Semafora līnija (optiskais telegrāfs) — vēsture un darbība

Semafora līnija — optiskā telegrāfa vēsture un darbība: kā darbojās signāltornis, karodziņu sistēmas, to nozīme un attīstība pirms elektriskā telegrāfa.

Semafora līnija (jeb optiskais telegrāfs) ir sistēma optisku signālu pārraidīšanai no viena punkta uz otru, parasti izmantojot torņus, platformas vai personu, kas tur karodziņus. Signāla nozīmi nosaka kustīgās daļas — piem., karodziņu vai roku pozīcija — saskaņā ar iepriekš noteiktu kodu. Signālu var nolasīt tikai tad, kad elements atrodas stabilā, noteiktā stāvoklī. Mūsdienās vārdus «semafors» vai «karodziņu semafors» biežāk lieto tieši par viena cilvēka izmantojamām karodziņu sistēmām, bet vēsturiskie tīkli izmantoja torņus vai mastus ar kustīgām detaļām, kas redzamas lielos attālumos. Karodziņu semafors — viena no vienkāršākajām optiskajām signalizācijas formām — joprojām tiek praktiski lietots jūrniecībā.

Vēsture

Optiskie telegrāfi parādījās pirms elektriskā telegrāfa un bija svarīgs ātras attāluma saziņas līdzeklis 18. un 19. gadsimtā. Viens no plaši pazīstamiem izgudrotājiem bija Klods Šapē (Kloda Šapē), kurš Francijā izveidoja un attīstīja kustīgo roku principā balstītu semafora tīklu 1790. gadu sākumā — tas ļāva nosūtīt informāciju daudz ātrāk nekā kurjers vai pastnieks. Optiskie telegrāfi tika izvietoti līnijā uz torņiem vai kalnu virsotnēm, tā, lai katrs nākamais torņa novērotājs redzētu iepriekšējā stāvokli un varētu atkārtot signālu tālāk.

Darbības princips

Optiskā tīkļa darbība balstās uz redzamu pozīciju kodēšanu. Galvenie elementi ir:

• Signāltornis vai statīvs — uz tiem izvietota kustīga mehānika, kas ir labi redzama nākamajam punktam.
• Kustāmie elementi — rokas, lāpstiņas, žalūzijas vai karodziņi, kuru pozīcijas ir iepriekš definētu simbolu (burtu, ciparu, vārdu vai signālu) kodi.
• Novērotāji — katrā stacijā bija operators, kas nolasa ienākošo signālu un ātri to atkārto uz nākamo torni (relejs), tā nodrošinot ziņas tālāku izplatīšanu.

Kods varēja būt vienkāršs alfabēta tīkls vai sarežģītāka kombinācija, kur pirmā pozīcija norādīja vārdu grupu vai reģistru, un otrā — precīzu burtu vai ciparu. Signālu atšifrēšanai bieži izmantoja iepriekš sagatavotus vārdu vai frāžu sarakstus.

Konstrukcijas un varianti

Pastāvēja vairāki optisko telegrāfu tipi:

• Šapē tipa divu roku semafors — rotējošas rokas vai lāpstiņas, kuras noteiktā leņķī veido rakstus. Šapē sistēma bija izplatīta Francijā un kalpoja kā pamats valsts tīklam.
• Žalūziju (shutter) telegrāfs — izmanto slēģus vai žalūzijas, kas ieņēma dažādas kombinācijas, kā tas bija, piemēram, Lielbritānijā.
• Karodziņu semafors — viena operatora rokās divi karodziņi, kuru pozīcijas kodē burtus un ciparus. Šī metode joprojām ir pieejama jūrniecībā un ceremonijās.

Ierobežojumi un noriets

Lai gan optiskie telegrāfi bija ievērojami ātrāki par kurjeriem, tiem bija būtiski ierobežojumi:

• Darbojas tikai dienas laikā un labas redzamības apstākļos — migla, sniegs vai lietus padarīja lasīšanu neiespējamu.
• Prasība pēc brīvas redzamības — stacijas jāizraugās un jāuzbūvē rindā, parasti uz augstākiem punktiem vai torņiem.
• Jūtamība pret taktiskām vai stratēģiskām problēmām — pretinieks varēja novērst vai manipulēt ar stacijām karā.

Nākamā tehnoloģiskā paradigmas maiņa — elektriskais telegraf — 19. gadsimtā padarīja optiskos tīklus pakāpeniski novecojušus. Lielā daļa valstu optisko telegrāfu tīklu tika demontēti līdz 1850.–1870. gadiem, kad elektriskā komunikācija kļuva uzticamāka un neatkarīga no laika apstākļiem.

Mūsdienu pielietojums un mantojums

Lai gan lieli optisko torņu tīkli vairs nepastāv, semafora princips saglabājies un izmantošanā:

• Jūrniecībā — karodziņu semafors ir standartizēts signālu veids, ko izmanto tuvā saziņā starp kuģiem vai starp kuģi un krastu.
• Ritualos un mācībās — vēsturiskie semafora modeļi un restaurēti torņi ir muzejos un vēsturiskajos parkos, ļaujot demonstrēt tā laika saziņas metodes.
• Valodu ietekme — vārds «semafors» un ideja par pozicionālu signālu ir pārmantotas arī citās jomās (piem., dzelzceļa un satiksmes semafori kā vizuālas signālsistēmas), kā arī tehniskajos jēdzienos (piem., programmēšanā izmantotie semafori ir cita nozīme, taču vārda saknes ir redzamas).

Optiskā telegrāfa vēsture ir nozīmīgs piemērs tam, kā tehnoloģiskais risinājums var fundamentāli paātrināt informācijas apriti un ietekmēt politiku un karaspēka vadību savā laikā. Saglabātie torņi un restaurētās ierīces palīdz mūsdienu sabiedrībai izprast šo izgudrojumu un tā lomu komunikācijas vēsturē.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir semafora līnija?

J: Kā tika nosūtīta informācija pirms elektriskā telegrāfa?

J: Kas izgudroja optisko telegrāfu?

J: Ko simbolizē cilvēks, kas tur divus semafora karodziņus?

J: Kā tiek nolasīti signāli no stabilas pozīcijas?

Meklēt pēc burta