Para-alpu slēpošana

Vēsture

Invalīdu slēpošana aizsākās ap Otro pasaules karu, jo daudzi karavīri guva traumas. Vācijā Francs Vendels, kuram trūka amputētās kājas, izmantoja kruķus, lai izgatavotu īsās slēpes. Seps "Peppi" Cviknagels ir Austrijas veterāns, kuru ievainoja rokas granāta un viņš zaudēja kāju. Cviknagels pats iemācījās slēpot un pēc tam kļuva par slēpošanas instruktoru. Viņš strādāja Kicbīhelē un izveidoja Austrijas Slēpošanas asociācijas nodaļu slēpotājiem invalīdiem. Līdz 1947. gadam Austrijā sāka rīkot slēpošanas sacensības invalīdiem. Pēc tam Ludvigs Gūtmans palīdzēja organizēt slēpošanas sacensības cilvēkiem ar invaliditāti. Amerikas Savienotajās Valstīs Grečen Freizere sāka mācīt slēpošanu amputāciju guvušiem cilvēkiem armijas slimnīcās. Sešdesmitajos gados tika izveidotas slēpošanas grupas cilvēkiem ar invaliditāti. Līdz 1968. gadam slēpošana invalīdiem bija paredzēta tikai cilvēkiem ar amputētām kājām. 1969. gadā neredzīgā slēpotāja Džeina Eimore (Jean Eymore) Aspenā, Kolorādo štatā, sāka slēpošanas programmu neredzīgajiem slēpotājiem. Eimors bija slēpošanas instruktors, pirms viņš zaudēja redzi. Pirmās starptautiskās sacensības - Pasaules čempionāts kalnu slēpošanā invalīdiem - notika 1974. gadā Francijā.

Vēsture

Invalīdu slēpošana aizsākās ap Otro pasaules karu, jo daudzi karavīri guva traumas. Vācijā Francs Vendels, kuram trūka amputētās kājas, izmantoja kruķus, lai izgatavotu īsās slēpes. Seps "Peppi" Cviknagels ir Austrijas veterāns, kuru ievainoja rokas granāta un viņš zaudēja kāju. Cviknagels pats iemācījās slēpot un pēc tam kļuva par slēpošanas instruktoru. Viņš strādāja Kicbīhelē un izveidoja Austrijas Slēpošanas asociācijas nodaļu slēpotājiem invalīdiem. Līdz 1947. gadam Austrijā sāka rīkot slēpošanas sacensības invalīdiem. Pēc tam Ludvigs Gūtmans palīdzēja organizēt slēpošanas sacensības cilvēkiem ar invaliditāti. Amerikas Savienotajās Valstīs Grečen Freizere sāka mācīt slēpošanu amputāciju guvušiem cilvēkiem armijas slimnīcās. Sešdesmitajos gados tika izveidotas slēpošanas grupas cilvēkiem ar invaliditāti. Līdz 1968. gadam slēpošana invalīdiem bija paredzēta tikai cilvēkiem ar amputētām kājām. 1969. gadā neredzīgā slēpotāja Džeina Eimore (Jean Eymore) Aspenā, Kolorādo štatā, sāka slēpošanas programmu neredzīgajiem slēpotājiem. Eimors bija slēpošanas instruktors, pirms viņš zaudēja redzi. Pirmās starptautiskās sacensības - Pasaules čempionāts kalnu slēpošanā invalīdiem - notika 1974. gadā Francijā.

Vēsture

Invalīdu slēpošana aizsākās ap Otro pasaules karu, jo daudzi karavīri guva traumas. Vācijā Francs Vendels, kuram trūka amputētās kājas, izmantoja kruķus, lai izgatavotu īsās slēpes. Seps "Peppi" Cviknagels ir Austrijas veterāns, kuru ievainoja rokas granāta un viņš zaudēja kāju. Cviknagels pats iemācījās slēpot un pēc tam kļuva par slēpošanas instruktoru. Viņš strādāja Kicbīhelē un izveidoja Austrijas Slēpošanas asociācijas nodaļu slēpotājiem invalīdiem. Līdz 1947. gadam Austrijā sāka rīkot slēpošanas sacensības invalīdiem. Pēc tam Ludvigs Gūtmans palīdzēja organizēt slēpošanas sacensības cilvēkiem ar invaliditāti. Amerikas Savienotajās Valstīs Grečen Freizere sāka mācīt slēpošanu amputāciju guvušiem cilvēkiem armijas slimnīcās. Sešdesmitajos gados tika izveidotas slēpošanas grupas cilvēkiem ar invaliditāti. Līdz 1968. gadam slēpošana invalīdiem bija paredzēta tikai cilvēkiem ar amputētām kājām. 1969. gadā neredzīgā slēpotāja Džeina Eimore (Jean Eymore) Aspenā, Kolorādo štatā, sāka slēpošanas programmu neredzīgajiem slēpotājiem. Eimors bija slēpošanas instruktors, pirms viņš zaudēja redzi. Pirmās starptautiskās sacensības - Pasaules čempionāts kalnu slēpošanā invalīdiem - notika 1974. gadā Francijā.

Paralimpiskās spēles

Kalnu slēpošana stāvus bija viens no pirmajiem sporta veidiem pirmajās ziemas paralimpiskajās spēlēs 1976. gadā. Sacensību veidi bija slaloms un milzu slaloms. 1984. gada ziemas paralimpiskajās spēlēs paralimpisko spēļu programmai tika pievienotas nobrauciena sacensības. Sēduslēpošana 1984. gadā bija paraugs sporta veids. 1992. gada ziemas paraolimpiskajās spēlēs Albertvilā, Kanādā, paraolimpisko spēļu programmā bija nobrauciens, milzu slaloms un slaloms. 1994. gada ziemas paralimpiskajās spēlēs notika sacensības supergiganta slalomā. 1998. gadā medaļas varēja iegūt arī sēdētāji slēpotāji un neredzīgie slēpotāji. Pirms 1998. gada ziemas paralimpiskajās spēlēs medaļas varēja iegūt tikai stāvošie slēpotāji.

2002. gada ziemas paralimpiskajās spēlēs sieviešu kalnu slēpojums un vīriešu kalnu slēpojums bija pirmajā dienā. Vīriešu nobrauciens no kalna stāvus un sēdus bija 2. dienā. Vīriešu supergiganta sacensības stāvus un sēdus notika 3. dienā. Vīriešu neredzēšanas un sieviešu supergiganta sacensības notika 5. dienā. Milzu slaloms vīriešiem stāvus un sēdus bija 7. dienā. Milzu slaloms sievietēm un vīriešiem, kas neredzēja, notika 8. dienā. Vīriešu slaloms stāvus un sēdus 9. dienā. Sievietēm un vīriešiem slalomā, kas nebija redzami, 10. dienā.

2006. gada ziemasparalimpiskajās spēlēs tika izmantota jauna klasifikācijas sistēma. Tajā 14 klases tika iedalītas trīs grupās, un katrā no tām tika izmantoti faktiskie rezultāti. 2006. gada olimpiskajās spēlēs Super-G klasē bija 55 vīriešu konkurencē, bet sieviešu grupā bija 18 sievietes.

2010. gada ziemas paralimpisko spēļu para-alpu slēpošanas sacensības notika Vistleras kalnu slēpošanas trasē. Vistlerā notika nobrauciena, superkombinācijas, supergiganta, slaloma un milzu slaloma sacensības. Superkombinācijā sacīkstes notika 2010. gadā. Tā bija pirmā reize, kad tā tika aizvadīta paralimpiskajās spēlēs. Nobraucienā no kalna 25 vīrieši un 18 sievietes startēja stāvošo grupā, 25 vīrieši un 10 sievietes - sēdošo grupā un 12 vīrieši un 10 sievietes - neredzīgo grupā. Superkombinācijas sacensībās bija 18 vīrieši un 14 sievietes stāvus, 18 vīrieši un 10 sievietes sēdus un 10 vīrieši un 10 sievietes neredz. Slaloma sacensības bija īsākā trase paraolimpiskajās sacensībās 2010. gada olimpiskajās spēlēs. Nobrauciens no kalna bija 2. dienā vīriešiem un sievietēm slēpotājiem visās grupās. Super-G vīriešiem un sievietēm stāvus klasēs bija 3. dienā. Slēpotāji, kas neredz un sēž, sacentās Super-G sacensībās 4. dienā. Superkombinācijas sacensības visiem slēpotājiem notika 5. dienā. Milzu slaloms stāvus vīriešiem un sievietēm notika 7. dienā. Sēdošie slēpotāji un slēpotāji, kas nevar braukt, sacentās 8. dienā. Slaloms stāvošiem vīriešiem un sievietēm notika 9. dienā. Pārējie slēpotāji sacentās slalomā 10. dienā.

Austrālijas paraolimpietis Maikls Miltons 1988. gada Insbrukas ziemas spēlēs.

Paralimpiskās spēles

Kalnu slēpošana stāvus bija viens no pirmajiem sporta veidiem pirmajās ziemas paralimpiskajās spēlēs 1976. gadā. Sacensību veidi bija slaloms un milzu slaloms. 1984. gada ziemas paralimpiskajās spēlēs paralimpisko spēļu programmai tika pievienotas nobrauciena sacensības. Sēduslēpošana 1984. gadā bija paraugs sporta veids. 1992. gada ziemas paraolimpiskajās spēlēs Albertvilā, Kanādā, paraolimpisko spēļu programmā bija nobrauciens, milzu slaloms un slaloms. 1994. gada ziemas paralimpiskajās spēlēs notika sacensības supergiganta slalomā. 1998. gadā medaļas varēja iegūt arī sēdētāji slēpotāji un neredzīgie slēpotāji. Pirms 1998. gada ziemas paralimpiskajās spēlēs medaļas varēja iegūt tikai stāvošie slēpotāji.

