Gustav Stresemann

Agrīnie gadi

Stresemans dzimis 1878. gada 10. maijā Berlīnes dienvidaustrumu Berlīnes rajonā Kēpenikera ielā kā jaunākais no septiņiem bērniem. Viņa tēvs strādāja par alus pudeļu pildītāju un izplatītāju, kā arī vadīja nelielu bāru ģimenes mājā, kā arī izīrēja telpas, lai nopelnītu papildu naudu. Ģimene piederēja zemākajai vidusslānim, taču apkaimes apstākļiem bija samērā turīga, un tai pietika naudas, lai Gustavam nodrošinātu kvalitatīvu izglītību.

Stresemans bija izcils students, īpaši vācu literatūrā un dzejā. Kādā esejā, ko viņš uzrakstīja pēc skolas beigšanas, viņš rakstīja, ka labprāt būtu kļuvis par skolotāju, taču viņš būtu varējis mācīt tikai valodas vai dabaszinātnes, kas nebija viņa galvenās interešu jomas. 1897. gadā viņš iestājās Berlīnes Universitātē, lai studētu politekonomiju. Studiju laikā Stresemans iepazinās ar galvenajiem tā laika politiskajiem strīdiem, jo īpaši vācu diskusijām par sociālismu.

Studiju gados Stresemans aktīvi iesaistījās arī studentu brālību kustībā Burschenschaften un 1898. gada aprīlī kļuva par Konrāda Kustera, Burschenschaften liberālās daļas līdera, vadītā laikraksta Allgemeine Deutsche Universitäts-Zeitung (angļu: Allgemeine Deutsche Universities Newspaper) redaktoru. Laikrakstā viņš bieži rakstīja politiskus ievadrakstus, kuros noraidīja vairumu politisko partiju kā tā vai citādi nepareizas. Šajos agrīnajos rakstos viņš apvienoja liberālismu ar nacionālismu. 1898. gadā Stresemans pameta Berlīnes Universitāti un devās uz Leipcigas Universitāti, lai varētu studēt doktorantūrā. Studijas viņš pabeidza 1901. gada janvārī, iesniedzot disertāciju par Berlīnes pudelēs pildītā alus rūpniecību, kas saņēma salīdzinoši augstu novērtējumu.

1902. gadā viņš nodibināja Saksijas Ražotāju asociāciju. 1903. gadā viņš apprecējās ar bagāta Berlīnes ebreju uzņēmēja meitu Keti Klēfeldu (1885-1970). Tajā laikā viņš bija arī Frīdriha Naumana Nacionāli sociālās apvienības biedrs. 1906. gadā viņu ievēlēja Drēzdenes pilsētas domē. Lai gan sākotnēji viņš bija darbojies tirdzniecības biedrībās, Stresemans drīz vien kļuva par Saksijas Nacionāli liberālās partijas līderi. 1907. gadā viņu ievēlēja Reihstāgā, kur viņš drīz kļuva par par partijas priekšsēdētāja Ernsta Basermaņa (Ernst Bassermann) tuvu līdzgaitnieku. Tomēr viņa atbalsts sociālās labklājības programmām nebija populārs dažu konservatīvāko partijas biedru vidū, un 1912. gadā viņš zaudēja amatu partijas izpildkomitejā. Vēlāk tajā pašā gadā viņš zaudēja gan Reihstāga, gan pilsētas domes deputāta mandātu. Viņš atgriezās uzņēmējdarbībā un nodibināja Vācu-amerikāņu ekonomisko asociāciju. 1914. gadā viņš atgriezās Reihstāgā. Sliktas veselības dēļ viņš tika atbrīvots no kara dienesta. Tā kā Basermani no Reihstāga atturēja slimība vai militārais dienests, Stresemans drīz vien kļuva par faktisko nacionālliberāļu līderi. Pēc Bassermaņa nāves 1917. gadā Stresemans pārņēma viņa vadību partijas vadītāja amatā.

