Retorika
Retorika ir māksla pārliecināt un pārliecināt cilvēkus, izmantojot valodu, publiski runājot vai rakstot. Vārda sakne ir no grieķu valodas ῥητορικὴ [τέχνη], kas aptuveni nozīmē "runas māksla".
Vebstera vārdnīca to definē kā "mākslu vai zinātni efektīvi lietot vārdus runā vai rakstīšanā, īpaši literatūras kompozīcijas mākslu vai zinātni". Vārds "efektīvi" šajā definīcijā ir relatīvs. Tas, kas ir efektīvs vienā kontekstā, var būt pilnīgi atšķirīgs citā kultūras vidē. Dažādās valodās atšķiras retoriskie stili, tas ir, veids, kā tiek izmantota valoda, lai sasniegtu dažādus mērķus. Cilvēkus var apmācīt šajā prasmē. Tā ir pārliecināšanas māksla vai tehnika, ko izmanto oratori (publiskie runātāji), rakstnieki un plašsaziņas līdzekļi.
Jans Stīns (Jan Steen, 1625-1679), "Retoriķi", ap 1655. g.
Vēsture
Tās pirmsākumi meklējami 5. gadsimta Senajā Grieķijā. Lēmumus pieņēma, publiski runājot par vai pret priekšlikumiem. Runas teica arī tad, kad persona tika apsūdzēta smagā noziegumā miertiesnešu priekšā. Tā kā retorika viņiem bija tik svarīga, grieķi un romieši rakstīja par to, kā būt labam retoram. To dažkārt dēvē par "sekundāro retoriku". Tā ir tehnika, ko var iemācīt un izmantot rakstīšanā. Agrīns piemērs ir Platons, kurš savus darbus rakstīja kā dialogus. Katru izvirzīto jautājumu apspriež divi varoņi. Senajā pasaulē arī romieši, kurus lielā mērā ietekmēja senie grieķi, izmantoja tādas pašas metodes lēmumu pieņemšanā. Cicerons bija viens no viņu slavenajiem oratoriem. Viņu gadījumā debatēs nepiedalījās visi pilsoņi, bet tikai Romas senāts vai tiesas.
Viduslaiku universitātēs retoriku mācīja kā daļu no mācību programmas. Retorika, dialektika un gramatika veido triviumu, kas kopā ar kvadriviumu veido Rietumu kultūras septiņas brīvās mākslas. Antīkajā laikmetā un viduslaikos retoriku izmantoja pārliecināšanai sabiedriskās un politiskās arēnās, kā arī tiesās. Vārdi "retorika" vai "sofisms" bieži tiek lietoti negatīvā nozīmē - dezinformācija vai propaganda. Retorika kā pārliecināšanas māksla joprojām ir svarīga arī mūsdienu sabiedriskajā dzīvē. Tos lieto arī, lai apzīmētu runu ar apšaubāmiem vai slīpiem argumentiem. Klasiskie retoriķi atzina vairākus simtus retorikas figūru. Dažas no tām joprojām tiek izmantotas, piemēram, metafora, līdzība un paradokss.
Mūsdienu pasaulē runas televīzijā, idejas, kas ietvertas reklāmās, vai uzstāšanās pūļa priekšā ir retorika. Tās uzrunā cilvēkus tieši, lai viņus pārliecinātu. Pirms Otrā pasaules kara radio un drukātie plašsaziņas līdzekļi bija spēcīgi retorikas instrumenti. Laikraksti un grāmatas pārliecināja lasītājus par noteiktu viedokli. Retorika nav atkarīga tikai no dzīvas auditorijas.
Struktūra
Pēc Aristoteļa domām, retorikā ir trīs pārliecināšanas elementi:
- Ethos: atkarīgs no runātāja personiskā rakstura (jāizskatās labam, uzticības cienīgam).
- Patoss: liek auditorijai būt piemērotā stāvoklī (uzbudina tās emocijas).
- Logos: pierādījums vai šķietams pierādījums, ko sniedz runas vārdi (faktiskais arguments).
Kontrastīva retorika
Söter 1988. gadā Austrālijā veica pētījumu, kurā piedalījās skolēni, kuriem arābu, vjetnamiešu un angļu valoda bija dzimtā valoda. Izlasē iekļautajiem 6. un 11. klases skolēniem tika lūgts uzrakstīt stāstu pirms gulētiešanas mazam bērnam. Uzreiz bija redzami modeļi dažādās pieejās, ko skolēni izmantoja stāsta rakstīšanas uzdevumā.
Vjetnamiešu stāstos galvenais uzsvars tika likts uz varoņiem un attiecībām starp tiem (kas izpaužas lielā daļā dialogu). Angļu stāstos galvenā uzmanība tika pievērsta sižeta secīgai virzībai uz priekšu. Arābu valodas stāstos galvenā uzmanība tika pievērsta aprakstošiem vides elementiem.
Kontrastīvā retorika saka, ka cilvēkiem, kuriem ir kopīga valoda, kultūras un apmaiņas ietekmē var būt atšķirīgi retorikas stili. Diskurss pārsniedz mērķa valodas dzimtās diskursa organizācijas vai retorikas formas.
Pārfrāzēšanas uzdevumu pētījums tika veikts ASV starp ķīniešu un krievu skolēniem. Amerikāņu studenti viegli spēja pārfrāzēt, bet ķīniešu studentiem tas bija grūti, iespējams, konfūcisma tradīciju ietekmētās akadēmiskās vides dēļ. Krievu studentiem bija grūtības ar pārfrāzēšanu, jo krievu akadēmiskajā vidē ir pieņemts, ka studentiem ir tikai jālasa un jāapraksta, bet nav jāsniedz personiska interpretācija vai viedoklis.
ASV retoriskais stils: etnocentriski avoti to raksturo kā tipiski tiešu un relatīvi loģisku.
Citāti
Par oratoriem un viņu retoriku ir teiktas ļoti asprātīgas lietas:
Saistītās lapas