2002. gada ziemas paralimpiskajās spēlēs sieviešu kalnu slēpojums un vīriešu kalnu slēpojums bija pirmajā dienā. Vīriešu nobrauciens no kalna stāvus un sēdus bija 2. dienā. Vīriešu supergiganta sacensības stāvus un sēdus bija 3. dienā. Vīriešu neredzēšanas un sieviešu supergiganta sacensības notika 5. dienā. Milzu slaloms vīriešiem stāvus un sēdus bija 7. dienā. Milzu slaloms sievietēm un vīriešiem, kas neredzēja, notika 8. dienā. Vīriešu slaloms stāvus un sēdus 9. dienā. Sievietēm un vīriešiem slalomā, kas nebija redzami, 10. dienā.

2006. gada ziemas paralimpiskajās spēlēs tika izmantota jauna klasifikācijas sistēma. Tajā 14 klases tika iedalītas trīs grupās, un katrā no tām tika izmantoti faktiskie rezultāti. 2006. gada olimpiskajās spēlēs Super-G klasē bija 55 vīriešu konkurencē, bet sieviešu grupā bija 18 sievietes.

2010. gada ziemas paralimpisko spēļu para-alpu slēpošanas sacensības notika Vistleras kalnu slēpošanas trasē. Vistlerā notika nobrauciena, superkombinācijas, supergiganta, slaloma un milzu slaloma sacensības. Superkombinācijā sacīkstes notika 2010. gadā. Tā bija pirmā reize, kad tā tika aizvadīta paralimpiskajās spēlēs. Nobraucienā no kalna 25 vīrieši un 18 sievietes startēja stāvošo grupā, 25 vīrieši un 10 sievietes - sēdošo grupā un 12 vīrieši un 10 sievietes - neredzīgo grupā. Superkombinācijas sacensībās bija 18 vīrieši un 14 sievietes stāvus, 18 vīrieši un 10 sievietes sēdus un 10 vīrieši un 10 sievietes neredz. Slaloma sacensības bija īsākā trase paraolimpiskajās sacensībās 2010. gada olimpiskajās spēlēs. Nobrauciens no kalna bija 2. dienā vīriešiem un sievietēm slēpotājiem visās grupās. Super-G vīriešiem un sievietēm stāvus klasēs bija 3. dienā. Slēpotāji, kas neredz un sēž, sacentās Super-G sacensībās 4. dienā. Superkombinācijas sacensības visiem slēpotājiem notika 5. dienā. Milzu slaloms stāvus vīriešiem un sievietēm notika 7. dienā. Sēdošie slēpotāji un slēpotāji, kas nevar braukt, sacentās 8. dienā. Slaloms stāvošiem vīriešiem un sievietēm notika 9. dienā. Pārējie slēpotāji sacentās slalomā 10. dienā.

Austrālijas paraolimpietis Maikls Miltons 1988. gada Insbrukas ziemas spēlēs.

Paralimpiskās spēles

Kalnu slēpošana stāvus bija viens no pirmajiem sporta veidiem pirmajās ziemas paralimpiskajās spēlēs 1976. gadā. Sacensību veidi bija slaloms un milzu slaloms. 1984. gada ziemas paralimpiskajās spēlēs paralimpisko spēļu programmai tika pievienotas nobrauciena sacensības. Sēduslēpošana 1984. gadā bija paraugs sporta veids. 1992. gada ziemas paraolimpiskajās spēlēs Albertvilā, Kanādā, paraolimpisko spēļu programmā bija nobrauciens, milzu slaloms un slaloms. 1994. gada ziemas paralimpiskajās spēlēs notika sacensības supergiganta slalomā. 1998. gadā medaļas varēja iegūt arī sēdētāji slēpotāji un neredzīgie slēpotāji. Pirms 1998. gada ziemas paralimpiskajās spēlēs medaļas varēja iegūt tikai stāvošie slēpotāji.

2002. gada ziemas paralimpiskajās spēlēs sieviešu kalnu slēpojums un vīriešu kalnu slēpojums bija pirmajā dienā. Vīriešu nobrauciens no kalna stāvus un sēdus bija 2. dienā. Vīriešu supergiganta sacensības stāvus un sēdus bija 3. dienā. Vīriešu neredzēšanas un sieviešu supergiganta sacensības notika 5. dienā. Milzu slaloms vīriešiem stāvus un sēdus bija 7. dienā. Milzu slaloms sievietēm un vīriešiem, kas neredzēja, notika 8. dienā. Vīriešu slaloms stāvus un sēdus 9. dienā. Sievietēm un vīriešiem slalomā, kas nebija redzami, 10. dienā.

2006. gada ziemas paralimpiskajās spēlēs tika izmantota jauna klasifikācijas sistēma. Tajā 14 klases tika iedalītas trīs grupās, un katrā no tām tika izmantoti faktiskie rezultāti. 2006. gada olimpiskajās spēlēs Super-G klasē bija 55 vīriešu konkurencē, bet sieviešu grupā bija 18 sievietes.

2010. gada ziemas paralimpisko spēļu para-alpu slēpošanas sacensības notika Vistleras kalnu slēpošanas trasē. Vistlerā notika nobrauciena, superkombinācijas, supergiganta, slaloma un milzu slaloma sacensības. Superkombinācijā sacīkstes notika 2010. gadā. Tā bija pirmā reize, kad tā tika aizvadīta paralimpiskajās spēlēs. Nobraucienā no kalna 25 vīrieši un 18 sievietes startēja stāvošo grupā, 25 vīrieši un 10 sievietes - sēdošo grupā un 12 vīrieši un 10 sievietes - neredzīgo grupā. Superkombinācijas sacensībās bija 18 vīrieši un 14 sievietes stāvus, 18 vīrieši un 10 sievietes sēdus un 10 vīrieši un 10 sievietes neredz. Slaloma sacensības bija īsākā trase paraolimpiskajās sacensībās 2010. gada olimpiskajās spēlēs. Nobrauciens no kalna bija 2. dienā vīriešiem un sievietēm slēpotājiem visās grupās. Super-G vīriešiem un sievietēm stāvus klasēs bija 3. dienā. Slēpotāji, kas neredz un sēž, sacentās Super-G sacensībās 4. dienā. Superkombinācijas sacensības visiem slēpotājiem notika 5. dienā. Milzu slaloms stāvus vīriešiem un sievietēm notika 7. dienā. Sēdošie slēpotāji un slēpotāji, kas nevar braukt, sacentās 8. dienā. Slaloms stāvošiem vīriešiem un sievietēm notika 9. dienā. Pārējie slēpotāji sacentās slalomā 10. dienā.

Austrālijas paraolimpietis Maikls Miltons 1988. gada Insbrukas ziemas spēlēs.

Noteikumi un notikumi

Paralimpiskās slēpošanas sacensības, kurās piedalās slēpotāji no visas pasaules un slēpotāji no konkrētām valstīm, ietver ziemas paralimpiskās spēles, pasaules čempionātus, Pasaules kaususus, Kontinentālos kaususus, valstu čempionātus, IPCAS sacensības un IPCAS Para-Snowboard sacensības. Paralimpiskās slēpošanas sacensībās sacenšas slēpotāji no 39 dažādām valstīm. Šis sporta veids ir viens no astoņiem, ko pārvalda Starptautiskās Paralimpiskās komitejas Sporta komiteja, un noteikumi par paralimpisko slēpošanu ir izklāstīti IPCAS noteikumos. Īpašus noteikumus var izmantot tādiem pasākumiem kā paralimpiskās spēles. Viena īpašo noteikumu grupa tika izmantota 1994. gadā, un tie tika sīki izklāstīti IPC rokasgrāmatā. Tos daudzus gadus izmantoja, lai veiktu nepieciešamos IPC sankcionētos pasākumus, piemēram, paralimpiskās spēles. Sacensību noteikumos par klasēm izmanto noteikumus, ko izstrādājusi vai pielāgojusi Starptautiskā Slēpošanas federācija (FIS). Šie noteikumi tika pieņemti 42. Starptautiskajā slēpošanas konferencē 2000. gadā. Abas noteikumu grupas strādāja vienoti savā starpā, FIS noteikumi precizēja noteikumus kalnu slēpošanai, bet IPC veica gatavus pielāgojumus para- kalnu slēpošanai. IPC Alpu sporta asamblejas izpildkomiteja var pieņemt lēmumu par to, vai slēpotājiem ir nepieciešamās īpašības, lai sacenstos IPC sankcionētajās sacensībās, nedomājot un nepievēršot uzmanību tam, kas teikts noteikumos. Nacionālajām paralimpiskajām komitejām var būt savi noteikumi par to rīkotajām sacensībām.

Noteikumi un notikumi

Paralimpiskās slēpošanas sacensības, kurās piedalās slēpotāji no visas pasaules un slēpotāji no konkrētām valstīm, ietver ziemas paralimpiskās spēles, pasaules čempionātus, Pasaules kaususus, Kontinentālos kaususus, valstu čempionātus, IPCAS sacensības un IPCAS Para-Snowboard sacensības. Paralimpiskās slēpošanas sacensībās sacenšas slēpotāji no 39 dažādām valstīm. Šis sporta veids ir viens no astoņiem, ko pārvalda Starptautiskās Paralimpiskās komitejas Sporta komiteja, un noteikumi par paralimpisko slēpošanu ir izklāstīti IPCAS noteikumos. Īpašus noteikumus var izmantot tādiem pasākumiem kā paralimpiskās spēles. Viena īpašo noteikumu grupa tika izmantota 1994. gadā, un tie tika sīki izklāstīti IPC rokasgrāmatā. Tos daudzus gadus izmantoja, lai veiktu nepieciešamos IPC sankcionētos pasākumus, piemēram, paralimpiskās spēles. Sacensību noteikumos par klasēm izmanto noteikumus, ko izstrādājusi vai pielāgojusi Starptautiskā Slēpošanas federācija (FIS). Šie noteikumi tika pieņemti 42. Starptautiskajā slēpošanas konferencē 2000. gadā. Abas noteikumu grupas strādāja vienoti savā starpā, FIS noteikumi precizēja noteikumus kalnu slēpošanai, bet IPC veica gatavus pielāgojumus para- kalnu slēpošanai. IPC Alpu sporta asamblejas izpildkomiteja var pieņemt lēmumu par to, vai slēpotājiem ir nepieciešamās īpašības, lai sacenstos IPC sankcionētajās sacensībās, nedomājot un nepievēršot uzmanību tam, kas teikts noteikumos. Nacionālajām paralimpiskajām komitejām var būt savi noteikumi par to rīkotajām sacensībām.

