Vācijas kanclers (Reichskanzler): amats, vēsture un kancleru saraksts
Detalizēts raksts par Vācijas kanclera (Reichskanzler) amatu: vēsture, lomas attīstība un pilns kancleru saraksts no Impērijas līdz Trešajam reiham.
Reihskanclers (vācu: Reichskanzler) bija Vācijas valdības vadītāja amats Vācijas reiha laikā; balstoties uz vēsturisko praksi, kanclers vadīja valdību un bija galvenais izpildvaras pārstāvis. Šo amatu 19. gadsimta beigās izveidoja pēc Vācijas impērijas (1871) izveidošanas, un tas pastāvēja līdz Otrajam pasaules karam un Vācijas kapitulācijai 1945. gadā. Vācijas kanclers Vācijas reiha laikā parasti tika iecelts imperatora (Kaisera) vai prezidenta, atkarībā no valsts iekārtas konkrētā periodā.
Amata būtība un pilnvaras
Reichskanzler bija valdības vadītājs — viņam piederēja izpildvaras vadība un ministru kolektīva koordinēšana. Vācijas Impērijā (1871–1918) kanclers tika iecelts un atlaists no Vācijas ķeizara, un viņš atbildēja imperatoram. Pēc Pirmā pasaules kara un Vācijas monarchijas krišanas amats saglabājās Veimāras Republikā (1919–1933), taču konstitucionāli kanclers kļuva atkarīgs no prezidenta un parlamenta (Reichstag). Veimāras konstitūcija paredzēja, ka kancleri iecēla prezidents, bet tiem vajadzēja uzticību Reichstag, izņemot gadījumus, kad prezidents izmantoja īpašas pilnvaras (artikuls 48).
1920.—30. gados kanclera vietu bieži ietekmēja koalīciju sarežģījumi un ekonomiskās politikas izaicinājumi. 1933. gadā, izmantojot politisku spiedienu un prezidenta pavēli, Ādolfs Hitlers kļuva par kancleru; pēc prezidenta Paula fon Hindenburga nāves 1934. gadā Hitlers apvienoja prezidenta un kanclera pilnvaras savos varas monopolos (iegūstot titulu „Führer und Reichskanzler”), kas de facto izbeidza demokrātiskos ierobežojumus šim amatam.
Vēsturiski periods un kancleru loma
- Vācijas Impērija (1871–1918): kanclers bija imperatora galvenais ministrs; loma bija koncentrēta uz valsts administrāciju un ārpolitiku, bieži bez tiešas partijas atkarības.
- Veimāras Republika (1919–1933): kanclera amats bija parlamentārs — valdība prasīja Reichstag uzticību; prezidentam bija spēcīgas ārkārtas pilnvaras, kas padarīja attiecības starp prezidentu un kancleri par centrālu politisku jautājumu.
- Nacistiskā Vācija (1933–1945): kanclera institūts tika pakļauts vienpartijas autoritāram režīmam; pēc 1934. gada kanclera un prezidenta funkcijas faktiski apvienoja Hitlers, tādējādi iznīcinot neatkarīgu valdību.
Kancleru saraksti
Vācijas impērijā (visi, izņemot vienu, nebija partijas biedri):
- Oto fon Bismarks (1871-1890)
- Leo fon Kaprīvi (1890-1894)
- Chlodwig zu Hohenlohe-Schillingsfürst (1894-1900)
- Bernhards fon Bīlovs (1900-1909)
- Teobaldsfon Betmans Hollvegs (1909-1917)
- Georgs Mihaelis (Georg Michaelis, 1917)
- Georgs fon Hertlings (1917-1918, Zentrum)
- Bādenes Makss (1918)
VeimārasRepublika:
- Frīdrihs Eberts (1918-1919, SPD, reihskanclers/ Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs)
- Filips Šeidemans (1919, SPD, reihsministrs-prezidents)
- Gustavs Bauers (1919-1920, SPD, reihsministrs-prezidents/reihskanclers)
- Hermanis Millers (Hermann Müller, 1920, SPD)
- Konstantīns Fehrenbahs (1920-1921, Zentrum)
- Joseph Wirth (1921-1922, Zentrum)
- Vilhelms Kūno (1922-1923, bez partijas)
- Gustav Stresemann (1923, DVP)
- Vilhelms Markss (1923-1925, Zentrum)
- Hanss Luters (1925-1926, bez partijas)
- Otto Geislers (1926, DDP, aktieris)
- Vilhelms Markss (1926-1928, Zentrum)
- Hermanis Millers (1928-1930, SPD)
- Heinrihs Brūnings (1930-1932, Zentrum)
- Francs fon Papens (1932, Zentrum/nē partija)
- Kurts fon Šleihers (1932-1933, bez partijas)
- Ādolfs Hitlers (Adolf Hitler, 1933–1945, NSDAP) — iekļuva kanclera amatā 1933. gada janvārī; pēc prezidenta Hindenburga nāves 1934. gada augustā Hitleram apvienojot prezidenta un kanclera pilnvaras, viņš nostiprināja diktatorisku režīmu kā Führer und Reichskanzler.