Viņa politiskās idejas auga un mainījās. Sākotnēji Vācijas impērijā Stresemans bija nacionālo liberāļu kreisajā spārnā. Pirmā pasaules kara laikā viņš pakāpeniski pārgāja labējā spārnā. Viņš atbalstīja monarhiju un Vācijas ekspansionistiskos mērķus. Viņš arī atbalstīja neierobežotu zemūdeņu karadarbību. Tomēr viņš joprojām atbalstīja sociālās labklājības programmas paplašināšanu, kā arī vēlējās, lai vairāk vienkāršo prūšu varētu piedalīties vēlēšanās.

Kad kļuva zināmi sabiedroto miera nosacījumi, Konstantīns Fehrenbahs tos nosodīja un apgalvoja, ka "vācu paaudzei tiks iepotēta griba salauzt verdzības važas". Stresemans par šo runu teica: Viņš bija Dieva iedvesmots teikt to, ko vācu tauta juta, un viņš teica: "Tajā stundā viņu iedvesmoja Dievs. Viņa vārdi, kas tika teikti zem Fiktes portreta, kura pēdējie vārdi saplūda "Deutschland, Deutschland über alles", padarīja šo stundu neaizmirstami svinīgu. Šajā ziņā tajā bija sava veida pacilājošs diženums. Uz visiem atstātais iespaids bija milzīgs".

Pēc kara Stresemans uz īsu brīdi iestājās Vācijas Demokrātiskajā partijā, taču tika izslēgts, jo bija saistīts ar labējo spārnu. Pēc tam viņš apvienoja lielāko daļu vecās Nacionāli liberālās partijas labējā spārna pārstāvju Vācijas Tautas partijā (vācu: Deutsche Volkspartei, DVP), kuras priekšsēdētājs bija viņš pats. Lielākā daļa tās atbalstītāju bija vidusšķiras un augstākās šķiras protestanti. DVP platforma popularizēja kristīgās ģimenes vērtības, nereliģisku izglītību, zemākus tarifus, pretošanos labklājības izdevumiem un agrārajām subsīdijām un naidīgumu pret "marksismu" (t. i., komunistiem, kā arī sociāldemokrātiem).

Sākotnēji DVP kopā ar Vācijas Tautas partiju tika uzskatīta par daļu no Veimāras Republikas "nacionālās opozīcijas", jo īpaši tās negatīvās attieksmes pret demokrātiju un attieksmi pret Freikorpusu un Kapp puču 1920. gadā. Lai gan partija neatbalstīja Freikorpusu, tā to arī publiski nenosodīja. Līdz 1920. gada beigām Stresemans pakāpeniski pārorientējās uz sadarbību ar kreisajām un centriskajām partijām - iespējams, reaģējot uz tādām politiskām slepkavībām kā Valtera Ratenau slepkavība. Tomēr sirdī viņš joprojām bija monarhists.

Veimāras Republikā

1923. gada 13. augustā, Rūras krīzes laikā, viņš tika iecelts par kancleru un lielās koalīcijas valdības ārlietu ministru. Būdams kanclers, Stresemans daudz paveica krīzes atrisināšanas labā. Tā sauktajā krīžu gadā (1923) viņš parādīja spēku, atceļot tautas miermīlīgo pretošanos Rūrā. Tā kā Vācija vairs nespēja samaksāt streikojošajiem strādniekiem, tika drukāts arvien vairāk naudas, kas galu galā noveda pie hiperinflācijas. Toreizējais finanšu ministrs Hanss Luters izbeidza šo postošo procesu, ieviešot jaunu valūtu - rentenkmarku, kas pārliecināja tautu, ka demokrātiskā sistēma vēlas un spēj atrisināt neatliekamas problēmas.