Noteikumi un notikumi

Paralimpiskās slēpošanas sacensības, kurās piedalās slēpotāji no visas pasaules un slēpotāji no konkrētām valstīm, ietver ziemas paralimpiskās spēles, pasaules čempionātus, Pasaules kaususus, Kontinentālos kaususus, valstu čempionātus, IPCAS sacensības un IPCAS Para-Snowboard sacensības. Paralimpiskās slēpošanas sacensībās sacenšas slēpotāji no 39 dažādām valstīm. Šis sporta veids ir viens no astoņiem, ko pārvalda Starptautiskās Paralimpiskās komitejas Sporta komiteja, un noteikumi par paralimpisko slēpošanu ir izklāstīti IPCAS noteikumos. Īpašus noteikumus var izmantot tādiem pasākumiem kā paralimpiskās spēles. Viena īpašo noteikumu grupa tika izmantota 1994. gadā, un tie tika sīki izklāstīti IPC rokasgrāmatā. Tos daudzus gadus izmantoja, lai veiktu nepieciešamos IPC sankcionētos pasākumus, piemēram, paralimpiskās spēles. Sacensību noteikumos par klasēm izmanto noteikumus, ko izstrādājusi vai pielāgojusi Starptautiskā Slēpošanas federācija (FIS). Šie noteikumi tika pieņemti 42. Starptautiskajā slēpošanas konferencē 2000. gadā. Abas noteikumu grupas strādāja vienoti savā starpā, FIS noteikumi precizēja noteikumus kalnu slēpošanai, bet IPC veica gatavus pielāgojumus para- kalnu slēpošanai. IPC Alpu sporta asamblejas izpildkomiteja var pieņemt lēmumu par to, vai slēpotājiem ir nepieciešamās īpašības, lai sacenstos IPC sankcionētajās sacensībās, nedomājot un nepievēršot uzmanību tam, kas teikts noteikumos. Nacionālajām paralimpiskajām komitejām var būt savi noteikumi par to rīkotajām sacensībām.

Aprīkojums

Pirmās nepieciešamās lietas, ko izmanto šajā sporta veidā, ir slēpes, sēdošās slēpes un mono slēpes. Atkarībā no tā, vai slēpotājs sēž, stāv vai neredz, slēpotāji var izmantot arī citus nepieciešamos piederumus, tostarp slēpotāju vadotājus, īsās slēpošanas nūjas, ortopēdiskos palīglīdzekļus vai protēzes. Slēpotājiem ar redzes traucējumiem tiek izmantoti ceļveži, lai palīdzētu slēpotājam noteikt slēpošanas virzienu. [10] Slēpotājiem, kuri stāv, dažādu daļu noteikumos tiek pieņemts lēmums par to, kādas nepieciešamās lietas tiek ielaistas sacensībās, piemēram, viena gara slēpošanas nūja, divas slēpošanas nūjas, nulle slēpošanas nūjas vai vienas vai divas slēpes. Noteikumus par nepieciešamo lietu izmantošanu sacensībās izstrādā FIS un IPC.

Sacensībās izmantojamo slēpju minimālais garums ir vismaz 165 cm (65 collas) vīriešiem un 155 cm (61 colla) sievietēm. Slēpēm izmantotajām slēpju stiprinājumiem lielākais augstums ir 55 milimetri (2,2 collas).

Sēdošās slēpes ir paredzētas cilvēkiem ratiņkrēslos vai citiem slēpotājiem ar paraplēģiju. Pirmās sēdošās slēpes 1967. gadā izgatavoja Jozefs Šrāls. Šralls ir no Bavārijas, Vācijā. Pirmajām sēdošajām slēpēm bija divas platas slēpes, bremzes, un tās bija īpaši izgatavotas, lai pielāgotos slēpotājam. Sēdošo slēpošanas slēpju svara dēļ slēpotāji nevarēja slēpot mogulā vai stāvās nogāzēs. Sit-ski 80. gados kļuva arvien labākas. Engelbergā, Šveicē, 1987. gadā tika izgatavotas jauna tipa sēdošās slēpes, un cilvēki tās varēja apskatīt seminārā, ko rīkoja Šveices Paraplegiju asociācija. Tehnoloģijai kļūstot labākai, tika izgatavots krēsls, ko varēja pievienot slēpēm, kuras bija paredzētas slēpotājiem bez invaliditātes. Tagad sēdošās slēpes ir izgatavotas no stikla šķiedras un poliestera. Sēdošajām slēpēm tagad ir daudz mazāks svars, kas ļauj slēpotājiem slēpot stāvākās nogāzēs un sacensties mogulā. Tagad sēdošās slēpes ir aprīkotas ar drošības jostām. Sēdošās slēpes cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un slēpes cilvēkiem bez īpašām vajadzībām ir uzlabojušās, kļūstot īpašas dažādiem kalnu slēpošanas sacensību veidiem.

Daži stāvošie slēpotāji sacīkšu laikā var izmantot slēpes ar izstieptām slēpēm. Tās ir slēpošanas nūjas ar mazām slēpēm galā. Tās palīdz slēpotājam noturēt līdzsvaru, slēpojot lejup pa kalnu, un palīdz nobraukt īsus attālumus kalnā. Slēpes palīdz slēpotājiem arī veikt tādas darbības kā, piemēram, uzkāpt kalnā, lai uzbrauktu uz pacēlāja.

Slēpotāji gidi var redzēt. Viņi palīdz slēpotājiem, kuri nespēj slēpot, nobraukt no kalna, norādot neredzīgajam slēpotājam, kur jābrauc, izmantojot radio vai sarunājoties ar viņu. Slēpotāji var izmantot vairāk nekā vienu gidu viena sacensību veida laikā, taču gids var iegūt medaļu tikai tad, ja viņš visu sacensību veidu ir braucis kopā ar vienu un to pašu slēpotāju. Tāpat kā slēpotājam, arī gidam ir jābūt IPCAS licencei, lai varētu piedalīties sacensībās. Slēpotājiem gidiem jāievēro antidopinga noteikumi.

Slēpotāji valkā arī īpašus zābakus, ķiveres, slēpošanas tērpus un brilles. Paralimpiskajās spēlēs uz slēpošanas inventāra nedrīkst būt reklāmas. Slēpošanas zābaki ir izgatavoti tā, lai savienotos ar slēpēm pie papēža un kājas pirkstiem. Tie palīdz atbalstīt pēdu un potīti, izmantojot tādus materiālus kā cieta plastmasa. Visām ķiverēm, ko izmanto sacensībās, jābūt cieta apvalka ķiverēm.

Veterāns slēpo ar mono slēpēm Vailā, Kolorādo štatā

Aprīkojums

Pirmās nepieciešamās lietas, ko izmanto šajā sporta veidā, ir slēpes, sēdošās slēpes un mono slēpes. Atkarībā no tā, vai slēpotājs sēž, stāv vai neredz, slēpotāji var izmantot arī citus nepieciešamos piederumus, tostarp slēpotāju vadotājus, īsās slēpošanas nūjas, ortopēdiskos palīglīdzekļus vai protēzes. Slēpotājiem ar redzes traucējumiem tiek izmantoti ceļveži, lai palīdzētu slēpotājam noteikt slēpošanas virzienu. [10] Slēpotājiem, kuri stāv, dažādu daļu noteikumos tiek pieņemts lēmums par to, kādas nepieciešamās lietas tiek ielaistas sacensībās, piemēram, viena gara slēpošanas nūja, divas slēpošanas nūjas, nulle slēpošanas nūjas vai vienas vai divas slēpes. Noteikumus par nepieciešamo lietu izmantošanu sacensībās izstrādā FIS un IPC.

Sacensībās izmantojamo slēpju minimālais garums ir vismaz 165 cm (65 collas) vīriešiem un 155 cm (61 colla) sievietēm. Slēpēm izmantotajām slēpju stiprinājumiem lielākais augstums ir 55 milimetri (2,2 collas).

Sēdošās slēpes ir paredzētas cilvēkiem ratiņkrēslos vai citiem slēpotājiem ar paraplēģiju. Pirmās sēdošās slēpes 1967. gadā izgatavoja Jozefs Šrāls. Šralls ir no Bavārijas, Vācijā. Pirmajām sēdošajām slēpēm bija divas platas slēpes, bremzes, un tās bija īpaši izgatavotas, lai pielāgotos slēpotājam. Sēdošo slēpošanas slēpju svara dēļ slēpotāji nevarēja slēpot mogulā vai stāvās nogāzēs. Sit-ski 80. gados kļuva arvien labākas. Engelbergā, Šveicē, 1987. gadā tika izgatavotas jauna tipa sēdošās slēpes, un cilvēki tās varēja apskatīt seminārā, ko rīkoja Šveices Paraplegiju asociācija. Tehnoloģijai kļūstot labākai, tika izgatavots krēsls, ko varēja pievienot slēpēm, kuras bija paredzētas slēpotājiem bez invaliditātes. Tagad sēdošās slēpes ir izgatavotas no stikla šķiedras un poliestera. Sēdošajām slēpēm tagad ir daudz mazāks svars, kas ļauj slēpotājiem slēpot stāvākās nogāzēs un sacensties mogulā. Tagad sēdošās slēpes ir aprīkotas ar drošības jostām. Sēdošās slēpes cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un slēpes cilvēkiem bez īpašām vajadzībām ir uzlabojušās, kļūstot īpašas dažādiem kalnu slēpošanas sacensību veidiem.

Daži stāvošie slēpotāji sacīkšu laikā var izmantot slēpes ar izstieptām slēpēm. Tās ir slēpošanas nūjas ar mazām slēpēm galā. Tās palīdz slēpotājam noturēt līdzsvaru, slēpojot lejup pa kalnu, un palīdz nobraukt īsus attālumus kalnā. Slēpes palīdz slēpotājiem arī veikt tādas darbības kā, piemēram, uzkāpt kalnā, lai uzbrauktu uz pacēlāja.

