Kas ir retorika? Definīcija, vēsture un pārliecināšanas paņēmieni

Retorika ir valodas un izteiksmes māksla, kas paredzēta klausītāju vai lasītāju pārliecināšanai, ietekmēšanai vai uzrunāšanai, runājot publiski vai rakstot. Vārda sakne nāk no grieķu valodas ῥητορικὴ [τέχνη], kas aptuveni nozīmē "runas māksla".

Definīcija un nozīme

Retoriku var uztvert gan kā teoriju, gan kā praktisku prasmi: teoriju — par to, kā valoda ietekmē domāšanu un lēmumus; prasmi — par konkrētām tehnikām, ko izmanto, lai runa vai teksts būtu pārliecinošs. Vebstera vārdnīca to definē kā "mākslu vai zinātni efektīvi lietot vārdus runā vai rakstīšanā, īpaši literatūras kompozīcijas mākslu vai zinātni". Vārds "efektīvi" šajā definīcijā ir relatīvs — tas, kas strādā vienā kultūrā vai situācijā, var nebūt piemērots citā. Retoriskie stili atšķiras pēc valodas, tradīcijas un auditorijas prasībām; cilvēkus var apmācīt šajā prasmē. Tā ir pārliecināšanas māksla vai tehnika, ko izmanto oratori, rakstnieki, politiķi, juristi, mārketinga speciālisti un plašsaziņas līdzekļi.

Vēsture īsumā

Retorikas saknes meklējamas senajā Grieķijā, kur tā bija svarīga politiskajai un tiesiskajai dzīvei. Filozofi un praktiķi, piemēram, Sokrāts, Platons un Aristotelis, pētīja runas dabu un ietekmi. Aristotelis definēja retoriku kā "spēja redzēt, kāda ir pieejama pārliecināšana katrā konkrētā gadījumā" un izcēla trīs galvenos pārliecināšanas līdzekļus: ethos, pathos un logos. Romas retorikas skola, ko attīstīja Cicerons un Kvintiljans, nostiprināja praksi, kas ietekmēja izglītību un valsts dzīvi Eiropā gadsimtiem ilgi.

Retorikas pamatelementi (pieeja praktiskai runai)

Klasiķi iedalīja retoriku piecos galvenajos posmos, kas joprojām tiek mācīti:

  • Inventio — ideju un argumentu meklēšana;
  • Dispositio — domu un argumentu izkārtojums, struktūra;
  • Elocutio — valodas stila izvēle un izteiksmes līdzekļi;
  • Memoria — atmiņa un runas iegaumēšana (sevišķi svarīga pirms mikrofonu laikmeta);
  • Pronuntiatio — izteikšanās, balss un ķermeņa valodas lietošana.

Pārliecināšanas paņēmieni

Daži no visbiežāk izmantotajiem retorikas paņēmieniem:

  • Ethos — runātāja autoritātes, godīguma un kompetences izcelšana (ticamības veidošana);
  • Pathos — auditorijas emociju mobilizēšana, stāstījumu un tēlu izmantošana;
  • Logos — loģisku argumentu, datu un pierādījumu izmantošana;
  • Metaforas un salīdzinājumi — sarežģītu domu vienkāršošana ar pazīstamiem tēliem;
  • Anafora (atkārtošanās sākumā), epifora (atkārtošanās beigās), retoriskie jautājumi — runas dinamikas un atmiņas pastiprināšanai;
  • Antiteze (pretstatu izmantošana) — ideju kontrastēšana, lai uzsvērtu atšķirības;
  • Stāstīšana (stāsti un piemēri) — uzmanības piesaiste un empātijas veidošana.

Mūsdienu retorika un pielietojums

Šodien retorika neaprobežojas tikai ar runām; tā ir būtiska arī žurnālistikā, reklāmā, politiskajā komunikācijā, tiesu procesā, akadēmiskajā rakstībā un sociālajos medijos. Digitālā vide ir radījusi jaunus izteiksmes veidus (memes, īsie video, vizuālā retorika), kas prasa sapratni par to, kā attēli un teksts kopā ietekmē uztveri.

Kā attīstīt retorikas prasmes

  • Studējiet piemērus no klasiskajiem un mūsdienu oratoriem; analizējiet, kā viņi struktūru veido un kādus pārliecināšanas līdzekļus izmanto.
  • Praktizējiet īsu un skaidru domu formulēšanu — koncentrējieties uz galveno ziņu.
  • Strādājiet ar balss tembru, tempu un intonāciju; izmantojiet ķermeņa valodu mērķtiecīgi.
  • Mēģiniet dažādas stilistikas tehnikas (metaforas, anaforu, retoriskos jautājumus) un vērtējiet, kas darbojas konkrētai auditorijai.
  • Saņemiet atgriezenisko saiti no klausītājiem vai treneriem un atkārtojiet runu.

Ētiskie aspekti

Retorika ir spēcīgs instruments, un tā var tikt izmantota gan konstruktīvi, gan manipulējoši. Kritiska retorikas izpratne ietver spēju atšķirt racionālus argumentus no emocionālas manipulācijas, pārbaudīt faktus un izvērtēt runātāja motivāciju. Labs retors atceras, ka pārliecināšana nav tikai mērķis, bet arī atbildība.

Kopsavilkums

Retorika ir daudzpusīga disciplīna — vēsturiski sakņota, tomēr vienmēr pielāgojas laikmeta prasībām. Zinot pamatelementus, pārliecināšanas paņēmienus un ētikas principus, ikviens var uzlabot savu spēju skaidri, ietekmīgi un atbildīgi komunicēt.

