Sprogkāji
Sarkanvēži ir cirripede - vēžveidīgo suga. Tas ir klāts ar cietām kalcija karbonāta plāksnēm un dzīvo pielipis pie cietām virsmām.
Tas neizskatās pēc vēžveidīgā, un daudzus gadsimtus tika uzskatīts par gliemeni. Pagājušā gadsimta 30. gados J. V. Tompsons atrada to kāpurus un sekoja to attīstībai līdz pat pieaugušam īpatnim. Tiem ir vēžveidīgajiem tipisks nauplius kāpurs. Vēlāk Čārlzs Darvins, kurš astoņus gadus pētīja baravikas, atklāja, ka Tompsonam bija taisnība.
Barakas aug uz cietām virsmām, piemēram, piestātnēm, laivām, akmeņiem, kā arī uz citiem dzīvniekiem, piemēram, bruņurupučiem un vaļiem. Barakas ir atšķirīga grupa no krabjiem un garnelēm. Tās tiek uzskatītas par traucēkli kuģniecības nozarei un privāto laivu īpašniekiem.
Kopepoda kāpura nauplius kāpurs
Cirripede kāpurs Nauplius larva
Cypris - bārkšķa Cypris otrās stadijas kāpurs.
Dzīvesveids
Bārkšķi barojas ar suspensiju, ar izliektām "kājām" ieberot mutē sīku barību. Tās ir pieķērušās pie klintīm (parasti) un klātas ar cietām kaļķakmens plāksnēm, kuras tās stingri aizveras, atplūstot. Bārkšķi vairojas dzimumdzīvi un ražo mazus naupliju kāpurus, kas izklīst planktonā. Galu galā kāpuri pārvēršas par ciprisēm un piestiprinās pie citām cietām virsmām, veidojot jaunus barakulus. To salīdzinošo anatomiju detalizēti izstrādāja Čārlzs Darvins.
Reprodukcija
Barakulām ir vislielākā dzimumlocekļa un ķermeņa izmēra attiecība dzīvnieku pasaulē. Dažas formas ir kļuvušas parazītiskas uz lielākiem vēžveidīgajiem.
Jūras akmeņainajos krastos visbiežāk sastopamie dzīvnieki ir barakas. To skaits Menas salas piekrastē tiek lēsts uz tūkstoš miljoniem (109), un pēc izžūšanas tie veido 12 simtus kilogramu (~600 kg) smagu audu materiālu, kas nosvērts pēc izžūšanas. Katru gadu tās izlaiž milzīgu skaitu kāpuru, kuru skaits tiek lēsts miljons miljonu (1012). p110
Darvina darbs
Darvins savu darbu sadalīja četrās daļās: Bija bārkšķi uz kātiņiem (kātiņveidīgie) un tie, kas sēdēja uz cietā substrāta (sēdošie bārkšķi). Katru no tām iedalīja dzīvās un fosilās gliemežvākstes.
- 1851: Monogrāfija par Cirripedia apakšklasi ar visu sugu attēliem. Lepadidae; vai, Pedunculated Cirripedes. Dzīvi bārkšķi.
- 1851: A Monograph on the Fossil Lepadidae, or, Pedunculated Cirripedes of Great Britain. Fosilās barnakulas.
- 1854: Monogrāfija par Cirripedia apakšklasi ar visu sugu attēliem. Balanidae (jeb sēdošās Cirripedes); Verrucidae u. c.
- 1854: Monogrāfija par Lielbritānijas fosilajām balanīdēm un verrucidēm (A Monograph on the Fossil Balanidæ and Verrucidæ of Great Britain)
Galerija
· 
Jūras krastā sastopamie bārkšķi
· 
Bārkšķa tuvplāns
· 
Chthamalus stellatus bārnelīšu kolonija
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir bārkšķis?
A.: Barnakolis ir vēžveidīgais, kas dzīvo pieķēries pie cietām virsmām.
J: Kā izskatās baravikas?
A.: Barakulas neizskatās pēc tipiskiem vēžveidīgajiem, jo tās klāj cietas kalcija karbonāta plāksnītes.
J: Kāds bija sākotnējais maldīgais priekšstats par baravikām?
A: Daudzus gadsimtus tika uzskatīts, ka jūrasgliemezis ir gliemezis, nevis vēžveidīgais.
J: Kurš atklāja baravīru kāpurus?
A: J. V. Tompsons 1830. gados atklāja jūras gliemežu kāpurus.
J: Kāds ir tipisks vēžveidīgo kāpurs?
A.: Vēžveidīgajiem parasti ir naupliju kāpuri, kas ir arī bārkstiņu kāpuri.
J: Kurš apstiprināja Tompsona atklājumu par gliemežvākiem?
A: Čārlzs Darvins apstiprināja Dž. V. Tompsona atklājumu, ka jūras vēžveidīgie ir vēžveidīgo suga.
J: Kur aug bārkšķi?
A: Barakas aug uz cietām virsmām, piemēram, piestātnēm, laivām, akmeņiem, kā arī uz citiem dzīvniekiem, piemēram, bruņurupučiem un vaļiem.