Slēpotāji gidi var redzēt. Viņi palīdz slēpotājiem, kuri nespēj slēpot, nobraukt no kalna, norādot neredzīgajam slēpotājam, kur jābrauc, izmantojot radio vai sarunājoties ar viņu. Slēpotāji var izmantot vairāk nekā vienu gidu viena sacensību veida laikā, taču gids var iegūt medaļu tikai tad, ja viņš visu sacensību veidu ir braucis kopā ar vienu un to pašu slēpotāju. Tāpat kā slēpotājam, arī gidam ir jābūt IPCAS licencei, lai varētu piedalīties sacensībās. Slēpotājiem gidiem jāievēro antidopinga noteikumi.

Slēpotāji valkā arī īpašus zābakus, ķiveres, slēpošanas tērpus un brilles. Paralimpiskajās spēlēs uz slēpošanas inventāra nedrīkst būt reklāmas. Slēpošanas zābaki ir izgatavoti tā, lai savienotos ar slēpēm pie papēža un kājas pirkstiem. Tie palīdz atbalstīt pēdu un potīti, izmantojot tādus materiālus kā cieta plastmasa. Visām ķiverēm, ko izmanto sacensībās, jābūt cieta apvalka ķiverēm.

Veterāns slēpo ar mono slēpēm Vailā, Kolorādo štatā

Aprīkojums

Pirmās nepieciešamās lietas, ko izmanto šajā sporta veidā, ir slēpes, sēdošās slēpes un mono slēpes. Atkarībā no tā, vai slēpotājs sēž, stāv vai neredz, slēpotāji var izmantot arī citus nepieciešamos piederumus, tostarp slēpotāju vadotājus, īsās slēpošanas nūjas, ortopēdiskos palīglīdzekļus vai protēzes. Slēpotājiem ar redzes traucējumiem tiek izmantoti ceļveži, lai palīdzētu slēpotājam noteikt slēpošanas virzienu. [10] Slēpotājiem, kuri stāv, dažādu daļu noteikumos tiek pieņemts lēmums par to, kādas nepieciešamās lietas tiek ielaistas sacensībās, piemēram, viena gara slēpošanas nūja, divas slēpošanas nūjas, nulle slēpošanas nūjas vai vienas vai divas slēpes. Noteikumus par nepieciešamo lietu izmantošanu sacensībās izstrādā FIS un IPC.

Sacensībās izmantojamo slēpju minimālais garums ir vismaz 165 cm (65 collas) vīriešiem un 155 cm (61 colla) sievietēm. Slēpēm izmantotajām slēpju stiprinājumiem lielākais augstums ir 55 milimetri (2,2 collas).

Sēdošās slēpes ir paredzētas cilvēkiem ratiņkrēslos vai citiem slēpotājiem ar paraplēģiju. Pirmās sēdošās slēpes 1967. gadā izgatavoja Jozefs Šrāls. Šralls ir no Bavārijas, Vācijā. Pirmajām sēdošajām slēpēm bija divas platas slēpes, bremzes, un tās bija īpaši izgatavotas, lai pielāgotos slēpotājam. Sēdošo slēpošanas slēpju svara dēļ slēpotāji nevarēja slēpot mogulā vai stāvās nogāzēs. Sit-ski 80. gados kļuva arvien labākas. Engelbergā, Šveicē, 1987. gadā tika izgatavotas jauna tipa sēdošās slēpes, un cilvēki tās varēja apskatīt seminārā, ko rīkoja Šveices Paraplegiju asociācija. Tehnoloģijai kļūstot labākai, tika izgatavots krēsls, ko varēja pievienot slēpēm, kuras bija paredzētas slēpotājiem bez invaliditātes. Tagad sēdošās slēpes ir izgatavotas no stikla šķiedras un poliestera. Sēdošajām slēpēm tagad ir daudz mazāks svars, kas ļauj slēpotājiem slēpot stāvākās nogāzēs un sacensties mogulā. Tagad sēdošās slēpes ir aprīkotas ar drošības jostām. Sēdošās slēpes cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un slēpes cilvēkiem bez īpašām vajadzībām ir uzlabojušās, kļūstot īpašas dažādiem kalnu slēpošanas sacensību veidiem.

Daži stāvošie slēpotāji sacīkšu laikā var izmantot slēpes ar izstieptām slēpēm. Tās ir slēpošanas nūjas ar mazām slēpēm galā. Tās palīdz slēpotājam noturēt līdzsvaru, slēpojot lejup pa kalnu, un palīdz nobraukt īsus attālumus kalnā. Slēpes palīdz slēpotājiem arī veikt tādas darbības kā, piemēram, uzkāpt kalnā, lai uzbrauktu uz pacēlāja.

Slēpotāji gidi var redzēt. Viņi palīdz slēpotājiem, kuri nespēj slēpot, nobraukt no kalna, norādot neredzīgajam slēpotājam, kur jābrauc, izmantojot radio vai sarunājoties ar viņu. Slēpotāji var izmantot vairāk nekā vienu gidu viena sacensību veida laikā, taču gids var iegūt medaļu tikai tad, ja viņš visu sacensību veidu ir braucis kopā ar vienu un to pašu slēpotāju. Tāpat kā slēpotājam, arī gidam ir jābūt IPCAS licencei, lai varētu piedalīties sacensībās. Slēpotājiem gidiem jāievēro antidopinga noteikumi.

Slēpotāji valkā arī īpašus zābakus, ķiveres, slēpošanas tērpus un brilles. Paralimpiskajās spēlēs uz slēpošanas inventāra nedrīkst būt reklāmas. Slēpošanas zābaki ir izgatavoti tā, lai savienotos ar slēpēm pie papēža un kājas pirkstiem. Tie palīdz atbalstīt pēdu un potīti, izmantojot tādus materiālus kā cieta plastmasa. Visām ķiverēm, ko izmanto sacensībās, jābūt cieta apvalka ķiverēm.

Veterāns slēpo ar mono slēpēm Vailā, Kolorādo štatā

Slēpošanas veidi

Paraalpu slēpošanas veidi ir kalnu slēpošana, supergigants, milzu slaloms, slaloms, superkombinācija un snovbords. Noteikumu pamatā ir Starptautiskās Slēpošanas federācijas noteikumi, lai gan daži noteikumi ir pielāgoti slēpotājiem ar ierobežotām fiziskām spējām. Slēpošanas laikā slēpotāji var nobraukt pat 100 kilometrus stundā.

Lejup pa kalnu

Tās ir slēpošanas sacensības, kurās slēpotāji ātri brauc pa sniegu strauji lejup pa sniega slīpumu, kas var būt no 450 metriem līdz 800 metriem zemāks nekā sākumā, vienlaikus veicot daudzus pagriezienus un lēcienus. Slēpotājs finišē pirmais, pamatojoties uz vienu nobraucienu no kalna, un pirmais ir slēpotājs ar ātrāko laiku. Nobraucienā no kalna slēpotāji pārvietojas starp vārtiem. Kalnu slēpojumā ir vismazākais vārtu skaits starp visiem para-alpu veidiem. Ja slēpotājs nebrauc starp vārtiem, viņš nefinišē. Dažās slēpošanas sacensībās slēpotājam vispirms jāparāda, ka viņš ir pietiekami labs slēpotājs. To var redzēt nobraucienā vai supergigantā. Slēpotāji var iegūt punktus par sacensībām ar citu valstu slēpotājiem Starptautiskās Slēpošanas federācijas rīkotajās sacensībās. Paralimpiskajās spēlēs slēpotāji var sacensties nobraucienā.

Sieviešu slēpēm jābūt vismaz 200 cm (79 collas) garām. Vīriešiem slēpēm jābūt vismaz 205 cm (81 collas) garām. Sieviešu un vīriešu slēpēm ir jābūt vismaz 45 metrus (148 pēdas) garai iespējamai vai reģistrētai taisnai līnijai no vidus līdz malas apļa līkumam. Slēpotāji šajās sacensībās izmantoja izliektas šauras slēpošanas nūjas. Vīriešu un sieviešu slēpēm ir nepieciešama taisna līnija no vidus līdz malas riņķim 67 milimetri (2,6 collas). Maksimālais ātrums šajā disciplīnā var sasniegt līdz 100 kilometriem stundā. Pirms sacensību sākuma slēpotājam ir jāveic treniņbrauciens, un, lai nodrošinātu drošību visu braucienu laikā, viņam ir jāvalkā ķivere.

Super-G

80. gados izveidotais Super-G ir mazāk zinātnisks, un slēpotāji tajā brauc ļoti ātri. No kalna augšas uz lejasdaļu slēpotāji no 400 metru augstuma līdz 600 metru augstumam. Salīdzinot ar citiem para-alpu slēpošanas veidiem, šim veidam ir tendence būt vidēja garuma. Tas ir garāks par milzu slalomu un slalomu, bet īsāks par kalnu slēpošanas veidu. Šajā distancē slēpotāji brauc ātri starp pārmaiņus sarkanajiem un zilajiem vārtiem, kas atrodas 25 metru (82 pēdu) attālumā viens no otra; vīriešiem jābrauc starp 35 vārtiem, bet sievietēm - starp 30 vārtiem.

Milzu slaloms

Ar kritumu no 300 metriem (980 pēdām) līdz 400 metriem (1300 pēdām), tas ir viens no tiem, kam jābūt ļoti pareiziem, griežot para-alpu disciplīnas. Šajā slēpošanas veidā tiek veikti divi nobraucieni no kalna, kas ir taisnāki un īsāki nekā nobrauciens no kalna. Tā ir garāka un ar mazāku pagriezienu skaitu nekā slaloms. Pēc pirmā nobrauciena no kalna pēc tiesnešu pilnvarojuma no sacensībām var izņemt pēdējos 20 % finišējušo. Otrajā nobraucienā starta kārtība sākas ar lēnāko no 15 labākajiem slēpotājiem, bet pirmajā braucienā ātrākais slēpotājs brauc 15. vietā. Visi slēpotāji, kuri finišēja ārpus 15 labākajiem, pēc tam sacenšas rindas kārtībā, pamatojoties uz viņu pirmajā braucienā uzrādīto laiku. Piemēram, 18. ātrākais pirmā brauciena dalībnieks otrajā braucienā slēpo 18. vietā. Dažās sacensībās korekcijas tiek veiktas, izmantojot 30 slēpotājus 15 vietā. IPC/FIS kopīgi izstrādā slaloma sacensību noteikumus. Milzu slaloms ir sacensības, kas iekļautas pašreizējā paraolimpisko spēļu kalendārā. Milzu slalomā slēpotāji izmanto taisnas slēpošanas nūjas.

