Otrā pasaules kara laikā Francijas kauja, saukta arī par Francijas krišanu, bija Vācijas iebrukums Francijā un zemajās zemēs 1940. gada 10. maijā. Šis uzbrukums noslēdza ilgo, relatīvi mierīgo periodu, ko angļu valodā dēvē par Phoney War. Kaujas gaitā izšķiroša nozīme bija Vācijas mobilitātei un taktiskajai novitātei — īpaši bruņumašīnu (panzers) un gaisa spēku lietojumam kopā ar labi organizētu aprīkojuma un komunikāciju atbalstu.

Stratēģija un Fall Gelb

Pirmajā operācijas posmā, ko vācu valodā dēvēja Fall Gelb (angļu valodā Case Yellow), vācu tanku vienības koncentrējās, lai cauri Ardennām strauji virzītos uz rietumiem un aplenktu sabiedroto spēkus, kas bija iebrukuma gaitā nobīdījušies uz Beļģiju. Šis manevrs izrādījās veiksmīgs: vācieši, izmantojot ātrus šāvienu un pretuzbrukumu sēriju, pārgrieza sabiedroto līnijas un 20. maijā sasniedza piekrasti pie Abbeville, nodalot lielu daļu sabiedroto spēku no tiem piegādes avotiem.

Dankerkas evakuācija — operācija "Dynamo"

Sekojošā krīzes laikā lielākā daļa Britu ekspedīcijas spēku (BEF) un daudzi franču karavīri, apdraudēti no vācu apkārtrakstiem, tika spiesti atkāpties uz Dankerkas. No 26. maija līdz 4. jūnijam norisinājās evakuācijas operācija, kas pazīstama kā operācija "Dynamo". Operācijas laikā no pludmalēm un ostām tika izglābti simti tūkstošu karavīru, izmantojot gan militāros, gan civilos kuģus. Evakuācija ļāva Lielbritānijai saglabāt lielu daļu sava profesionālā bruņojuma kodola, taču Francija zaudēja daudz ekipējuma un materiāla, kas palika kontinentā.

Fall Rot, Parīze un Itālijas iebrukums

Otrajā kaujas posmā, Fall Rot (angļu val.: Case Red), no 5. jūnija vācu spēki sāka sistēmisku uzbrukumu pārējai Francijai, pārdalot spēkus, lai sagrautu atlikušos franču un britu vienotos. Lai gan Maginota līnija aizturēja dažus uzbrukumus frontālai konfrontācijai, vācieši to apgāja un spieda dziļi Francijas teritorijā. Itālija 10. jūnijā paziņoja par kara stāvokli pret Franciju un Lielbritāniju un īsā laikā sāka operācijas pie Francijas dienvidaustrumu robežām, turpinot vācu ofensīvu.

Francijas valdība atstāja Parīzi un pārcēlās uz Bordo, bet vācieši ieņēma Parīzi 1940. gada 14. jūnijā. Pēc nepāra kara notikumu virknes un augsta spiediena uz franču komandām, 22. jūnijā tika noslēgts ieroču noliegums/miers (armistice) starp Vāciju un Franciju, kas stājās spēkā 25. jūnijā. Šis periods iezīmēja Francijas militāro sakāvi un politisko pārkārtošanos.

Okupācija un Višī režīms

Pēc kapitulācijas Francija tika sadalīta: ziemeļu un rietumu daļas nonāca vācu okupācijas zonā, dienvidaustrumos izveidojās neliela Itālijas okupācijas zona, bet pārējā valsts kļuva par satelītvalsti — Višī Franciju, kurā valdīja Marešals Pērtēns (Philippe Pétain) ar autoritatīvu režīmu un sadarbošanos ar okupantiem. Atsevišķas Francijas daļas faktiski palika administratīvi neatkarīgas tikai formāli; svarīgas politiskas un ekonomiskas pilnvaras pārņēma Vācija.

Situācija mainījās pēc Sabiedroto darbībām Ziemeļāfrikā (Operācija "Torch") novembrī 1942. gadā — Vācijas un itāļu spēki 11.–12. novembrī 1942. g. ieņēma arī dienvidu, līdz šim brīvāko, Francijas daļu, pārvēršot to par pilnīgu okupāciju līdz sabiedroto atgriešanās operācijām 1944. gadā. Zemes atbrīvošana sākās ar Normandijas izsēšanos 1944. gada jūnijā un turpinājās 1944. un 1945. gadā, atbrīvojot gan Franciju, gan zemās zemes.

Sekas un nozīme

  • Militārā un politiskā izmaiņa: Francijas sakāve radīja jaunu Eiropas varu līdzsvaru — Vācija kontrolēja lielāko daļu Rietumeiropas, bet Lielbritānija palika vienīgā nozīmīgā pretinieka puse kontinentālā mērogā.
  • De Gaulle un brīvā Francija: 18. jūnijā no Londonas ģenerālis Charles de Gaulle izteica aicinājumu turpināt pretestību, kas kļuva par pamatu Brīvās Francijas kustībai un valdībai emigrācijā.
  • Cilvēku un materiālie zaudējumi: kaujas laikā un pēc tam notika plaša demobilizācija, gūstā nonākušo karavīru nometnes un civilo ciešanas okupētajās teritorijās; lielas materiālās zaudējumus Francijas armija atstāja kontinentā.
  • Pretestība un sadarbība: okupācijas laikā attīstījās gan koordinēta pretošanās (Résistance), gan sadarbības politikā balstītas struktūras Višī režīmā; abu politiku sekas ietekmēja pēckara tiesvedību un sabiedrisko attiecību formēšanos.

Kopsavilkums

1940. gada Vācijas iebrukums un Francijas krišana bija ātra un dramatisku seku pilna kampaņa, kas pārkārtoja karu Rietumeiropā. Vāciešu taktiskā iniciatīva — īpaši bruņumašīnu lielo operatīvo jēgu kombinācijā ar gaisa spēku atbalstu — nodrošināja ātru panākumu, izraisot milzīgas politiskas pārmaiņas Francijā un plašas sekas Eiropas iedzīvotājiem un starptautiskajai kārtībai.