Otrais punkts, kurā Sorai nepiekrita Songu konfuciānismam, bija tas, ka, viņaprāt, tas pārāk lielu uzsvaru lika uz morāli un apspieda cilvēka dabu, jo cilvēka būtības pamatā bija emocijas.

Viņš uzskatīja, ka šie trūkumi nebija konfuciānisma trūkumi; viņaprāt, dziesmu konfuciāņi nepareizi interpretēja četru grāmatu un piecu klasiķu klasiskos darbus. Soraiu uzskatīja, ka viņi to darīja tāpēc, ka "nezināja vecos vārdus". Lai iegūtu ticamākas zināšanas, Sorajs konsultējās ar senajiem darbiem. Viņš apgalvoja, ka galējais zinātnisko zināšanu veids ir vēsture. Viņam šie darbi bija labākais avots, lai gan tagadne pastāvīgi mainījās. Sorai uzskatīja, ka filozofijas studijas sākas ar valodas studijām. Šajā ziņā viņu ļoti ietekmēja Ming perioda senās retorikas skola. Šī kustība par paraugu prozai uzskatīja Qin un Han periodu, bet par paraugu dzejai - Tang periodu. Sorai skola ieveda Tangas dzejas izlasi Japānā, kur tā kļuva ļoti populāra. Tiek uzskatīts, ka šo darbu rediģēja Li Panluņs (Li Panlong, 李攀竜 1514-70), kurš bija Senās retorikas skolas dibinātājs. Tā rezultātā Sorai skolu mūsdienās dēvē arī par Senās retorikas (kobunji 古文辞) skolu. Sorai skolā Tangas dzejas izlases galvenokārt tika uzskatītas par līdzekli, lai piekļūtu pieciem klasiķiem. Šajā ziņā tā atšķīrās no citām konfuciānisma skolām. Sorai arī pārmeta citiem konfuciānistiem Japānā, piemēram, Hajaši Razanam, pārāk lielu paļaušanos uz Song avotiem, piemēram, Ču Sji.

Sorai nepiekrita arī citām Song konfuciānisma mācībām. Viena no tām bija tā, ka Ceļš nav iepriekš noteikts Visuma princips, bet gan cilvēku iedibinājums: senie gudrie to bija aprakstījuši konfuciānisma klasikas darbos. Tie paredzēja Ceļu, kas bija sadalīts rituālos (rei 礼) un mūzikā (gaku 楽). Rituāli nodrošināja sociālo kārtību, bet mūzika deva iedvesmu sirdij. Tādējādi tā tieši ļāva izpausties cilvēka emocijām, kam nepiekrita Song konfuciānisma morālistiskā filozofija. Sorai iestājās par pretējo un vēlējās, lai cilvēkus bagātinātu mūzika un dzeja. Viņš mācīja, ka par literatūru ir jārūpējas, jo tā ir svarīga cilvēka izpausmes daļa. Tā rezultātā ķīniešu rakstniecība sāka plaukt Japānā un kļuva par atzītu mākslas veidu. Tādējādi vairāki tā laika izcili ķīniešu daiļrades rakstnieki bija viņa skolas sekotāji.

Sorai bija samuraju šķiras atbalstītājs. Viņš uzskatīja, ka lielākā daļa veco institūciju panīkušas vadības problēmu dēļ, bet samuraji šo problēmu vislabāk varēja atrisināt ar apbalvojumu un sodu sistēmu. Sorai saskatīja problēmas arī ar tā laika tirgotāju šķiru: viņš apsūdzēja tos sazvērestībā, lai bloķētu cenas. Tomēr viņš neatbalstīja arī zemākās šķiras. Viņš apgalvoja: "Kāda gan var būt vērtība vienkāršiem cilvēkiem, ja viņi pārsniedz savu pienācīgo stāvokli dzīvē un studē tādas grāmatas [kā konfūcisma klasiķi]?".

Meistara Sorai mācības

Meistara Sorai mācības ir ieraksts par Sorai mācībām un viņa sarunām ar saviem skolēniem. Tekstu rediģēja viņa paša audzēkņi, un tajā bija ietverti viņu jautājumi, kam sekoja viņa atbildes. Darbs tika izdots tikai 1724. gadā, taču tiek uzskatīts, ka patiesībā tas sarakstīts ap 1720. gadu. Tajā viņš raksta, ka literatūra nav tik daudz paredzēta morāles vai pārvaldes pamācīšanai, drīzāk tā vienkārši ļauj izpausties cilvēka emocijām. No tā var izsecināt atbildes uz iepriekšējām tēmām. Lai gan Sorai centās no jauna definēt Tokugavas leģitimitātes avotus, viņa mērķis nepārprotami bija nostiprināt Tokugavas shogunāta autoritāti.

Kritika

Daži zinātnieki kritizēja Sorai darbu un uzskatīja, ka viņa mācība bija nepraktiska. Goi Ranshū uzskatīja, ka Sorai bija motivēts pārspēt Itō Jinsai, citu vadošo konfūciānistu. Goi uzskatīja, ka Sorai bija izmantojis Itō argumentus līdz absurdam. Goi uzskatīja, ka Sorai mācības nodarītu lielu kaitējumu morāles filozofijai, ja tās tiktu ievērotas. Vēl viens zinātnieks, kas kritizēja Sorai mācības, bija Nakai Chikuzan, kurš arī bija pazīstams ar Goi iebildumiem pret Ogyū Sorai. Goi savu opozīciju Sorai rakstīja savā esejā Hi-Butsu hen. Šī eseja tika sarakstīta 1730. gados, bet publicēta tikai 1766. gadā. Publicēto eseju rediģēja Čikuzans un viņa brālis. Nakai vēlāk uzrakstīja savu, ļoti emocionālu atbildi uz Sorai uzskatiem savā darbā Hi-Chō (1785). Šajā darbā viņš noraidīja ideju, ka indivīdi nevar sevi pilnveidot, izdarot morālas izvēles. Viņš arī apgalvoja, ka indivīdi spēj spriest, vai ārējās idejas un rīcība ir patiesas vai taisnīgas. Viņš uzskatīja, ka, noliedzot šo morāli, paliks tikai "rituāli un noteikumi", kas jāievēro.

Darbi

• Studiju noteikumi (Gakusoku, 1715)
• Ceļa atšķiršana (Bendō, 1717)
• Meistara Sorai mācības (Sorai sensei tōmonsho, 1724)