Slaloms

Šīs sacīkstes nosaukums cēlies no norvēģu valodas vārda, kas nozīmē "slīps celiņš". Šīs sacensības ir vissarežģītākā slēpošanas disciplīna, kurā ir tikai 140 metru (460 pēdu) līdz 220 metru (720 pēdu) kritums uz apledojuša kalna. Šis ir īsākais no visiem paraēno kalnu slēpošanas sacensību veidiem, un tajā tiek izmantoti divi dažādi nobraucieni ar dažādiem virzieniem lejup pa kalnu. Slēpotāji no katras distances lejā dodas vienu reizi, un viņu finiša pozīcija tiek atzīmēta, pamatojoties uz abu distanču pilnu laiku. Šajās sacensībās ir vārti, aptuveni 55-75 vārti vīriešiem un 40-60 vārti sievietēm, un, ja slēpotājs slēpo starp vārtiem, viņš saskaņā ar noteikumiem nevar pabeigt sacensības. Pēc pirmā brauciena pēc tiesnešu pilnvarojuma no sacensībām var noņemt pēdējos 20% finišējušo slēpotāju. Otrajā braucienā starta kārtība sākas ar lēnāko no 15 labākajiem slēpotājiem, bet pirmajā braucienā ātrākais slēpotājs slēpo 15. vietā. Visi slēpotāji, kuri finišēja ārpus 15 labākajiem, tad slēpotāji sacenšas secībā, pamatojoties uz viņu pirmā brauciena laikiem. Piemēram, 18. ātrākais pirmā brauciena dalībnieks otrajā braucienā slēpo 18. vietā. Slēpotāji šajās sacensībās izmanto taisnas slēpju nūjas. Dažās sacensībās, kurās nepieciešams parādīt, ka ir atļauts tajās piedalīties, slēpotājs var pierādīt, ka viņam ir atļauts piedalīties sacensībās, izmantojot finiša laikus no nobrauciena, slaloma vai supergiganta. IPC/FIS izstrādā noteikumus slalomam. Slaloms ir sacensības, kas iekļautas pašreizējā paraolimpisko spēļu kalendārā. Slēpotāji, sacenšoties slalomā, bieži vien valkā papildu aizsargaprīkojumu.

Super kombinētais

Superkombinācija ir divu disciplīnu kombinācija: Slaloms un Super-G jeb nobrauciens un slaloms. Sacensībās slēpotāji vienu reizi brauc kalnu nobraucienā un divas reizes kalnu slaloma sacensībās. Visu trīs braucienu laiki tiek summēti, un ātrākais visu trīs braucienu laiks ir tas, kurš finišē pirmais.

Snovbords

Snovbordā gan vīriešu, gan sieviešu sacensībās ir kritumi no 100 metriem (330 pēdām) līdz 240 metriem (790 pēdām), un distances garums ir no 400 metriem (1300 pēdām) līdz 900 metriem (3000 pēdām). Sacensībās ir mainīgi slēpošanas vārti. Šajā sporta veidā var piedalīties tikai stāvoši braucēji.

Anna Jochemsen no Nīderlandes, slēpošana kalnu slēpošanā tipa distancē


Austrālijas paraolimpiskais sportists Rods Hacons 1994. gada ziemas spēlēs Lillehammerē

Slēpošanas veidi

Paraalpu slēpošanas veidi ir kalnu slēpošana, supergigants, milzu slaloms, slaloms, superkombinācija un snovbords. Noteikumu pamatā ir Starptautiskās Slēpošanas federācijas noteikumi, lai gan daži noteikumi ir pielāgoti slēpotājiem ar ierobežotām fiziskām spējām. Slēpošanas laikā slēpotāji var nobraukt pat 100 kilometrus stundā.

Lejup pa kalnu

Tās ir slēpošanas sacensības, kurās slēpotāji ātri brauc pa sniegu strauji lejup pa sniega slīpumu, kas var būt no 450 metriem līdz 800 metriem zemāks nekā sākumā, vienlaikus veicot daudzus pagriezienus un lēcienus. Slēpotājs finišē pirmais, pamatojoties uz vienu nobraucienu no kalna, un pirmais ir slēpotājs ar ātrāko laiku. Nobraucienā no kalna slēpotāji pārvietojas starp vārtiem. Kalnu slēpojumā ir vismazākais vārtu skaits starp visiem para-alpu veidiem. Ja slēpotājs nebrauc starp vārtiem, viņš nefinišē. Dažās slēpošanas sacensībās slēpotājam vispirms jāparāda, ka viņš ir pietiekami labs slēpotājs. To var redzēt nobraucienā vai supergigantā. Slēpotāji var iegūt punktus par sacensībām ar citu valstu slēpotājiem Starptautiskās Slēpošanas federācijas rīkotajās sacensībās. Paralimpiskajās spēlēs slēpotāji var sacensties nobraucienā.

Sieviešu slēpēm jābūt vismaz 200 cm (79 collas) garām. Vīriešiem slēpēm jābūt vismaz 205 cm (81 collas) garām. Sieviešu un vīriešu slēpēm ir jābūt vismaz 45 metrus (148 pēdas) garai iespējamai vai reģistrētai taisnai līnijai no vidus līdz malas apļa līkumam. Slēpotāji šajās sacensībās izmantoja izliektas šauras slēpošanas nūjas. Vīriešu un sieviešu slēpēm ir nepieciešama taisna līnija no vidus līdz malas riņķim 67 milimetri (2,6 collas). Maksimālais ātrums šajā disciplīnā var sasniegt līdz 100 kilometriem stundā. Pirms sacensību sākuma slēpotājam ir jāveic treniņbrauciens, un, lai nodrošinātu drošību visu braucienu laikā, viņam ir jāvalkā ķivere.

Super-G

80. gados izveidotais Super-G ir mazāk zinātnisks, un slēpotāji tajā brauc ļoti ātri. No kalna augšas uz lejasdaļu slēpotāji no 400 metru augstuma līdz 600 metru augstumam. Salīdzinot ar citiem para-alpu slēpošanas veidiem, šim veidam ir tendence būt vidēja garuma. Tas ir garāks par milzu slalomu un slalomu, bet īsāks par kalnu slēpošanas veidu. Šajā distancē slēpotāji brauc ātri starp pārmaiņus sarkanajiem un zilajiem vārtiem, kas atrodas 25 metru (82 pēdu) attālumā viens no otra; vīriešiem jābrauc starp 35 vārtiem, bet sievietēm - starp 30 vārtiem.

Milzu slaloms

Ar kritumu no 300 metriem (980 pēdām) līdz 400 metriem (1300 pēdām), tas ir viens no tiem, kas ir ļoti pareizi jānoregulē, griežot para-alpu disciplīnas. Šajā slēpošanas veidā tiek veikti divi nobraucieni no kalna, kas ir taisnāki un īsāki nekā nobrauciens no kalna. Tā ir garāka un ar mazāku pagriezienu skaitu nekā slaloms. Pēc pirmā nobrauciena no kalna pēc tiesnešu pilnvarojuma no sacensībām var izņemt pēdējos 20 % finišējušo. Otrajā nobraucienā starta kārtība sākas ar lēnāko no 15 labākajiem slēpotājiem, bet pirmajā braucienā ātrākais slēpotājs brauc 15. vietā. Visi slēpotāji, kuri finišēja ārpus 15 labākajiem, pēc tam sacenšas rindas kārtībā, pamatojoties uz viņu pirmajā braucienā uzrādīto laiku. Piemēram, 18. ātrākais pirmā brauciena dalībnieks otrajā braucienā slēpo 18. vietā. Dažās sacensībās korekcijas tiek veiktas, izmantojot 30 slēpotājus 15 vietā. IPC/FIS kopīgi izstrādā slaloma sacensību noteikumus. Milzu slaloms ir sacensības, kas iekļautas pašreizējā paraolimpisko spēļu kalendārā. Milzu slalomā slēpotāji izmanto taisnas slēpošanas nūjas.

Slaloms

Šīs sacīkstes nosaukums cēlies no norvēģu valodas vārda, kas nozīmē "slīps celiņš". Šīs sacensības ir vissarežģītākā slēpošanas disciplīna, kurā ir tikai 140 metru (460 pēdu) līdz 220 metru (720 pēdu) kritums uz apledojuša kalna. Šis ir īsākais no visiem paraēno kalnu slēpošanas sacensību veidiem, un tajā tiek izmantoti divi dažādi nobraucieni ar dažādiem virzieniem lejup pa kalnu. Slēpotāji no katras distances lejā dodas vienu reizi, un viņu finiša pozīcija tiek atzīmēta, pamatojoties uz abu distanču pilnu laiku. Šajās sacensībās ir vārti, aptuveni 55-75 vārti vīriešiem un 40-60 vārti sievietēm, un, ja slēpotājs slēpo starp vārtiem, viņš saskaņā ar noteikumiem nevar pabeigt sacensības. Pēc pirmā brauciena pēc tiesnešu pilnvarojuma no sacensībām var noņemt pēdējos 20% finišējušo slēpotāju. Otrajā braucienā starta kārtība sākas ar lēnāko no 15 labākajiem slēpotājiem, bet pirmajā braucienā ātrākais slēpotājs slēpo 15. vietā. Visi slēpotāji, kuri finišēja ārpus 15 labākajiem, tad slēpotāji sacenšas secībā, pamatojoties uz viņu pirmā brauciena laikiem. Piemēram, 18. ātrākais pirmā brauciena dalībnieks otrajā braucienā slēpo 18. vietā. Slēpotāji šajās sacensībās izmanto taisnas slēpju nūjas. Dažās sacensībās, kurās ir nepieciešams parādīt, ka ir atļauts tajās piedalīties, slēpotājs var pierādīt, ka viņam ir atļauts piedalīties sacensībās, izmantojot finiša laikus no nobrauciena, slaloma vai supergiganta sacensībām. IPC/FIS izstrādā noteikumus slalomam. Slaloms ir sacensības, kas iekļautas pašreizējā paraolimpisko spēļu kalendārā. Slēpotāji, sacenšoties slalomā, bieži vien valkā papildu aizsargaprīkojumu.

