Samaēls (ivritā: סמאל) (arī Sammaēls un Samils) ir erceņģelis Talmuda un posttalmudu ticējumos un stāstos, kā arī kristīgajā tradīcijā un dēmonoloģijā. Ir arī citas reliģijas, kas tic stāstiem par Samaēlu. Tiek apgalvots, ka viņš bijis Ēzava sargeņģelis un grēcīgās Romas impērijas aizbildnis.
Samaēls bieži tiek pielīdzināts Sātanam, jo viņam bieži ir drūmi un postoši pienākumi. Viņš bieži tiek uzskatīts par kritušo eņģeli, tāpat kā Sātans, un par ļauno garu vadoni. Viena no Samaela lomām jūdu ticējumos ir nāves eņģeļa loma. Šajā ticējumā viņš ir kritušais eņģelis, bet joprojām ir viens no Kunga kalpiem. Kā labais eņģelis Samaēls esot dzīvojis septītajās debesīs, lai gan tiek uzskatīts, ka viņš ir piekto debesu galvenais eņģelis.
Vārda izcelsme un nozīme
Vārda Samaēls izcelsme nav pilnībā skaidra: ivritā (סמאל) to parasti tulko kā “Dieva inde/indīgums” vai “Dieva nāve” (sam — inde; El — Dievs). Citas interpretācijas redz tajā “Dieva stingrību” vai “Dieva spriedumu”. Atšķirīgas etimoloģijas un tulkojumi ataino to, ka Samaēla raksturs tradicionāli ir saistīts ar bargumu, sodīšanu un posta darbiem.
Lomas tradicionālajos tekstos
Samaēls parādās dažādos jūdu reliģiskajos tekstos — no Talmuda un Midrašiem līdz kabalistiskajiem tekstiem kā Zohar. Daudzos stāstos viņš tiek attēlots kā:
- Nāves eņģelis — izpilda Dieva pavēles par dzīvību un nāvi;
- Grēku apsūdzētājs vai pārbaudītājs — līdzīgi kā Sātans, viņš mēdz pārbaudīt cilvēkus vai norādīt uz viņu pārkāpumiem;
- Demons vai dēmonu vadonis — kabalistiskajās un dēmonoloģiskajās tradīcijās Samaēls mēdz būt saistīts ar Lilitu un citiem tumšiem gariem;
- Sargeņģelis konkrētām tautām — piemēram, daļā tradīciju viņš ir minēts kā Ēzava sargeņģelis vai pat Romas impērijas aizbildnis.
Kabalā un mistika
Kabalas tekstos Samaēls iegūst sarežģītāku un simboliskāku lomu. Zoharā un vēlākajos mistiskajos traktātos viņš tiek attēlots gan kā Dieva instruments taisnīguma īstenošanā, gan kā spēks, kas ir pretstats dievišķajai labvēlībai. Kabalistiskajā domājumā viņš reizēm tiek sasaistīts ar Qliphoth — “apgraizītajām” vai šķietami ļaunajām sfērām, kas ir pretstats Sefirotam.
Atsauce uz Sātanu un Lilitu
Tradicionāli Samaēls dažkārt tiek identificēts ar Sātanu, jo abiem piemīt apsūdzēja un pārbaudītāja iezīmes. Tomēr daudzos tekstos tie ir atšķirīgi tēli: Sātans biežāk rāda pretstatu Dievam kā apsūdzētājs, bet Samaēls — kā izpildītājs, kas veic bargas, bet dievišķi atļautas darbības. Kabalisma un midrašu stāstos Samaēlam piešķir arī asociācijas ar Lilitu — naktssievu vai dēmonisku figūru — un reizēm viņi tiek attēloti kā partneri, no kuriem radušies citi ļauni gari.
Kristīgā tradīcija un dēmonoloģija
Kristīgajā literatūrā un dēmonoloģijā Samaēls parādās retāk kā atsevišķs, stipri definēts tēls, taču viņa īpašības — kritušā eņģeļa, nāves iemiesojuma vai dēmonu vadītāja loma — dažkārt tiek piesaistītas Sātanam vai citiem ļaunajiem spēkiem. Viduslaiku un renesanses demonoloģiskajos traktātos viņa vārds tiek minēts blakus citiem pazīstamiem dēmoniem un „prinču” statusā ļauno kārtā.
Tēla daudzveidība un interpretācijas
Ir svarīgi uzsvērt, ka Samaēla attēlojums ļoti atšķiras atkarībā no avota un laikmeta. Dažos stāstos viņš ir tieši ļauns; citos — netīšā vai nepieciešamā veidā īsteno Dieva gribu. Mūsdienu pētniecība par reliģisko literatūru bieži akcentē šo divdomību — Samaēls var būt gan bargums, gan instrumentāls dievišķais spēks.
Populārā kultūra
Samaēla tēls parādās arī mūsdienu literatūrā, filmās, televīzijā un spēlēs, kur viņu dažkārt attēlo kā sātanisku varoni, citreiz kā traģisku, pretrunīgu būtni. Šajos attēlojumos autori brīvi izmanto tradicionālos elementus — nāves eņģeli, dēmonu vadoni, Lilitas biedru vai kritušu eņģeli — radot plašu un dažādu interpretāciju gammu.
Secinājums
Samaēls ir daudzslāņains un vēsturiski mainīgs tēls, kas aptver gan dievišķas barguma funkcijas, gan dēmonisku vai kritušu eņģeļa aspektus. Viņa interpretācija atkarīga no konkrētās reliģiskās tradīcijas, teksta un laikmeta — no Talmuda un Midrašiem līdz kabalistiskiem traktātiem un mūsdienu kultūras izpausmēm.