- Jozefs Gebelss (Joseph Goebbels, 1.–2. maijs 1945) — īslaicīgi iecelts par kancleri pēdējās Hitlers sacerētās testamenta norādēs, bet valdība jau atradās sabrukuma stadijā.
- Lūcs Grāfs Šverīns fon Krozigks (Lutz Graf Schwerin von Krosigk, maijs 1945) — formāli neiecelts par kancleri demokrātiskas procedūras ceļā; pēc Vācijas kapitulācijas viņš vadīja Flensburgas valdību kā "Leading Minister" (de facto valdības vadītājs) līdz alianses varu apcietināšanai un valdības izformēšanai 1945. gada maijā.
Amata izbeigšana un pēctecība
Pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada maijā amats Reichskanzler faktiski beidza pastāvēt, jo Vācijas valsts institūcijas tika likvidētas un zeme sadalīta okupācijas zonās. Vēlāku Vācijas valstu — Rietumvācijas (VFR) un Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) — valsts iekārtas izveidoja citas izpildvaras lomas (piem., VFR kanclers — Bundeskanzler — ir mūsdienu Federālās Republikas Vācijas premjera amats; tas turpina tradīciju, bet ar citām konstitucionālām pamatnostādnēm).
Papildinformācija un nozīme
- Amata politiskā nozīme ļoti atšķīrās atkarībā no valsts iekārtas un laika: Impērijas laikā kanclers pakļāvās ķeizaram, Veimāras periodā — parlamentam un prezidentam, bet nacistu laikos — vienas personas autoritātei.
- Veimāras periodā kancleru biežās maiņas un koalīciju nestabilitāte radīja apstākļus, kas ļāva izmantot ārkārtas pilnvaras un galu galā noveda pie demokrātijas kraha.
- Mūsdienu Vācijas (Bundesrepublik) valsts vadītāja tituls ir Bundeskanzler (Federālā kanclera), kas atšķiras no vēsturiskā Reichskanzler gan pēc konstitucionālās nostādnes, gan institucionālajām garantijām.
Šis raksts sniedz pārskatu par Reichskanzler amatu, tā vēsturi un sarakstu ar galvenajiem kančeriem no 1871. līdz 1945. gadam. Ja vēlaties, varu sagatavot paplašinātu hronoloģisku tabulu ar precīzām amata stādēšanas un atkāpšanās datēm, kā arī saistītajām politiskajām partijām un galvenajiem notikumiem katra kanclera laikā.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija pirmais Vācijas reihskanclers?
A: Otto fon Bismarks bija pirmais Vācijas reihskanclers, kurš bija Vācijas reihskanclers no 1871. līdz 1890. gadam.
J: Kādai partijai piederēja Frīdrihs Eberts?
A: Frīdrihs Eberts piederēja Sociāldemokrātu partijai (SPD).
Jautājums: Cik ilgi Vilhelms Cūno bija reihskanclers?
A: Vilhelms Kūno bija reihskanclers vienu gadu, no 1922. līdz 1923. gadam.
J: Kas 1926. gadā nomainīja Vilhelmu Marksu reihskanclera amatā?
A: 1926. gadā Vilhelmu Marksu reihskanclera amatā nomainīja Gustavs Geislers.
J: Kurš bija pēdējais Vācijas kanclers, kas nebija nacists, pirms pie varas nāca Ādolfs Hitlers?
A: Kurts fon Šleihers bija pēdējais Vācijas kanclers, kas nebija nacists, pirms Ādolfa Hitlera nākšanas pie varas; viņš bija kanclers no 1932. līdz 1933. gadam.
J: Kādai partijai piederēja Gustavs Bauers?
A: Gustavs Bauers piederēja Sociāldemokrātiskajai partijai (SPD).
Jautājums: Cik dažādi cilvēki nacistiskās Vācijas laikā bija reihskancleri?
A: Nacistiskās Vācijas laikā par reihskancleri bija tikai viens cilvēks - Ādolfs Hitlers.
Meklēt