Super kombinētais

Superkombinācija ir divu disciplīnu kombinācija: Slaloms un Super-G jeb nobrauciens un slaloms. Sacensībās slēpotāji vienu reizi brauc kalnu nobraucienā un divas reizes kalnu slaloma sacensībās. Visu trīs braucienu laiki tiek summēti, un ātrākais visu trīs braucienu laiks ir tas slēpotājam, kurš finišē pirmais.

Snovbords

Snovbordā gan vīriešu, gan sieviešu sacensībās ir kritumi no 100 metriem (330 pēdām) līdz 240 metriem (790 pēdām), un distances garums ir no 400 metriem (1300 pēdām) līdz 900 metriem (3000 pēdām). Sacensībās ir mainīgi slēpošanas vārti. Šajā sporta veidā var piedalīties tikai stāvoši braucēji.

Anna Jochemsen no Nīderlandes, slēpošana kalnu slēpošanā tipa distancē


Austrālijas paraolimpiskais sportists Rods Hacons 1994. gada ziemas spēlēs Lillehammerē

Slēpošanas veidi

Paraalpu slēpošanas veidi ir kalnu slēpošana, supergigants, milzu slaloms, slaloms, superkombinācija un snovbords. Noteikumu pamatā ir Starptautiskās Slēpošanas federācijas noteikumi, lai gan daži noteikumi ir pielāgoti slēpotājiem ar ierobežotām fiziskām spējām. Slēpošanas laikā slēpotāji var nobraukt pat 100 kilometrus stundā.

Lejup pa kalnu

Tās ir slēpošanas sacensības, kurās slēpotāji ātri brauc pa sniegu strauji lejup pa sniega slīpumu, kas var būt no 450 metriem līdz 800 metriem zemāks nekā sākumā, vienlaikus veicot daudzus pagriezienus un lēcienus. Slēpotājs finišē pirmais, pamatojoties uz vienu nobraucienu no kalna, un pirmais ir slēpotājs ar ātrāko laiku. Nobraucienā no kalna slēpotāji pārvietojas starp vārtiem. Kalnu slēpojumā ir vismazākais vārtu skaits starp visiem para-alpu veidiem. Ja slēpotājs nebrauc starp vārtiem, viņš nefinišē. Dažās slēpošanas sacensībās slēpotājam vispirms jāparāda, ka viņš ir pietiekami labs slēpotājs. To var redzēt nobraucienā vai supergigantā. Slēpotāji var iegūt punktus par sacensībām ar citu valstu slēpotājiem Starptautiskās Slēpošanas federācijas rīkotajās sacensībās. Paralimpiskajās spēlēs slēpotāji var sacensties nobraucienā.

Sieviešu slēpēm jābūt vismaz 200 cm (79 collas) garām. Vīriešiem slēpēm jābūt vismaz 205 cm (81 collas) garām. Sieviešu un vīriešu slēpēm ir jābūt vismaz 45 metrus (148 pēdas) garai iespējamai vai reģistrētai taisnai līnijai no vidus līdz malas apļa līkumam. Slēpotāji šajās sacensībās izmantoja izliektas šauras slēpošanas nūjas. Vīriešu un sieviešu slēpēm ir nepieciešama taisna līnija no vidus līdz malas riņķim 67 milimetri (2,6 collas). Maksimālais ātrums šajā disciplīnā var sasniegt līdz 100 kilometriem stundā. Pirms sacensību sākuma slēpotājam ir jāveic treniņbrauciens, un, lai nodrošinātu drošību visu braucienu laikā, viņam ir jāvalkā ķivere.

Super-G

80. gados izveidotais Super-G ir mazāk zinātnisks, un slēpotāji tajā brauc ļoti ātri. No kalna augšas uz lejasdaļu slēpotāji no 400 metru augstuma līdz 600 metru augstumam. Salīdzinot ar citiem para-alpu slēpošanas veidiem, šim veidam ir tendence būt vidēja garuma. Tas ir garāks par milzu slalomu un slalomu, bet īsāks par kalnu slēpošanas veidu. Šajā distancē slēpotāji brauc ātri starp pārmaiņus sarkanajiem un zilajiem vārtiem, kas atrodas 25 metru (82 pēdu) attālumā viens no otra; vīriešiem jābrauc starp 35 vārtiem, bet sievietēm - starp 30 vārtiem.

Milzu slaloms

Ar kritumu no 300 metriem (980 pēdām) līdz 400 metriem (1300 pēdām), tas ir viens no tiem, kam jābūt ļoti pareiziem, griežot para-alpu disciplīnas. Šajā slēpošanas veidā tiek veikti divi nobraucieni no kalna, kas ir taisnāki un īsāki nekā nobrauciens no kalna. Tā ir garāka un ar mazāku pagriezienu skaitu nekā slaloms. Pēc pirmā nobrauciena no kalna pēc tiesnešu pilnvarojuma no sacensībām var izņemt pēdējos 20 % finišējušo. Otrajā nobraucienā starta kārtība sākas ar lēnāko no 15 labākajiem slēpotājiem, bet pirmajā braucienā ātrākais slēpotājs brauc 15. vietā. Visi slēpotāji, kuri finišēja ārpus 15 labākajiem, pēc tam sacenšas rindas kārtībā, pamatojoties uz viņu pirmajā braucienā uzrādīto laiku. Piemēram, 18. ātrākais pirmā brauciena dalībnieks otrajā braucienā slēpo 18. vietā. Dažās sacensībās korekcijas tiek veiktas, izmantojot 30 slēpotājus 15 vietā. IPC/FIS kopīgi izstrādā slaloma sacensību noteikumus. Milzu slaloms ir sacensības, kas iekļautas pašreizējā paraolimpisko spēļu kalendārā. Milzu slalomā slēpotāji izmanto taisnas slēpošanas nūjas.

Slaloms

Šīs sacīkstes nosaukums cēlies no norvēģu valodas vārda, kas nozīmē "slīps celiņš". Šīs sacensības ir vissarežģītākā slēpošanas disciplīna, kurā ir tikai 140 metru (460 pēdu) līdz 220 metru (720 pēdu) kritums uz apledojuša kalna. Šis ir īsākais no visiem paraēno kalnu slēpošanas sacensību veidiem, un tajā tiek izmantoti divi dažādi nobraucieni ar dažādiem virzieniem lejup pa kalnu. Slēpotāji no katras distances lejā dodas vienu reizi, un viņu finiša pozīcija tiek atzīmēta, pamatojoties uz abu distanču pilnu laiku. Šajās sacensībās ir vārti, aptuveni 55-75 vārti vīriešiem un 40-60 vārti sievietēm, un, ja slēpotājs slēpo starp vārtiem, viņš saskaņā ar noteikumiem nevar pabeigt sacensības. Pēc pirmā brauciena pēc tiesnešu pilnvarojuma no sacensībām var noņemt pēdējos 20% finišējušo slēpotāju. Otrajā braucienā starta kārtība sākas ar lēnāko no 15 labākajiem slēpotājiem, bet pirmajā braucienā ātrākais slēpotājs slēpo 15. vietā. Visi slēpotāji, kuri finišēja ārpus 15 labākajiem, tad slēpotāji sacenšas secībā, pamatojoties uz viņu pirmā brauciena laikiem. Piemēram, 18. ātrākais pirmā brauciena dalībnieks otrajā braucienā slēpo 18. vietā. Slēpotāji šajās sacensībās izmanto taisnas slēpju nūjas. Dažās sacensībās, kurās ir nepieciešams parādīt, ka ir atļauts tajās piedalīties, slēpotājs var pierādīt, ka viņam ir atļauts piedalīties sacensībās, izmantojot finiša laikus no nobrauciena, slaloma vai supergiganta sacensībām. IPC/FIS izstrādā noteikumus slalomam. Slaloms ir sacensības, kas iekļautas pašreizējā paraolimpisko spēļu kalendārā. Slēpotāji, sacenšoties slalomā, bieži vien valkā papildu aizsargaprīkojumu.

Super kombinētais

Superkombinācija ir divu disciplīnu kombinācija: Slaloms un Super-G jeb nobrauciens un slaloms. Sacensībās slēpotāji vienu reizi brauc kalnu nobraucienā un divas reizes kalnu slaloma sacensībās. Visu trīs braucienu laiki tiek summēti, un ātrākais visu trīs braucienu laiks ir tas slēpotājam, kurš finišē pirmais.

Snovbords

Snovbordā gan vīriešu, gan sieviešu sacensībās ir kritumi no 100 metriem (330 pēdām) līdz 240 metriem (790 pēdām), un distances garums ir no 400 metriem (1300 pēdām) līdz 900 metriem (3000 pēdām). Sacensībās ir mainīgi slēpošanas vārti. Šajā sporta veidā var piedalīties tikai stāvoši braucēji.