Jans Stīns (Jan Steen, 1625-1679), "Retoriķi", ap 1655. g.Zoom
Jans Stīns (Jan Steen, 1625-1679), "Retoriķi", ap 1655. g.

Vēsture

Tās pirmsākumi meklējami 5. gadsimta Senajā Grieķijā. Lēmumus pieņēma, publiski runājot par vai pret priekšlikumiem. Runas teica arī tad, kad persona tika apsūdzēta smagā noziegumā miertiesnešu priekšā. Tā kā retorika viņiem bija tik svarīga, grieķi un romieši rakstīja par to, kā būt labam retoram. To dažkārt dēvē par "sekundāro retoriku". Tā ir tehnika, ko var iemācīt un izmantot rakstīšanā. Agrīns piemērs ir Platons, kurš savus darbus rakstīja kā dialogus. Katru izvirzīto jautājumu apspriež divi varoņi. Senajā pasaulē arī romieši, kurus lielā mērā ietekmēja senie grieķi, izmantoja tādas pašas metodes lēmumu pieņemšanā. Cicerons bija viens no viņu slavenajiem oratoriem. Viņu gadījumā debatēs nepiedalījās visi pilsoņi, bet tikai Romas senāts vai tiesas.

Viduslaiku universitātēs retoriku mācīja kā daļu no mācību programmas. Retorika, dialektika un gramatika veido triviumu, kas kopā ar kvadriviumu veido Rietumu kultūras septiņas brīvās mākslas. Antīkajā laikmetā un viduslaikos retoriku izmantoja pārliecināšanai sabiedriskās un politiskās arēnās, kā arī tiesās. Vārdi "retorika" vai "sofisms" bieži tiek lietoti negatīvā nozīmē - dezinformācija vai propaganda. Retorika kā pārliecināšanas māksla joprojām ir svarīga arī mūsdienu sabiedriskajā dzīvē. Tos lieto arī, lai apzīmētu runu ar apšaubāmiem vai slīpiem argumentiem. Klasiskie retoriķi atzina vairākus simtus retorikas figūru. Dažas no tām joprojām tiek izmantotas, piemēram, metafora, līdzība un paradokss.

Mūsdienu pasaulē runas televīzijā, idejas, kas ietvertas reklāmās, vai uzstāšanās pūļa priekšā ir retorika. Tās uzrunā cilvēkus tieši, lai viņus pārliecinātu. Pirms Otrā pasaules kara radio un drukātie plašsaziņas līdzekļi bija spēcīgi retorikas instrumenti. Laikraksti un grāmatas pārliecināja lasītājus par noteiktu viedokli. Retorika nav atkarīga tikai no dzīvas auditorijas.

Struktūra

Pēc Aristoteļa domām, retorikā ir trīs pārliecināšanas elementi:

  • Ethos: atkarīgs no runātāja personiskā rakstura (jāizskatās labam, uzticības cienīgam).
  • Patoss: liek auditorijai būt piemērotā stāvoklī (uzbudina tās emocijas).
  • Logos: pierādījums vai šķietams pierādījums, ko sniedz runas vārdi (faktiskais arguments).

Kontrastīva retorika

Söter 1988. gadā Austrālijā veica pētījumu, kurā piedalījās skolēni, kuriem arābu, vjetnamiešu un angļu valoda bija dzimtā valoda. Izlasē iekļautajiem 6. un 11. klases skolēniem tika lūgts uzrakstīt stāstu pirms gulētiešanas mazam bērnam. Uzreiz bija redzami modeļi dažādās pieejās, ko skolēni izmantoja stāsta rakstīšanas uzdevumā.

Vjetnamiešu stāstos galvenais uzsvars tika likts uz varoņiem un attiecībām starp tiem (kas izpaužas lielā daļā dialogu). Angļu stāstos galvenā uzmanība tika pievērsta sižeta secīgai virzībai uz priekšu. Arābu valodas stāstos galvenā uzmanība tika pievērsta aprakstošiem vides elementiem.

Kontrastīvā retorika saka, ka cilvēkiem, kuriem ir kopīga valoda, kultūras un apmaiņas ietekmē var būt atšķirīgi retorikas stili. Diskurss pārsniedz mērķa valodas dzimtās diskursa organizācijas vai retorikas formas.

Pārfrāzēšanas uzdevumu pētījums tika veikts ASV starp ķīniešu un krievu skolēniem. Amerikāņu studenti viegli spēja pārfrāzēt, bet ķīniešu studentiem tas bija grūti, iespējams, konfūcisma tradīciju ietekmētās akadēmiskās vides dēļ. Krievu studentiem bija grūtības ar pārfrāzēšanu, jo krievu akadēmiskajā vidē ir pieņemts, ka studentiem ir tikai jālasa un jāapraksta, bet nav jāsniedz personiska interpretācija vai viedoklis.

ASV retoriskais stils: etnocentriski avoti to raksturo kā tipiski tiešu un relatīvi loģisku.

Citāti

Par oratoriem un viņu retoriku ir teiktas ļoti asprātīgas lietas:

  1. Platons: "Orators ir tas, kurš vēlas maldināt otru, bet pats netiek maldināts."
  2. Kants: Kants: "Oratorija ir māksla, kas izmanto cilvēku vājības savam mērķim, un tā nav pelnījusi nekādu cieņu".

Saistītās lapas


AlegsaOnline.com - 2020 / 2025 - License CC3