Stresemana lēmumu izbeigt pasīvo pretošanos pamatoja viņa uzskats, ka labticīgi censties izpildīt Versaļas līguma noteikumus ir vienīgais veids, kā panākt atbrīvojumu no smagākajiem līguma noteikumiem. Viņš, tāpat kā gandrīz visi vācieši, uzskatīja, ka Versaļas līgums ir apgrūtinošs diktāts, kas grauj nācijas godu. Tomēr viņš uzskatīja, ka mēģinājums izpildīt līguma nosacījumus ir vienīgais veids, kā Vācija var pierādīt, ka reparāciju rēķins patiešām pārsniedz tās iespējas. Viņš arī vēlējās atgūt Reinzemi - 1923. gada 23. jūlijā viņš rakstīja kroņprincim: "Vissvarīgākais Vācijas politikas mērķis ir Vācijas teritorijas atbrīvošana no svešas okupācijas. Vispirms mums ir jānoņem no rīkles dusinātājs".

Tomēr daži viņa soļi, piemēram, atteikšanās stingri vērsties pret Alus halles puča vaininiekiem, sociāldemokrātus nokaitināja. Viņi pameta koalīciju un 1923. gada 23. novembrī izraisīja tās sabrukumu. Stresemans palika ārlietu ministra amatā viņa pēcteča, centrista Vilhelma Marksa valdībā. Viņš palika ārlietu ministrs līdz mūža galam astoņās valdībās no centriski labējām līdz centriski kreisajām.

Stresemanam kā ārlietu ministram bija daudzi sasniegumi. Viņa pirmais ievērojamais sasniegums bija 1924. gada Dawes plāns, kas samazināja Vācijas kopējās reparācijas saistības un reorganizēja Reihsbanku.

Pēc tam, kad sers Ostens Čemberlens kļuva par Lielbritānijas ārlietu ministru, viņš vēlējās Lielbritānijas garantiju Francijai un Beļģijai, jo ASV atteikuma ratificēt Versaļas līgumu dēļ Angloamerikas garantija bija zaudējusi spēku. Stresmans vēlāk rakstīja: "Čemberlens nekad nav bijis mūsu draugs. Viņa pirmā rīcība bija mēģinājums atjaunot veco Entanti, izveidojot trīs lielvalstu - Anglijas, Francijas un Beļģijas - aliansi, kas vērsta pret Vāciju. Vācijas diplomātija nonāca katastrofālā situācijā". Stresemans izdomāja, ka Vācija garantēs savas rietumu robežas, un apņēmās nekad vairs neuzbrukt Beļģijai un Francijai kopā ar Lielbritānijas garantiju, ka tā nāks Vācijai palīgā, ja tai uzbruks Francija. Vācija tobrīd nevarēja uzbrukt, kā Stresemans rakstīja kroņprincim: "Atteikšanās no militāra konflikta ar Franciju ir tikai teorētiska nozīme, ciktāl nav iespējams karš ar Franciju". Stresemans risināja sarunas par Lokarno līgumiem ar Lielbritāniju, Franciju, Itāliju un Beļģiju. Trešajā sarunu dienā Stresemans paskaidroja Vācijas prasības Francijas ārlietu sekretāram Aristīdam Briānam. Kā atzīmēja Stresemans, Briāns "gandrīz nokrita no dīvāna, kad dzirdēja manus paskaidrojumus". Stresemans sacīja, ka Vācija viena pati nedrīkst upurēties miera labā; Eiropas valstīm jāatdod kolonijas Vācijai; atbruņošanās kontroles komisijai jāatstāj Vācija; jāpārtrauc anglo-franču okupācija Reinzemē; un Lielbritānijai un Francijai jāatbruņojas tāpat kā Vācijai. Līgumi tika parakstīti 1925. gada oktobrī Lokarno. Vācija pirmo reizi pēc Pirmā pasaules kara oficiāli atzina rietumu robežu, tai tika garantēts miers ar Franciju, kā arī apsolīta uzņemšana Tautu Savienībā un pēdējo sabiedroto okupācijas karaspēka vienību evakuācija no Reinzemes. Vācijas austrumu robežas Polijai garantēja tikai Francija, nevis vispārēja vienošanās.

