Salamandroidea — salamandru apakškārta: izplatība, reprodukcija, fosilijas
Salamandroidea: globāla salamandru apakškārta — izplatība, iekšējā reprodukcija ar spermatoforu un vēlā jūras fosilijas. Uzzini sugas un evolūciju.
Salamandroidea ir salamandru apakškārta, progresējošie salamandri. Šīs apakššķiras pārstāvji sastopami visā pasaulē, izņemot Antarktīdu, Dienvidsahāru un Okeāniju. Salamandroidea aptver lielāko daļu mūsdienu salamandru sugu, un tajā ietilpst tādas pazīstamas ģimenes kā Plethodontidae (bezplaušu salamandri), Salamandridae (damjūras un jaunkoki), Ambystomatidae (diezgan lieli «zemes» salamandri), Proteidae (salaistie tārpi) un citas.
Izplatība un biotopi
Salamandroideas sugas dzīvo dažādos biotopos — no mitriem mežiem un purviem līdz kalnu upēm un pazemes alu sistēmām. Lielākā izplatība ir Ziemeļamerikā, Eiropā un Āzijā; daudzas Plethodontidae sugas sastopamas arī Centrālamerikā un Dienvidamerikas ziemeļdaļā. Salamandri parasti ir atkarīgi no mitruma, tāpēc tie izvairās no sausām teritorijām un pamatā sastopami vietās ar pietiekamu ūdens pieejamību vai pastāvīgu mitrumu.
Morfoloģija un ekoloģija
Salamandroidea pārstāvji parasti ir ar garu asti, labi attīstītām kājām un plānu ādu, caur kuru notiek gāzu apmaiņa. Taču morfoloģija var būt ļoti atšķirīga starp ģimenēm: Plethodontidae pilnībā zaudējuši plaušas un elpo caur ādu un mutes gļotādu; Proteidae (piem., Proteus un Necturus) saglabā ārējas žaunas un ir obligāti ūdensdzīves veidi; citas grupas ir galvenokārt sauszemes vai amfībijas.
Dažās sugās novērojama paedomorfoze (neotenija) — pieaugušie saglabā larvālās pazīmes (piem., ārējās žaunas). Plethodontīdi parasti ir mazāki un aktīvi plēsēji, kas barojas ar kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem, savukārt lielākie ambistomatīdi var medīt arī mazākus ķermeņus.
Reprodukcija un attīstība
Visi Salamandroidea locekļi izmanto iekšējo mēslošanu. Mātīte tiek apaugļota ar spermatoforu — spermu saturošu vāciņu, ko tēviņš ievieto tās kloakā. Spermatozoīds tiek uzglabāts uz kloākas jumta, līdz tas ir nepieciešams olu dēšanas laikā. Pirms apaugļošanas tēviņi bieži izpilda sarežģītu dēšanas vai saderināšanās uzvedību, kas var ietvert mazu «dejas» kustības, smaržas signālus vai pieskaršanos.
Olu dēšanas un attīstības veids atšķiras starp sugām. Daudzas sugas dēj ūdens olas, no kurām iznāk kā larvas ar žaunām; pēc tam larvas pārmirkst un pārvēršas pieaugušajos formā (metamorfoze). Citām sugām olas tiek dētas uz sauszemes vai mitros slēgtos vietās — mātīte dažkārt sargā olas. Dažas sugas ir ovovivipāras vai vivipāras — tās dzemdē dzīvus, daļēji vai pilnībā attīstītus mazuļus (piemēram, noteiktas Salamandra sugas), kas ir adaptācija aukstākiem vai sausākiem apstākļiem. Pazīstams piemērs paedomorfozes un neotenijas fenomenu ilustrē Ambystoma mexicanum (axolotl), kurš parasti paliek ūdens dzīves formā un saglabā žaunas, bet laboratoriskos vai dabas apstākļos var metamorfēties.
Dažām sugām pastāv attīstības īpašības kā olas apvalku struktūra, olu kopu izvietojums un vecāku aprūpe, kas ietekmē izdzīvotību un bioloģiskās stratēģijas.
Fosilijas un evolūcija
Senākās zināmās salamandroidu fosilijas ir no Tjaojišanas veidojuma. Tās datētas ar vēlo juras periodu pirms aptuveni 157 miljoniem gadu. Fosilais ieraksts liecina, ka Salamandroidea sāka attīstīties jau mezozoikā, un vairāki mūsdienu radu morfotipi parādās jau kredeā un terciārā periodā, kas norāda uz ilgstošu ģeogrāfisku izkliedi un adaptāciju dažādiem dzīves apstākļiem.
Paleontoloģiskie atradumi palīdz saprast, kā veidojušās mūsdienu ģimenes un kā klimata un zemes virsmas pārmaiņas ietekmēja salamandru izplatību. Tomēr fosilais ieraksts ir salīdzinoši ierobežots, jo salamandru kauli ir smalki un mazāk izturīgi nekā citu rāpuļu vai zīdītāju kauli.
Konservācija un draudi
Salamandroidea sugas saskaras ar vairākiem draudiem: dzīvotņu iznīcināšana, piesārņojums, klimata izmaiņas, invazīvas sugas un slimības. Īpaši bīstama ir sēnīšu izraisītā slimība Batrachochytrium salamandrivorans (Bsal) un arī Batrachochytrium dendrobatidis (Bd), kas var izraisīt lielas populāciju samazināšanas. Daudzas sugas ir lokāli apdraudētas vai iekļautas IUCN sarkanajā sarakstā.
Konservācijas pasākumi ietver dzīvotņu aizsardzību, bioloģiskās daudzveidības monitoringu, slimību uzraudzību un karantīnas noteikumu ievērošanu, kā arī selektīvas aizsardzības programmas un audzēšanu apcietinājumā, lai atjaunotu draudā esošas populācijas.
Meklēt