Otrā El Alameinas kauja bija nozīmīgs pagrieziena punkts Otrā pasaules kara Rietumu tuksneša kampaņā. Kauja ilga no 1942. gada 23. oktobra līdz 5. novembrim. Pirmā El Alameinas kauja bija atturējusi Osi no tālāka uzbrukuma dziļi Ēģiptē. Pēc tam 1942. gada augustā britu Astotās armijas komandēšanu pārņēma ģenerālleitnants Bernards Montgomerijs. Otrajā kaujā viņš ar lieliem panākumiem pārņēma ofensīvu, veiksmīgi sakombinējot plašas priekšapmācības, disciplīnu un koordinētu pješeju, artilērijas un tanku darbību.
Fons un sagatavošanās
1942. gada rudenī situācija Ziemeļāfrikā bija saspringta: Osi centās pārņemt kontroli pār Ēģipti un Suecas kanālu, kamēr sabiedrotie veica spēku pārorientēšanu un piegādes uzlabošanu. Montgomerijs izmantoja laika periodu, lai pārmācītu un konsolidētu savus spēkus, uzlabotu loģistiku un plānotu lielu pretuzbrukumu. Plānā, dēvētā par operāciju "Lightfoot", tika paredzēta pješeju virzoša kustība cauri minefields joslām, lai atvērtu ceļus tankiem.
Kaujas gaita
Otrā El Alameinas kauja sākās 23. oktobrī, kad sabiedroto spēki sāka plašu artilērijas sagatavojumu un pješeju uzbrukumus minerētajās zonās. Kauja ritēja vairākās fāzēs:
- Operācija "Lightfoot" — pješeju uzbrukumi mērķēja izveidot drošas ejas tankiem cauri smagi mineētajām platībām;
- Mobilās cīņas un pretuzbrukumi — abas puses izmantoja tankus un pavadījumus, notika lokālas sadursmes par izšķirošām augstienēm un komunikācijām;
- Operācija "Supercharge" un beigu posms — sabiedroto spiediens un rezerves uzbrukumi izjauca ass aizsardzības līnijas, piespiežot Ervinu Romelu meklēt atkāpšanās ceļus.
Kaujas laikā īpaši nozīmīga loma bija artilērijai, inženieriem (minefield attīrīšanā) un izlūkošanai, tostarp radio izlūkošanai, kas palīdzēja sabiedrotajiem precīzāk novērtēt pretinieka izvietojumu. Laiks, piegādes un degvielas trūkums pasliktināja Osi spējas ilgstoši noturēt pozīcijas.
Spēki un komandieri
Galvenie sabiedroto spēki piederēja Britu Imperijas un sadarbības vienībām — Astotajai armijai, kurā bija britu, austrāliešu, jaunzēlandiešu, indiešu un citu karaspēka vienību karaspēks. Osi sastāvēja galvenokārt no Vācijas Afrika korpusa un Itālijas karaspēka ar Ervinu Romelu kā vadošo stratēģisko figūru. Abas puses izmantoja bruņotos spēkus, artilēriju, aviāciju un speciālos inženieru virsniekus.
Iznākums un sekas
Sabiedroto uzvara pavērsa situāciju Ziemeļāfrikas kampaņā. Tā izbeidza "ass" cerības okupēt Ēģipti, pārņemt Suecas kanāla kontroli un sasniegt Tuvo Austrumu naftas atradnes. Pēc kaujas daudzus Osi karavīrus sagūstīja vai tie tika nogalināti, savukārt Romela spēki bija spiesti atkāpties. Šī kauja piespieda Ervinu Romelu un viņa Afrika korpusu atkāpties atpakaļ uz bijušajiem franču nocietinājumiem Mareta līnijā Tunisijas un Lībijas pierobežā.
Nozīme
Otrā El Alameinas kauja tiek uzskatīta par stratēģisku pagrieziena punktu — pirmo reizi kopš 1940.–1941. gada Osi tika noturēti un sāka ilgstošu atkāpšanos Ziemeļāfrikā. Uzvara pacēla sabiedroto morāli un parādīja, ka koordinēta konvenciju un tehnoloģiju izmantošana, kopā ar pienācīgām piegādēm un izlūkošanu, var mainīt frontes virzienu.
Kulturāls un politisks efekts: kauja kļuva par simbola nozīmes uzvaru — piemēram, britu premjerministrs Vinstons Čērčils to komentēja ar slavenu piezīmi, kas bieži tiek sasaistīta ar šo brīdi, uzsverot, ka šī uzvara iezīmē būtisku pagriezienu kara gaitā un sabiedroto pārsvaru Ziemeļāfrikā.
Kopumā Otrā El Alameinas kauja paliek viens no vispētītākajiem un simboliskākajiem 20. gadsimta militārajiem konfliktiem — ar nozīmīgu ietekmi uz turpmāko kara attīstību Āfrikā un pasaules mērogā.