Stresemans nebija gatavs noslēgt līdzīgu līgumu ar Poliju: Viņš teica: "Austrumu Lokarno nebūs," viņš teica. Turklāt viņš nekad neizslēdza spēka pielietošanu, lai atgūtu Vācijas austrumu teritorijas, kas Versaļas līguma rezultātā bija nonākušas Polijas kontrolē. Iemesls tam bija zvērības pret vācu minoritāti bijušajās Vācijas teritorijās, ko bija pastrādājusi vai pieļāvusi Polijas valdība, skatīt: un Hermann Rauschning. Tautu Līgas sesijā 1928. gada 15. decembrī Lugāno Stresemans formulēja niknu apsūdzību pret Poliju šo noziegumu dēļ, kas bija labi zināmi Tautu Savienībai. Pēc šīs runas sēdes priekšsēdētājs Francijas ārlietu ministrs Aristids Briāns (Aristide Briand) sēdi noslēdza ar vārdiem: "Nāciju Līga nekad nedrīkst pārkāpt svēto atbalstu minoritāšu tiesībām."

Pēc šī izlīguma ar Versaļas lielvalstīm Strīzmans centās kliedēt pieaugošās aizdomas par Padomju Savienību. Viņš 1925. gada jūnijā Nikolajam Krestinskim sacīja, kā ierakstīts viņa dienasgrāmatā: "Es biju teicis, ka nebraukšu slēgt līgumu ar Krieviju tik ilgi, kamēr nebūs noskaidrota mūsu politiskā situācija otrā virzienā, jo es gribēju uz jautājumu, vai mums ir līgums ar Krieviju, atbildēt noliedzoši". Berlīnes līgums, kas tika parakstīts 1926. gada aprīlī, vēlreiz apstiprināja un nostiprināja 1922. gada Rapallo līgumu. Vācija 1926. gada septembrī tika uzņemta Tautu Savienībā kā pastāvīgā Drošības padomes locekle. Tā bija zīme, ka Vācija strauji kļūst par "normālu" valsti, un apliecināja Padomju Savienībai Vācijas sirsnību attiecībā uz Berlīnes līgumu. Stresemans rakstīja kroņprincim: "Visus jautājumus, kas šodien nodarbina Vācijas tautu, prasmīgs orators Tautu Līgas priekšā var pārvērst par tikpat daudz nepatikšanām Antantei". Tā kā Vācijai tagad bija veto tiesības attiecībā uz Līgas rezolūcijām, tā varēja panākt citu valstu piekāpšanos attiecībā uz Polijas robežas izmaiņām vai anšlusu ar Austriju, jo citām valstīm bija vajadzīgs tās balss. Vācija tagad varēja darboties kā "visas vācu kultūras kopienas runasvīrs" un tādējādi provocēt vācu minoritātes Čehoslovākijā un Polijā.

Par šiem sasniegumiem Stresemans 1926. gadā kļuva par vienu no Nobela Miera prēmijas laureātiem.

1928. gada augustā Vācija parakstīja Kelloga-Briāna paktu. Ar to atteicās no vardarbības izmantošanas starptautisku konfliktu risināšanā. Lai gan Stresemans nebija ierosinājis šo paktu, Vācijas pievienošanās tam pārliecināja daudzus, ka Veimāras Vācija ir Vācija, ar kuru var runāt. Šī jaunā atziņa palīdzēja izstrādāt 1929. gada februāra Jaņa plānu, kas ļāva vēl vairāk samazināt Vācijas reparāciju maksājumus.

Gustava Stresemana panākumi lielā mērā bija atkarīgi no viņa draudzīgā personiskā rakstura un gatavības mainīties. Viņš bija tuvs personīgs draugs ar daudziem ietekmīgiem ārzemniekiem. Ievērojamākais no viņiem bija Briāns, ar kuru viņš dalīja Miera prēmiju.