Anna Jochemsen no Nīderlandes, slēpošana kalnu slēpošanā tipa distancē


Austrālijas paraolimpiskais sportists Rods Hacons 1994. gada ziemas spēlēs Lillehammerē

Klasifikācija

Paralimpiskā slēpošanas klasifikācija ir izveidota, lai nodrošinātu vienlīdzīgu konkurenci starp kalnu slēpotājiem ar dažāda veida ierobežotām fiziskajām un redzes spējām. Klasifikācijas sistēma ir sagrupēta trīs vispārīgos stāvokļos, kad nav iespējams šķiroties: stāvot, neredzot un sēžot. Klasifikācijas priekšnieks ir Starptautiskā Paralimpiskā komiteja kalnu slēpošanā. Slēpotājus sakārto, pamatojoties uz veselības problēmām un viņu ķermeņa stāvokli slēpošanas laikā. Slēpotājus, kuri neredz, vērtē tikai pēc ārstu atzinuma, kas norāda, cik slikta ir viņu redze. Pirms Starptautiskās Paralimpiskās komitejas Alpu slēpošanas vadībā bija vairākas sporta grupas, kas nodarbojās ar klasifikāciju. To vidū bija Starptautiskā invalīdu sporta organizācija (ISOD), Starptautiskā Stoke Mandeville Games federācija (ISMWSF), Starptautiskā Neredzīgo sporta federācija (IBSA) un Starptautiskā Cerebral Palsy sporta un atpūtas asociācija (CP-ISRA). Dažas pasūtījumu sistēmas ir personas, kurām piešķirtas citas organizācijas, nevis Starptautiskā Paralimpiskā komiteja kalnu slēpošanā. Šīs kārtas sistēmas netiek izmantotas starptautiskās sacensībās. Šajā sporta veidā var piedalīties visi dalībnieki, kuriem ir redzes vai fiziskās nespējas traucējumi. Tas nav pieejams cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem.

Pirmās paraalpu klasifikācijas sistēmas tika izveidotas Skandināvijā, un to pirmās sistēmas bija paredzētas slēpotājiem ar amputācijām. Tajā laikā nebija slēpošanas rīku slēpotājiem ar muguras smadzeņu ievainojumiem. Agrīno pasūtījumu sistēmu mērķis bija, lai tās būtu izgatavotas no spējīgiem izmantot savu ķermeni, bet galu galā tās bija medicīniskās pasūtījumu sistēmas. Pirmajās ziemas paralimpiskajās spēlēs 1976. gadā pastāvēja divas sporta veidu klasifikācijas sistēmas. Līdz 1980. gadiem slēpotājiem ar cerebrālo trieku bija klasifikācijas sistēma. Tajā laikā, iedvesmojoties no ratiņkrēslu basketbola ordeņa, tika pieliktas pūles, lai ordenis kļūtu vairāk par spējīgu izmantot ķermeni klasifikācijas sistēmu. Līdz 80. gadiem pastāvēja desmit klases. Kopš tā laika ir mēģināts uzlabot klasifikācijas sistēmu, samazinot klašu skaitu, lai varētu piešķirt mazāk medaļu.

Pastāvīgais tips
Tips	Ko	Aprīkojums
LW 1	Abas kājas izņemtas virs ceļa, vidēja vai smaga cerebrāla paralīze vai vienāda invaliditāte.	divas slēpes, divas izvelkamās slēpes
LW 2	Vienas kājas izņemšana virs ceļa	divas slēpes, divas izvelkamās slēpes
LW 3	Abas kājas izņemtas zem ceļa, cerebrālā trieka vai vienāda invaliditāte.	Divas slēpes, divas slēpošanas nūjas
LW 4	Vienas kājas izņemšana zem ceļa	Divas slēpes, divas slēpošanas nūjas
LW5/7-1	Abas rokas noņemtas virs elkoņa	Divas slēpes, bez slēpju nūjām
LW 5/7-2	Abas rokas noņemtas, viena virs un otra zem elkoņa.	Divas slēpes, bez slēpju nūjām
LW 5/7-3	Abas rokas izņemtas zem elkoņa	Divas slēpes, bez slēpju nūjām
LW6/8.1	Vienas rokas izņemšana virs elkoņa	Divas slēpes, viena slēpju nūja
LW 6/8.2	Vienas rokas izņemšana zem elkoņa	Divas slēpes, viena slēpju nūja
LW9.1	Vienas rokas un vienas kājas virs ceļgala atņemšana vai vienāds veselības traucējums.	slēpotājs var izvēlēties
LW9.2	Vienas rokas un vienas kājas līdz ceļgalam atņemšana vai vienāds veselības traucējums.	slēpotājs var izvēlēties

 

sēdošs tips (monoskiers).
Tips	Ko
LW10.1	Kāju un ķermeņa apakšējās puses paralīze bez augšējās ar vēderu saistītās grupas notikuma un bez spējas izmantot līdzsvaru sēdus stāvoklī
LW 10.2	Kāju un ķermeņa apakšējās puses paralīze ar kādu augšējo ar vēderu saistītu grupas notikumu un nespēj izmantot sēdus līdzsvaru
LW11	Kāju un ķermeņa apakšējās puses paralīze ar vienādu spēju izmantot sēžot līdzsvaru
LW12.1	Kāju un ķermeņa apakšējās puses paralīze ar zināmu kāju mērķi, izmantošana un labs līdzsvars sēdus stāvoklī
LW 12.2	Abas kājas izņemtas virs ceļgaliem

 

Redzēšanas veidi
Tips	Ko
B1	Pilnīga nespēja redzēt
B2	Redzes asums ir mazāks par 2/60
B3	Redzes asums no 2/60 līdz 6/60

Klasifikācija

Paralimpiskā slēpošanas klasifikācija ir izveidota, lai nodrošinātu vienlīdzīgu konkurenci starp kalnu slēpotājiem ar dažāda veida ierobežotām fiziskajām un redzes spējām. Klasifikācijas sistēma ir sagrupēta trīs vispārīgos stāvokļos, kad nav iespējams šķiroties: stāvot, neredzot un sēžot. Klasifikācijas priekšnieks ir Starptautiskā Paralimpiskā komiteja kalnu slēpošanā. Slēpotāji tiek sakārtoti, pamatojoties uz medicīniskajām problēmām un viņu ķermeņa stāvokli slēpošanas laikā. Slēpotājus, kuri neredz, vērtē tikai pēc ārstu atzinuma, kas norāda, cik slikta ir viņu redze. Pirms Starptautiskās Paralimpiskās komitejas Alpu slēpošanas vadībā bija vairākas sporta grupas, kas nodarbojās ar klasifikāciju. To vidū bija Starptautiskā invalīdu sporta organizācija (ISOD), Starptautiskā Stoke Mandeville Games federācija (ISMWSF), Starptautiskā Neredzīgo sporta federācija (IBSA) un Starptautiskā Cerebral Palsy sporta un atpūtas asociācija (CP-ISRA). Dažas pasūtījumu sistēmas ir personas, kurām piešķirtas citas organizācijas, nevis Starptautiskā Paralimpiskā komiteja kalnu slēpošanā. Šīs kārtas sistēmas netiek izmantotas starptautiskās sacensībās. Šajā sporta veidā var piedalīties visi dalībnieki, kuriem ir redzes vai fiziskās nespējas traucējumi. Tas nav pieejams cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem.

Pirmās paraalpu klasifikācijas sistēmas tika izveidotas Skandināvijā, un to pirmās sistēmas bija paredzētas slēpotājiem ar amputācijām. Tajā laikā nebija slēpošanas rīku slēpotājiem ar muguras smadzeņu ievainojumiem. Agrīno pasūtījumu sistēmu mērķis bija, lai tās būtu izgatavotas no spējīgiem izmantot savu ķermeni, bet galu galā tās bija medicīniskās pasūtījumu sistēmas. Pirmajās ziemas paralimpiskajās spēlēs 1976. gadā pastāvēja divas sporta veidu klasifikācijas sistēmas. Līdz 1980. gadiem slēpotājiem ar cerebrālotrieku bija klasifikācijas sistēma. Tajā laikā, iedvesmojoties no ratiņkrēslu basketbola ordeņa, tika pieliktas pūles, lai ordenis kļūtu vairāk par spējīgu izmantot ķermeni klasifikācijas sistēmu. Līdz 80. gadiem pastāvēja desmit klases. Kopš tā laika ir mēģināts uzlabot klasifikācijas sistēmu, samazinot klašu skaitu, lai varētu piešķirt mazāk medaļu.

Pastāvīgais tips
Tips	Ko	Aprīkojums
LW 1	Abas kājas izņemtas virs ceļa, vidēja vai smaga cerebrāla paralīze vai vienāda invaliditāte.	divas slēpes, divas izvelkamās slēpes
LW 2	Vienas kājas izņemšana virs ceļa	divas slēpes, divas izvelkamās slēpes
LW 3	Abas kājas izņemtas zem ceļa, cerebrālā trieka vai vienāda invaliditāte.	Divas slēpes, divas slēpošanas nūjas
LW 4	Vienas kājas izņemšana zem ceļa	Divas slēpes, divas slēpošanas nūjas
LW5/7-1	Abas rokas noņemtas virs elkoņa	Divas slēpes, bez slēpju nūjām
LW 5/7-2	Abas rokas noņemtas, viena virs un otra zem elkoņa.	Divas slēpes, bez slēpju nūjām
LW 5/7-3	Abas rokas izņemtas zem elkoņa	Divas slēpes, bez slēpju nūjām
LW6/8.1	Vienas rokas izņemšana virs elkoņa	Divas slēpes, viena slēpju nūja
LW 6/8.2	Vienas rokas izņemšana zem elkoņa	Divas slēpes, viena slēpju nūja
LW9.1	Vienas rokas un vienas kājas virs ceļgala atņemšana vai vienāds veselības traucējums.	slēpotājs var izvēlēties
LW9.2	Vienas rokas un vienas kājas līdz ceļgalam atņemšana vai vienāds veselības traucējums.	slēpotājs var izvēlēties

 

sēdošs tips (monoskiers).
Tips	Ko
LW10.1	Kāju un ķermeņa apakšējās puses paralīze bez augšējās ar vēderu saistītās grupas notikuma un bez spējas izmantot līdzsvaru sēdus stāvoklī
LW 10.2	Kāju un ķermeņa apakšējās puses paralīze ar kādu augšējo ar vēderu saistītu grupas notikumu un nespēj izmantot sēdus līdzsvaru
LW11	Kāju un ķermeņa apakšējās puses paralīze ar vienādu spēju izmantot sēžot līdzsvaru
LW12.1	Kāju un ķermeņa apakšējās puses paralīze ar zināmu kāju mērķi, lietošana un labs līdzsvars sēdus stāvoklī
LW 12.2	Abas kājas noņemtas virs ceļgaliem

 

Redzēšanas veidi
Tips	Ko
B1	Pilnīga nespēja redzēt
B2	Redzes asums ir mazāks par 2/60
B3	Redzes asums no 2/60 līdz 6/60

