Dzeņi ir divas putnu sugas, kas veido Buphagidae dzimtu.

Okspeckers ir endēmisks Subsahāras Āfrikas savannas putns. To nosaukums cēlies no to ieraduma sēdēt uz lieliem zīdītājiem (gan savvaļas, gan pieradinātiem), piemēram, liellopiem vai degunradžiem, un ēst ērces, knišļu kāpurus un citus parazītus.

Saskaņā ar jaunākajiem filogēniskiem pētījumiem dzeņi ir sena līnija, kas radniecīga mimīdiem (dzeņveidīgajiem putniem, dzeguzēm u. c.) un strazdiem, bet nav īpaši tuva nevienam no šiem dzimtas putniem.

Ņemot vērā zināmo šo grupu bioģeogrāfiju (izplatību), visticamākais izskaidrojums šķiet, ka okspekeru līnija, tāpat kā pārējās divas, radusies Austrumāzijā vai Dienvidaustrumāzijā. Tas abas Buphagus sugas padarītu par dzīvām fosilijām.

Vispārīgs apraksts

Okspekeri (ģints Buphagus, Buphagidae dzimta) sastāv no divām sugām — sarkansnu okspekeres (Buphagus erythrorhynchus) un dzeltenasnu okspekeres (Buphagus africanus). Tie ir vidēja izmēra putni, parasti apmēram 18–23 cm gari, ar stingru ķermeni, stipru knābi un īsām kājām. Ķermeņa krāsojums ir tumšs, bet pamanāma knābja krāsa ir viens no galvenajiem atšķirības pazīmes — vienai sugai knābis ir sarkans, otrai — dzeltenīgs ar sarkanām vai tumšām zonām.

Uzturs un uzvedība

Galvenā okspekeru barība ir ārējie parazīti, īpaši ērces. Viņi kustas pa zīdītāju ķermeņiem, meklējot pieķērušās ērces, kāpurus un citas bezmugurkaulnieku barības vienības. Papildus tam tie var ēst ķermeņa brūces dzidrumu vai asiņu lāseļas, ja tādā brūcē ir barība. To uzvedība pret saimniekiem var būt gan savstarpēji izdevīga (noņemot ērces), gan potenciāli kaitīga (kairinot vai pagarinot brūces), atkarībā no apstākļiem.

Okspekeri bieži darbojas grupās vai pāros un var pavadīt ilgstošu laiku uz viena saimnieka. Viņu skaņas ir skanīgas, čaukstošas čīkstēšanas un čivināšanas brīži, kas palīdz uzturēt kontaktu ar citiem putniem un atturēt plēsējus.

Reprodukcija un dzīves cikls

Ligzdošana parasti notiek koku dobumos, bieži izmantojot vecas dobumvietas vai citus dabiskus slēptuves. Ligzdošanas periods, ligzdošanas uzvedība un olu skaits var nedaudz atšķirties starp sugām un reģioniem, tomēr parasti ligzda satur vairākas olas, kuras inkubē abi vecāki. Jaunie putni pavada laikus kopā ar vecākiem un dažkārt vērojama arī kooperatīva aprūpe, kur papildu pieaugušie locekļi palīdz barot mazuļus.

Attiecības ar saimniekiem — parazīts vai sabiedrotais?

Skaidrība par okspekeru lomu ekosistēmā nav pilnīga. No vienas puses, tie sniedz pakalpojumu, samazinot zīdītāju ārējo parazītu slogu, kas var uzlabot saimnieku veselību; no otras puses, ir novērojumi, ka okspekeri var izsūkt asiņu no atvērtām brūcēm vai uzturēt brūces atvērtas, kas var kaitēt saimniekam. Tāpēc attiecības tiek raksturotas kā dinamiskas un var svārstīties no mutualisma līdz parasitismam atkarībā no konkrētajām situācijām un sugu kombinācijām.

Izplatība, biotopi un saglabāšanas stāvoklis

Okspekeri ir raksturīgi atklātām savannām un piekrastes, stepju un mozaīkveida biotopiem Subsahāras Āfrikā, kur ir pietiekami daudz lielu zīdītāju, uz kuriem tie var baroties. Lai gan tās nav plaši uzskatītas par apdraudētām sugām (daudzas populācijas tiek uzskatītas par relatīvi stabilām), to lokālais stāvoklis var būt atkarīgs no hostu pieejamības un lauksaimniecības prakses. Piemēram, plaša izmantojuma acaricīdi (pretērču līdzekļi) un intensīva ganību apsaimniekošana var samazināt pieejamo barību un ietekmēt okspekeru populācijas.

Sistematika un evolūcija

Kaut gan līdzīgi putni agrāk tika iekļauti citās dzimtās, mūsdienu molekulārie pētījumi atbalsta Buphagidae kā atsevišķu, senīgu līniju, kas tuvāka ir mimīdiem un strazdiem nekā daudzām citām grupām. Minētie filogēniskie rezultāti arī ierosina, ka šo putnu senči, iespējams, radušies Āzijā un vēlāk colonizēja Āfriku, tādējādi padarot mūsdienu Buphagus sugas par interesantām no evolucionāra viedokļa — kā savdabīgiem mantojuma piemēriem (t. i., "dzīvām fosilijām").

Ietekme uz cilvēku saimniecībām

Okspekerus bieži novēro uz ganāmpulkiem, un lauksaimnieki mēdz viņus uztvert dažādi — daži vērtē to palīdzību kontrolēt ērcītes, citi ir noraizējušies par iespējamu brūču pasliktināšanos un slimību pārnešanu. Ekoloģiskas pārvaldības stratēģijas, kas ņem vērā gan lielo zīdītāju, gan okspekeru vajadzības, var palīdzēt saglabāt līdzsvaru un samazināt konfliktus starp saimniekiem un putniem.

Kopumā okspekeri ir interesanta un ekoloģiski nozīmīga putnu grupa, kas atspoguļo sarežģītas, bieži mainīgas mijiedarbības starp sugas un to saimniekiem. Turpmāki pētījumi par to uzvedību, ekoloģisko lomu un ģenētisko vēsturi palīdzēs precizēt, kā vislabāk saglabāt šos putnus un to biotopus.