Tomēr Stresemans nekādā ziņā nebija francūžiski noskaņots. Viņa galvenā rūpes bija par to, kā atbrīvot Vāciju no Versaļas līgumā noteiktā reparāciju maksājuma sloga Lielbritānijai un Francijai. Viņa stratēģija bija izveidot ekonomisko aliansi ar Amerikas Savienotajām Valstīm. ASV bija Vācijas galvenais pārtikas un izejvielu avots un viens no lielākajiem Vācijas rūpniecības preču eksporta tirgiem. Tādējādi Vācijas ekonomikas atveseļošanās bija ASV interesēs, un tas deva ASV stimulu palīdzēt Vācijai atbrīvoties no reparāciju sloga. Dawes un Young plāni bija šīs stratēģijas rezultāts. Stresemanam bija ciešas attiecības ar Herbertu Hūveru, kurš 1921.-28. gadā bija tirdzniecības ministrs un no 1929. gada - prezidents. Šī stratēģija darbojās ļoti labi, līdz pēc Stresemana nāves to izjauca Lielā depresija.

Strēmans, strādājot ārlietu ministrijā, aizvien vairāk sāka pieņemt Republiku, ko viņš sākumā bija noraidījis. Līdz 20. gadu vidum, daudz veicinājis vājās demokrātiskās iekārtas (īslaicīgu) nostiprināšanos, Stresemans tika uzskatīts par Vernunftrepublikaner (republikāni pēc saprāta) - par cilvēku, kurš pieņēma republiku kā mazāko no ļaunumiem, bet sirdī joprojām bija uzticīgs monarhijai. Konservatīvā opozīcija viņu kritizēja par atbalstu republikai un pārāk labprātīgu Rietumu lielvalstu prasību izpildi. Kopā ar Matiasu Erzbergeru un citiem viņš tika apšaubīts kā Erfüllungspolitiker ("piepildījuma politiķis").

1925. gadā, kad viņš pirmo reizi ierosināja noslēgt vienošanos ar Franciju, viņš skaidri norādīja, ka tādējādi viņš vēlas "iegūt brīvas rokas, lai nodrošinātu miermīlīgu robežu maiņu Austrumos un [...] koncentrēties uz vēlāku Vācijas austrumu teritoriju iekļaušanu". Tajā pašā gadā, kad Polija atradās politiskās un ekonomiskās krīzes stāvoklī, Stresemans uzsāka pret šo valsti tirdzniecības karu. Stresemans cerēja uz Polijas krīzes saasināšanos, kas ļautu Vācijai atgūt teritorijas, kuras Polijai tika atņemtas pēc Pirmā pasaules kara, un viņš vēlējās, lai Vācija iegūtu lielāku tirgu saviem ražojumiem šajā valstī. Tāpēc Stresemans atteicās no jebkādas starptautiskās sadarbības, kas "priekšlaicīgi" stabilizētu Polijas ekonomiku. Atbildot uz britu priekšlikumu, Stresemans rakstīja Vācijas vēstniekam Londonā: "[Galīgā un ilgstošā Polijas rekapitalizācija] jāatliek līdz brīdim, kad valsts būs nobriedusi robežu noregulēšanai atbilstoši mūsu vēlmēm un kad mūsu pašu pozīcijas būs pietiekami stipras". Saskaņā ar Stresemana vēstuli noregulējuma nevajadzētu būt, "kamēr [Polijas] ekonomiskās un finansiālās grūtības nebūs sasniegušas galēju stadiju un nebūs novedušas visu Polijas politisko struktūru līdz bezspēcībai".

