Paridae dzimta ir sīku putnu - zīlīšu (Ziemeļamerikā tās dēvē par cīrulīšiem vai zīlītēm) - dzimta. Tie ir dziedātājputni, kuru dzimtene ir ziemeļu puslode un Āfrika. Agrāk lielāko daļu no tām klasificēja Parus ģintī, kas tagad ir sadalīta.
Šie putni galvenokārt ir nelielas, kuplas meža sugas ar īsiem, stingriem knābjiem. Dažiem ir ķepas. To garums ir no 10 līdz 22 cm. Tie ir pielāgojami putni, kuru barība ir jaukta, tostarp sēklas un kukaiņi.
Daudzas sugas dzīvo cilvēku apdzīvotās vietās un labprāt nāk pie putnu barotavām pēc riekstiem vai sēklām, kā arī iemācās lietot citu barību. Lielbritānijā lielās zīlītes un zilās zīlītes iemācījās pārlauzt folijas vāciņus, ar ko aizzīmogotas piena pudeles uz durvju sliekšņiem, lai piekļūtu krējumam virsū. Protams, piena iepakojuma maiņa ir atņēmusi tām šo delikatesi.
Tie ir caurumu putni, kas parasti ligzdo kokos, lai gan dažas sugas būvē ligzdas uz zemes. Atkarībā no sugas tie dēj no trim līdz deviņpadsmit raibi baltas olas.
Taksonomija un sugu daudzveidība
Paridae dzimtā ietilpst daudzas ģintis un aptuveni 50–60 sugas, atkarībā no klasifikācijas avota. Eiropā pazīstamākās ir lielā zīlīte un zilā zīlīte, bet Ziemeļamerikā bieži sastopamas cīrulīšiem līdzīgās sugas (piem., black-capped chickadee, tufted titmouse). Dažās ģintīs sugas ir pārklātas ar daudzām lokālām formām, un molekulārie pētījumi pēdējos gados ir noveduši pie ģintju sadalīšanas un pārgrupēšanas.
Izplatība un biotopi
Zīlītes galvenokārt dzīvo ziemeļu puslodē — Eiropā, Āzijā, Ziemeļamerikā — un daļēji Āfrikā. Tās apdzīvo dažādus biotopus: jauktus un skujkoku mežus, parkus, dārzus un piejūras krūmājus. Daudzas sugas labi pielāgojas cilvēka radītiem apstākļiem un bieži sastopamas pilsētvidē, kur izmanto dārzu koku dobumus un mākslīgās ligzdošanas kastes.
Izskats un pazīšanas zīmes
Zīlītes parasti ir niecīgas vai vidēji mazas, kuplas, ar īsiem spārniem un cietu knābi. Krāsojums ir daudzveidīgs — daudzas sugas ir melnbalts, dzeltenas vai zilganas, bieži ar kontrastējošiem galvas vai krūšu zīmējumiem. Garums parasti svārstās no 10 līdz 22 cm. Plastiskā uzbūve ļauj daudzām sugām viegli karāties uz zaru galotnēm un izpētīt mizas plaisas kukaiņu meklēšanai.
Barība un uzvedība
Zīlītes ir visēdājas: barības pamatā ir kukaiņi (īpaši mazi kāpuru un pieaugušo posmkāju), taču ziemā tās intensīvi izmanto sēklas, riekstus un cilvēku atstāto barību. Tās meklē barību, skraidot pa zariem, pētot mizas plaisas un reizēm karājoties otrādi, lai piekļūtu ēdienam. Dažas sugas izmanto barotavas un iemācās izdomāt radošus paņēmienus, kā atvērt iepakojumus vai nokļūt pie treknas barības — slavenais piena pudeļu folijas vāciņa piemērs ir ilustrācija par to gudrību un izaicinājumu risināšanas spējām.
Ziemas mēnešos vairākas sugas pulcējas sociiskās barošanās grupās vai jauktos putnu pulkos, kas palīdz atrast barību un samazināt ienaidnieku risku. Dažas zīlītes arī krāj pārtiku slēptuvēs (kaut arī tās nav tik specializētas kā dažas svītrainās ģimenes sugas).
Vairošanās un ligzdošana
Zīlītes parasti ir dobumu ligzdošanas putni — tās izmanto koku dobumus, vecas putnu ligzdas vai mākslīgās ligzdošanas kastes. Ligzdu būvēšanā mēdz izmantot mīkstus materiālus — sūnu, zāles, spalvas un putu fragmentus. Atkarībā no sugas un apstākļiem, mātīte izdēj parasti 3–19 raibi baltas olas; šī amplitūda atspoguļo sugu dažādību un ģeogrāfiskās ietekmes. Inkubācija parasti ilgst apmēram divas nedēļas, bet mazuļi no ligzdas izlido pēc vēl 2–3 nedēļām.
Dzīves ilgums un plēsēji
Daudzas zīlītes dzīvo vairākus gadus; laika gaitā risks nomirt ir liels, tāpēc vidējais dzīves ilgums brīvā dabā bieži ir 2–5 gadi, lai gan atsevišķi putni tiek novēroti dzīvojam pat vairāk nekā 10–12 gadus. Galvenie draudi ir plēsīgie putni, žurkas, vārgulis un cilvēka radītie riski (logu triecieni, kaķu uzbrukumi).
Attiecības ar cilvēkiem un aizsardzība
Zīlītes parasti tiek vērtētas pozitīvi: tās palīdz kontrolēt kaitēkļus un ir iecienītas putnu vērošanas objektos. Ligzdošanas kastes un barotavas veicina to izplatību pilsētvidē. Tomēr sugas vietām sastopamas sastopamas problēmas — biotopu zudums, mežu vienveidība, ligzdošanas dobumu trūkums un klimata izmaiņas, kas var ietekmēt kukaiņu pieejamību pavasara vairošanās laikā.
Aizsardzības pasākumi ietver piemērotas meža apsaimniekošanas prakses, ligzdošanas kastu uzstādīšanu un barotavu pareizu uzturēšanu. Vairāki monitoringa projekti Eiropā un Ziemeļamerikā regulāri novēro zīlīšu populācijas, lai konstatētu ilgtermiņa izmaiņas un to iemeslus.
Pētniecība un interesanti fakti
Zīlītes ir bijušas intensīvu ornitoloģisku pētījumu objekts — no uzvedības ekoloģijas līdz vokālajām izpētei. Dažas sugas demonstrē ievērojamu inteliģenci, spējot atrisināt vienkāršas problēmas vai iemācīties jaunas barošanās metodes. Viņu atturīgā, ziņkārīgā daba padara tās par viegli novērojamiem pavadoņiem putnu mīļotājiem un nozīmīgu elementu vietējās faunas ekosistēmās.
