Ar terminu "tuksneša lapsa" var apzīmēt arī fenneku lapsu.

Feldmaršals Ervīns Johans Eugens Rommels, "Tuksneša lapsa" (1891. gada 15. novembris — 1944. gada 14. oktobris), bija vācu armijas virsnieks Pirmajā un Otrajā pasaules karā. Viņš dzimis Heidenheim an der Brenz (Württembergas karaļvalstī) un karjeru sāka kā jaunā virsnieka rezervists Pirmā pasaules kara laikā.

Otrā pasaules kara laikā viņš komandēja vācu armiju Ziemeļāfrikā ilgstošā cīņā pret britu 8. armiju. Galu galā viņš tika sakauts pie El Alameinas. Vēlāk kara laikā viņš komandēja vācu spēkus, kas aizsargāja Francijas piekrasti pret sabiedroto iebrukumu Normandijā.

Rommels bija iecienīts vācu sabiedrībā un cienīts sabiedrotajos. Viņu uzskatīja par bruņniecisku un humānu, lai gan citi vācu vadoņi tādi nebija. Viņa slavenais Afrikakorpss netika apsūdzēts nekādos kara noziegumos. Pret viņa armijas sagūstītajiem karavīriem izturējās labi, un pavēles nogalināt sagūstītos ebreju karavīrus un civiliedzīvotājus ignorēja.

Rommels zināja par augstāko virsnieku plānu 1944. gadā nogalināt Hitleru. Kad tas neizdevās, visi iesaistītie tika spīdzināti un sodīti ar nāvi. Hitlers piedāvāja viņam izvēlēties pašnāvību vai kara tiesu, un viņš izdarīja pašnāvību. Viņa nāve tika pasludināta par varoņa nāvi kaujā.

Agri gadi un karjera Pirmajā pasaules karā

Rommel karjeru sāka kā jaunākais virsnieks un guva ievērojamu kaujas pieredzi Pirmajā pasaules karā. Viņš izcēlās kā uzņēmīgs un radošs taktikas praktiķis, vēlāk apkopojot pieredzi grāmatā par mūsdienu infanterijas kaujas līdzekļiem un uzbrukuma taktikām. Interešu lokā bija mazo vienību manevri, ātra kustība un improvizācija — pieejas, kas vēlāk kļuva par viena no viņa panākumu pamatprincipiem.

Interešu periods un karjeras pieaugums starpkaru gados

Pēckara gados Rommel turpināja karjeru, mācījās un veidoja savu reputāciju kā talantīgs virsnieks. Viņš nebija nozīmīga politiskā aktīvisma piekritējs, tomēr kā virsnieks pieņēma paaugstināšanas un apbalvojumus, kas saistījās ar jauno Vācijas režīmu. Viņa agrīnās teorijas un grāmatas palielināja reputāciju gan armijā, gan ārpus tās.

Ziemeļāfrika — "Tuksneša lapsas" laiks

1941.—1942. gadā Rommels vadīja Afrikakorps un ieguva plašu atpazīstamību kā dabisks un radošs kaujas vadītājs. Viņa taktika balstījās uz ātrām manevrējošām operācijām, godīgu pretinieka novērtēšanu un radošu loģistikas risinājumu izmantošanu tuksneša apstākļos. Rommela vadībā Vācijas un Itālijas spēki guva vairākus ievērojamus uzvaras punktus — taču Ziemeļāfrikas kampaņa bija arī saistīta ar ilgstošām piegāžu problēmām un sabiedroto pieaugošo priekšrocību gaisa un jūras spēkos.

Viņa piekrišana mēģināt panākt iespaidīgas iezīmes kaujas laukā ļāva viņam nopelnīt segvārdu "Tuksneša lapsa" (Wüstenfuchs). Tomēr 1942. gada otrajā pusē, īpaši pēc El Alameinas, Rommelam nācās sākt atkāpšanos, un viņa spēku stāvoklis Ziemeļāfrikā pamazām pasliktinājās līdz kapitulācijai 1943. gadā.

Francijas aizsardzība un Normandija

Pēc atgriešanās Eiropā Rommel tika iecelts par vienu no atbildīgajiem par Francijas piekrastes aizsardzību, iedrošinot stiprināt aizsardzības līnijas un uzsvērt lokālas pretuzbrukuma spējas. Viņš bija skeptisks par ideju par vienkāršu statisku aizsardzību un centās panākt, lai piekrastes bruņojumi tiktu papildināti ar mobilām rezervēm. Neskatoties uz viņa uzsvērumu, lēmumus par bruņojumu izvietojumu un rezerves manevriem bieži noteica Vācijas augstākā vadība un Hitlera stratēģija.

1944. gada 17. jūlijā Rommel smagi ievainoja, kad viņa automašīnu apšaudīja sabiedroto lidmašīna — gūtās traumas novājināja viņa spējas iejaukties notiekošajā, un tas bija nozīmīgs faktors viņa tālākajās iespējās reaģēt uz 20. jūlija sazvērestību pret Hitleru.

Sazvērestība pret Hitleru un nāve

Rommel kāpu aizvien kritiskāk pret Hitleru un Vācijas augstāko vadību, galvenokārt saistībā ar karadarbības vadību un valsts nākotni. Daļa avotu liecina, ka viņš bija informēts par plāniem gāzt Hitleru vai pat iesaistīts to atbalstīšanā, bet viņa tiešā iesaistīšanās atentātā nav galīgi pierādīta un paliek vēsturnieku diskusijas objekts.

Pēc neveiksmīgā 20. jūlija sazvērestības režīms sāka plašas represijas; Rommel, kura reputācija bija liela sabiedriskā atpazīstamība, tika piespiests izvēlēties starp publisku tiesāšanu, kas draudēja viņa ģimenei, un pašnāvību. 1944. gada 14. oktobrī viņš saņēma nāvējošu sintētisku medikamentu devu un miris; viņa nāve tika oficiāli pasludināta par bojāejas rezultātu kaujā, un viņam sarīkots valsts bēres. Rommela ģimenei tika ļauts saglabāt dažas privilēģijas, ko sniedza režīms, lai mazinātu skandālu.

Reputācija un mantojumā

Rommel tiek atcerēts kā izcils taktikas praktiķis — gan sabiedroto, gan vācu kaujinieku vidū bija respektēts par spēju domāt nestandarta situācijās un par rūpēm par saviem vīriem. Viņa rīcība Ziemeļāfrikā un attieksme pret karagūstekņiem bieži minēta kā piemērs "bruņnieciskai" vadībai.

Tajā pašā laikā vēsturnieki norāda, ka Rommels nevar tikt uztverts kā beznosacījumu "pretnieks nacismam": viņš kalpoja Vācu bruņotajiem spēkiem un pieņēma apbalvojumus no režīma, un viņa attieksme pret politiku un ētiku mainījās ar laiku. Pastāv diskusijas par to, cik dziļi viņš bija informēts par režīma noziegumiem un cik tieši viņš varēja ietekmēt situāciju.

Vēstures skatījums

Rommels saglabā sarežģītu mantojumu: viņš ir gan taktiski ievērojams militārs līderis, gan personība, kuras rīcība un nostāja pret nacistisko režīmu tiek dažādi interpretēta. Mūsdienu pētniecība cenšas līdzsvarot varoņsinglešu stāstus ar kritiskāku vēstures analīzi, novērtējot gan viņa militāro meistarību, gan morālās izvēles kara laikos.