Gustavs Stresemans nomira no insulta 1929. gada oktobrī 51 gada vecumā. Viņa masīvais kapa piemineklis atrodas Berlīnes Luizenstadtas kapsētā Südstern Kreicbergā, un tajā atrodas vācu tēlnieka Hugo Lederera darbs. Stresemana pēkšņā un pāragrā nāve, kā arī viņa "pragmatiski mērenā" franču kolēģa Aristīda Briāna nāve 1932. gadā un Briāna pēcteča Luija Bartu slepkavība 1934. gadā radīja vakuumu Eiropas valstu vadībā, kas vēl vairāk novirzīja slīdo nogāzi uz Otro pasaules karu.

Gustavam un Keti bija divi dēli - Volfgangs un Joahims Stresemanni.

Stresemans 1929. gada septembrī, īsi pirms nāves, kopā ar sievu Keti un dēlu Volfgangu.


Stresemana bēres


Stresemana kapavieta Luisenstedtīša Frīdhofas kapos, Berlīnē.

Pirmais kabinets, 1923. gada augusts - oktobris

• Gustavs Stresemans (DVP) - kanclers un ārlietu ministrs
• Roberts Šmits (SPD) - vicekanclers un rekonstrukcijas ministrs
• Vilhelms Zolmans (SPD) - iekšlietu ministrs
• Rūdolfs Hilferdings (SPD) - finanšu ministrs
• Hanss fon Raumers (DVP) - ekonomikas ministrs
• Heinrihs Brauns (Z) - darba ministrs
• Gustav Radbruch (SPD) - tieslietu ministrs
• Otto Gessler (DDP) - aizsardzības ministrs
• Anton Höfle (Z) - pasta ministrs
• Rudolf Oeser (DDP) - transporta ministrs
• Hanss Luters - pārtikas ministrs
• Johannes Fuchs (Z) - okupēto teritoriju ministrs

Otrais kabinets, 1923. gada oktobris - novembris

• Gustavs Stresemans (DVP) - kanclers un ārlietu ministrs
• Vilhelms Zolmans (SPD) - iekšlietu ministrs
• Hanss Luters - finanšu ministrs
• Joseph Koeth - ekonomikas ministrs
• Heinrihs Brauns (Z) - nodarbinātības ministrs
• Gustav Radbruch (SPD) - tieslietu ministrs
• Otto Gessler (DDP) - aizsardzības ministrs
• Anton Höfle (Z) - pasta ministrs
• Rudolf Oeser (DDP) - transporta ministrs
• Gerhards grāfs fon Kanics - pārtikas ministrs
• Robert Schmidt (SPD) - rekonstrukcijas ministrs
• Johannes Fuchs (Z) - okupēto teritoriju ministrs

Izmaiņas

• 1923. gada 3. novembris - sociāldemokrātu ministri Sollmans, Radbruchs un Šmits atkāpjas no amata. Solmana vietā iekšlietu ministra amatā stājās Karls Jarress (DVP). Pārējie ministri līdz ministrijas krišanai netika nomainīti.

Citāti

Ja sabiedrotie būtu man piekrituši tikai vienu vienīgu reizi, es būtu piesaistījis vācu tautu, jā, vēl šodien es varētu panākt, lai viņi mani atbalsta. Taču viņi (sabiedrotie) man neko nedeva, un tās nelielās piekāpšanās, ko viņi izdarīja, vienmēr nāca par vēlu. Tādējādi mums neatlika nekas cits kā brutāls spēks. Nākotne ir jaunās paaudzes rokās. Turklāt viņus, vācu jauniešus, kurus mēs varējām iegūt mieram un atjaunošanai, mēs esam zaudējuši. Šeit slēpjas mana traģēdija un viņu, sabiedroto, noziegums.

- Stresemans, diplomātam Albertam Brūsam Lokharam 1929. gadā.

Grāmatas

• Turner, Henry Ashby Stresemann and the politics of the Weimar Republic, Princeton, N. J. : Princeton University Press, 1963.
• Wright, Jonathan Gustav Stresemann: Weimar's Greatest Statesman (2002).
• Enssle, Manfred J. Stresemana teritoriālais revizionisms (1980).