Klasifikācija

Paralimpiskā slēpošanas klasifikācija ir izveidota, lai nodrošinātu vienlīdzīgu konkurenci starp kalnu slēpotājiem ar dažāda veida ierobežotām fiziskajām un redzes spējām. Klasifikācijas sistēma ir sagrupēta trīs vispārīgos stāvokļos, kad nav iespējams šķiroties: stāvot, neredzot un sēžot. Klasifikācijas priekšnieks ir Starptautiskā Paralimpiskā komiteja kalnu slēpošanā. Slēpotāji tiek sakārtoti, pamatojoties uz medicīniskajām problēmām un viņu ķermeņa stāvokli slēpošanas laikā. Slēpotājus, kuri neredz, vērtē tikai pēc ārstu atzinuma, kas norāda, cik slikta ir viņu redze. Pirms Starptautiskās Paralimpiskās komitejas Alpu slēpošanas vadībā bija vairākas sporta grupas, kas nodarbojās ar klasifikāciju. To vidū bija Starptautiskā invalīdu sporta organizācija (ISOD), Starptautiskā Stoke Mandeville Games federācija (ISMWSF), Starptautiskā Neredzīgo sporta federācija (IBSA) un Starptautiskā Cerebral Palsy sporta un atpūtas asociācija (CP-ISRA). Dažas pasūtījumu sistēmas ir personas, kurām piešķirtas citas organizācijas, nevis Starptautiskā Paralimpiskā komiteja kalnu slēpošanā. Šīs kārtas sistēmas netiek izmantotas starptautiskās sacensībās. Šajā sporta veidā var piedalīties visi dalībnieki, kuriem ir redzes vai fiziskās nespējas traucējumi. Tas nav pieejams cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem.

Pirmās paraalpu klasifikācijas sistēmas tika izveidotas Skandināvijā, un to pirmās sistēmas bija paredzētas slēpotājiem ar amputācijām. Tajā laikā nebija slēpošanas rīku slēpotājiem ar muguras smadzeņu ievainojumiem. Agrīno pasūtījumu sistēmu mērķis bija, lai tās būtu izgatavotas no spējīgiem izmantot savu ķermeni, bet galu galā tās bija medicīniskās pasūtījumu sistēmas. Pirmajās ziemas paralimpiskajās spēlēs 1976. gadā pastāvēja divas sporta veidu klasifikācijas sistēmas. Līdz 1980. gadiem slēpotājiem ar cerebrālo trieku bija klasifikācijas sistēma. Tajā laikā, iedvesmojoties no ratiņkrēslu basketbola ordeņa, tika pieliktas pūles, lai ordenis kļūtu vairāk par spējīgu izmantot ķermeni klasifikācijas sistēmu. Līdz 80. gadiem pastāvēja desmit klases. Kopš tā laika ir mēģināts uzlabot klasifikācijas sistēmu, samazinot klašu skaitu, lai varētu piešķirt mazāk medaļu.

Pastāvīgais tips
Tips	Ko	Aprīkojums
LW 1	Abas kājas izņemtas virs ceļa, vidēja vai smaga cerebrāla paralīze vai vienāda invaliditāte.	divas slēpes, divas izvelkamās slēpes
LW 2	Vienas kājas izņemšana virs ceļa	divas slēpes, divas izvelkamās slēpes
LW 3	Abas kājas izņemtas zem ceļa, cerebrālā trieka vai vienāda invaliditāte.	Divas slēpes, divas slēpošanas nūjas
LW 4	Vienas kājas izņemšana zem ceļa	Divas slēpes, divas slēpošanas nūjas
LW5/7-1	Abas rokas noņemtas virs elkoņa	Divas slēpes, bez slēpju nūjām
LW 5/7-2	Abas rokas noņemtas, viena virs un otra zem elkoņa.	Divas slēpes, bez slēpju nūjām
LW 5/7-3	Abas rokas izņemtas zem elkoņa	Divas slēpes, bez slēpju nūjām
LW6/8.1	Vienas rokas izņemšana virs elkoņa	Divas slēpes, viena slēpju nūja
LW 6/8.2	Vienas rokas izņemšana zem elkoņa	Divas slēpes, viena slēpju nūja
LW9.1	Vienas rokas un vienas kājas virs ceļgala atņemšana vai vienāds veselības traucējums.	slēpotājs var izvēlēties
LW9.2	Vienas rokas un vienas kājas līdz ceļgalam atņemšana vai vienāds veselības traucējums.	slēpotājs var izvēlēties

 

sēdošs tips (monoskiers).
Tips	Ko
LW10.1	Kāju un ķermeņa apakšējās puses paralīze bez augšējās ar vēderu saistītās grupas notikuma un bez spējas izmantot līdzsvaru sēdus stāvoklī
LW 10.2	Kāju un ķermeņa apakšējās puses paralīze ar kādu augšējo ar vēderu saistītu grupas notikumu un nespēj izmantot sēdus līdzsvaru
LW11	Kāju un ķermeņa apakšējās puses paralīze ar vienādu spēju izmantot sēžot līdzsvaru
LW12.1	Kāju un ķermeņa apakšējās puses paralīze ar zināmu kāju mērķi, lietošana un labs līdzsvars sēdus stāvoklī
LW 12.2	Abas kājas izņemtas virs ceļgaliem

 

Redzēšanas veidi
Tips	Ko
B1	Pilnīga nespēja redzēt
B2	Redzes asums ir mazāks par 2/60
B3	Redzes asums no 2/60 līdz 6/60

Faktoru sistēma

Paralīniskajā slēpošanā tika izveidota faktoru sistēma trim vispārīgām grupām: sēdēšanai, stāvēšanai un neredzēšanai. Katra grupa sacenšas tikai ar vienas grupas cilvēkiem. Slēpotājs var finišēt labāko trijniekā tikai sēdus, stāvus vai neredzot. Vienas grupas cilvēki nesacenšas ar citiem slēpotājiem no citas grupas. Katras grupas iekšienē ir plašs kustību un veselības problēmu vai redzes spēju diapazons. Slēpotāji tiek klasificēti vienā no trim grupām. Faktoringa sistēma darbojas tā, ka katrai klasei ir noteikts skaitlis, un rezultāti tiek aprēķināti, palielinot skatīšanās laiku par faktorēto skaitli. Iznākuma skaitlis ir tas, kas tiek izmantots, lai pieņemtu lēmumu par to, kurš vislabāk izcīnīja uzvaru sacensībās, kurās tiek izmantota cēloņu sistēma. Tas nozīmē, ka ātrākais slēpotājs no kalna var nebūt pirmais notikumā. notikumos, kuros izmanto faktoru sistēmu. Tas nozīmē, ka ātrākais slēpotājs no kalna var nebūt sacensību uzvarētājs. Faktoru sistēmu izmanto Alpu kausa izcīņas, Ziemeļamerikas sacensībās, Eiropas kausa izcīņas, Pasaules kausa izcīņas sacensībās, pasaules čempionātos un ziemas paralimpiskajās spēlēs.

Faktoru sistēma

Paralīniskajā slēpošanā tika izveidota faktoru sistēma trim vispārīgām grupām: sēdēšanai, stāvēšanai un neredzēšanai. Katra grupa sacenšas tikai ar vienas grupas cilvēkiem. Slēpotājs var finišēt labāko trijniekā tikai sēdus, stāvus vai neredzot. Vienas grupas cilvēki nesacenšas ar citiem slēpotājiem no citas grupas. Katras grupas iekšienē ir plašs kustību un veselības problēmu vai redzes spēju diapazons. Slēpotāji tiek klasificēti vienā no trim grupām. Faktoringa sistēma darbojas tā, ka katrai klasei ir noteikts skaitlis, un rezultāti tiek aprēķināti, palielinot skatīšanās laiku par faktorēto skaitli. Iznākuma skaitlis ir tas, kas tiek izmantots, lai pieņemtu lēmumu par to, kurš vislabāk izcīnīja uzvaru sacensībās, kurās tiek izmantota cēloņu sistēma. Tas nozīmē, ka ātrākais slēpotājs no kalna var nebūt pirmais notikumā. notikumos, kuros izmanto faktoru sistēmu. Tas nozīmē, ka ātrākais slēpotājs no kalna var nebūt sacensību uzvarētājs. Faktoru sistēmu izmanto Alpu kausa izcīņas, Ziemeļamerikas sacensībās, Eiropas kausa izcīņas, Pasaules kausa izcīņas sacensībās, pasaules čempionātos un ziemas paralimpiskajās spēlēs.

Faktoru sistēma

Paralīniskajā slēpošanā tika izveidota faktoru sistēma trim vispārīgām grupām: sēdēšanai, stāvēšanai un neredzēšanai. Katra grupa sacenšas tikai ar vienas grupas cilvēkiem. Slēpotājs var finišēt labāko trijniekā tikai sēdus, stāvus vai neredzot. Vienas grupas cilvēki nesacenšas ar citiem slēpotājiem no citas grupas. Katras grupas iekšienē ir plašs kustību un veselības problēmu vai redzes spēju diapazons. Slēpotāji tiek klasificēti vienā no trim grupām. Faktoringa sistēma darbojas tā, ka katrai klasei ir noteikts skaitlis, un rezultāti tiek aprēķināti, palielinot skatīšanās laiku par faktorēto skaitli. Iznākuma skaitlis ir tas, kas tiek izmantots, lai pieņemtu lēmumu par to, kurš vislabāk izcīnīja uzvaru sacensībās, kurās tiek izmantota cēloņu sistēma. Tas nozīmē, ka ātrākais slēpotājs no kalna var nebūt pirmais notikumā. notikumos, kuros izmanto faktoru sistēmu. Tas nozīmē, ka ātrākais slēpotājs no kalna var nebūt sacensību uzvarētājs. Faktoru sistēmu izmanto Alpu kausa izcīņas, Ziemeļamerikas sacensībās, Eiropas kausa izcīņas, Pasaules kausa izcīņas sacensībās, pasaules čempionātos un ziemas paralimpiskajās spēlēs.