Roņveidīgais ronis (Pusa hispida), ko inuīti dēvē arī par burku roni, bet inuīti — par netsik vai nattiq, ir ronis bez ausīm. Gredzenotais ronis ir salīdzinoši mazs — pieauguši īpatņi parasti nav garāki par 1,5 m. Tiem raksturīgs īss, tumšiem plankumiem klāts pelēkbrūns apmatojums, kurus apņem gaiši pelēki vai dzeltenīgi gredzeni; tieši no šiem gredzeniem cēlies sugas latviešu nosaukums.
Izplatība
Gredzenotais ronis dzīvo Arktikas un subarktiskajos apgabalos un ir visplašāk sastopamais ledus ronis ziemeļu puslodē. To populācijas ir izplatītas visā Ziemeļu Ledus okeānā, Beringa jūrā un Ohotskas jūrā līdz pat Japānas ziemeļu piekrastei Klusajā okeānā, kā arī Ziemeļatlantijas piekrastē — Grenlandē un Skandināvijā līdz pat Ņūfaundlendai. Eiropas ziemeļu daļā ir divas saldūdens pasugas. Ziemeļu leduslāči ir viens no galvenajiem leduslāču upuriem. Gredzenotie ronīši dzīvo gan atklātās ūdens platībās, gan ledus malās un piekrastes saldūdens ezeros (sugas saldūdens pasugas).
Izskats un izmēri
Pieaugušo izmēri: parasti 0,9–1,5 m garumā; svars svārstās atkarībā no reģiona un gada laika, bieži 40–90 kg. Ķermenis ir apaļīgs, ar īsām astes un priekšējām kājām, acīm izteikta sejas kontūra, bez ārējām auss lāpstiņām — tāpēc suga tiek saukta par “bezausu” roņu grupu. Mātītes parasti ir nedaudz smalkākas nekā tēviņi.
Dzīvesveids un barība
Gredzenotie ronīši ir lieliski nirēji un mednieki. Tie barojas galvenokārt ar mazu un vidēju zivju sugām (piem., mencu, brētliņām, siļķēm), kā arī astoņkājiem, vēžveidīgajiem un citiem jūras bezmugurkaulniekiem. Viņi medī zem ledus atverēm, izmantojot asus zobus un nagus, lai uzturētu elpošanas caurumus ledū.
Vairošanās un attīstība
Gredzenotie ronīši vairojas pavasarī. Mātītes izveido sniega “maizes” vai alas uz ledus, kuras pasargā mazuli no aukstuma un plēsējiem. Pēcnācēji piedzimst ar bieza, balta spalva (lanugo), kas viņus izolē pret aukstumu; vēlāk spalva nomainās. Pupiņi tiek zīdīti īsu laiku — parasti dažas nedēļas — pēc tam strauji attīstas un drīz dodas līdzi mātei ūdenī. Dzimumgatavību sasniedz apmēram 4–7 gadu vecumā.
Plēsēji un draudi
Galvenie plēsēji: leduslāči (polārlāči), orkas un dažkārt lielie haizivju veidi reģionos, kur ronīši peld atklātā ūdenī. Cilvēka darbība un klimata pārmaiņas — īpaši jūras ledus samazināšanās — ir būtiskākie draudi sugas populācijai. Dažās vietās rūpnieciskā zvejniecība, troksnis un piesārņojums arī ietekmē barību un dzīvesvietas. Saldūdens pasugas, piemēram, Saimaas (Saimaa) un Ladogas populācijas, ir īpaši apdraudētas un regulētas ar aizsardzības pasākumiem.
Nozīme cilvēkam un aizsardzība
Gredzenotie ronīši jau izsenis ir bijuši Arktikas pamatiedzīvotāju uztura un kultūras daļa — to āda, tauki un gaļa bija svarīgi resursi. Mūsdienās daudzas populācijas ir aizsargātas ar starptautiskiem un nacionāliem likumiem, bet sugas izdzīvošanai būtiski ir saglabāt jūras ledus biotopus un regulēt zveju un citus traucējošus faktorus. Starptautiski atzītā IUCN sarakstā sugas stāvoklis var atšķirties reģionāli — dažas pasugas ir vismazākās bažās, citas (īpaši saldūdens pasugas) ir nopietni apdraudētas.
Secinājums: Gredzenotais ronis (Pusa hispida) ir pielāgots dzīvei ledainos arktiskos apstākļos — ar īsu ķermeni, izturīgu apmatojumu un spēju uzturēt elpošanas atveres ledū. Lai gan suga kopumā joprojām ir plaši izplatīta, klimata pārmaiņu ietekme un vietējo pasugu trauslums prasa mērķtiecīgu aizsardzību un uzraudzību.
