Sarkanvēži (Cirripedia) — barakas: piestiprināti jūras vēžveidīgie
Sarkanvēži ir cirripede — vēžveidīgo grupa, kas pieder pie Cirripedia. Pieaugušie sarkanvēži ir sterili, pietiprināti (sessili) organismi, kuri bieži ir klāti ar cietām plāksnēm no kalcija karbonāta. Tie dzīvo pielipusi pie cietām virsmām un izskatā atšķiras no tipiskajiem ķermeņa veidiem, ko parasti asociējam ar vēžveidīgajiem.
Sākotnēji sarkanvēžus daudzus gadsimtus uzskatīja par gliemeni, jo pieaugušie ir piesaistīti virsmai un ir apvalkā. Pagājušā gadsimta 30. gados J. V. Tompsons atrada to kāpurus un sekoja to attīstībai līdz pieaugušam īpatnim; jau nākamo attīstības stadiju atklāja, ka tiem ir vēžveidīgajiem tipisks nauplius kāpurs. Vēlāk Čārlzs Darvins, kurš astoņus gadus pētīja baravikas, atklāja un rūpīgi aprakstīja šo attīstības gaitu, apstiprinot Tompsona novērojumus.
Izskats un uzbūve
Pieaugušajiem sarkanvēžiem parasti ir vairāku lapu veida vai plāksnīšu apvalks, kas aizsargā mīksto ķermeni. Tās ķermenī ir īpaši pāra kājiņas, ko sauc par cirri — spalvveida vai ķemervielas līdzīgas kājiņas, ar kurām tās ķer ūdenī sastopamos planktona organismus un organiskās daļiņas. Dažas sugas dzīvo kā mazas gobas uz oļiem vai koka, citas veido blīvus koloniālus paklājus uz piestātnēm, laivām un citiem objektiem.
Dzīves cikls un vairošanās
Sarkanvēžu dzīves cikls ietver vairākas larvālās stadijas. No olām izšķiļas brīvi peldošs nauplius kāpurs, kas vairākkārt svīst un attīstās. Pēc tam seko īpaša piesaistes stadija — cyprid kāpurs, kurš meklē piemērotu vietu piesaistei. Kad cyprid atrod piemērotu substrātu, tas pieķeras un pārvēršas par pieaugušo īpatni, izveidojot kalcija karbonāta plāksnes un cementa vielu, ar kuru stingri piestiprinās. Lielākā daļa sarkanvēžu ir hermafroditi, bet nepieciešama krusteniska apaugļošana; daudzi glabā olas speciālās groziņveida dobumos, no kuriem iznāk larvas.
Biotops un izplatība
Barakas aug uz cietām virsmām, piemēram, piestātnēm, laivām, akmeņiem, kā arī uz citiem dzīvniekiem, piemēram, bruņurupučiem un vaļiem. Tās sastopamas visos jūras reģionos — no piekrastes zonas līdz atklātām jūrām, dažas sugas arī peldošas (piem., Lepas tipa “geese barnacles”). Sarkanvēži ievērojami atšķiras no tādiem vēžveidīgajiem kā krabji un garneles, galvenokārt savas piesaistes un filtru barošanās dēļ.
Ietekme uz cilvēku darbību
Sarkanvēži bieži tiek uzskatīti par traucēkli kuģniecības nozarei un privāto laivu īpašniekiem, jo tie pieaugot uz kuģu korpusiem palielina pretestību (drag), kas ceļ degvielas patēriņu un izmaksas. Turklāt barakas var izplatīt invazīvas sugas, piestiprinoties pie kuģu apakšas un nokļūstot jaunos reģionos. Tās var radīt bojājumus zvejas rīkiem, piestātnēm un ostu iekārtām, kā arī traucēt citu sugu — piemēram, bruņurupuču un vaļu — normālu kustību vai ādu.
Kontrole un profilakse
- Antifouling pārklājumi un krāsas (bieži satur vara savienojumus) samazina pieaugumu uz korpusiem, taču to izmantošana ir jāveic saskaņā ar vides prasībām, jo šīs vielas var būt toksiskas.
- Regulāra mehāniska tīrīšana — skrāpēšana, spiediena mazgāšana vai laivu noripošana uz sauszemes (dry docking).
- Fiziskas barjeras — piestiprinātas mēbeles, aizsargvākus vai speciālas aizsargtīklus pie peldošām virsmām.
- Inovatīvas metodes — ultraskaņas ierīces, bioloģiski draudzīgi pārklājumi un biomimikrijas risinājumi, kas atdarina dabiskas pretpieauguma īpašības.
Zinātniskā nozīme
Sarkanvēži ir arī interesants pētniecības objekts: to spēcīgo adhēzīvo vielu izpēte iedvesmo jaunu līmju un biomedicīnas materiālu izstrādi. Turklāt viņu sarežģītais attīstības cikls un ekoloģiskais loma padara tos par svarīgu elementu piekrastes ekosistēmās un jūras bioloģiskās daudzveidības pētījumos.
Kopumā sarkanvēži (barakas) ir daudzveidīga un ekoloģiski nozīmīga vēžveidīgo grupa — gan kaitēkļi cilvēka infrastruktūrai, gan vērtīgi pētāmi organismi ar plašām izmantošanas un kontroles iespējām.
Kopepoda kāpura nauplius kāpurs
Cirripede kāpurs Nauplius larva
Cypris - bārkšķa Cypris otrās stadijas kāpurs.
Dzīvesveids
Bārkšķi barojas ar suspensiju, ar izliektām "kājām" ieberot mutē sīku barību. Tās ir pieķērušās pie klintīm (parasti) un klātas ar cietām kaļķakmens plāksnēm, kuras tās stingri aizveras, atplūstot. Bārkšķi vairojas dzimumdzīvi un ražo mazus naupliju kāpurus, kas izklīst planktonā. Galu galā kāpuri pārvēršas par ciprisēm un piestiprinās pie citām cietām virsmām, veidojot jaunus barakulus. To salīdzinošo anatomiju detalizēti izstrādāja Čārlzs Darvins.
Reprodukcija
Barakulām ir vislielākā dzimumlocekļa un ķermeņa izmēra attiecība dzīvnieku pasaulē. Dažas formas ir kļuvušas parazītiskas uz lielākiem vēžveidīgajiem.
Jūras akmeņainajos krastos visbiežāk sastopamie dzīvnieki ir barakas. To skaits Menas salas piekrastē tiek lēsts uz tūkstoš miljoniem (109), un pēc izžūšanas tie veido 12 simtus kilogramu (~600 kg) smagu audu materiālu, kas nosvērts pēc izžūšanas. Katru gadu tās izlaiž milzīgu skaitu kāpuru, kuru skaits tiek lēsts miljons miljonu (1012). p110
Darvina darbs
Darvins savu darbu sadalīja četrās daļās: Bija bārkšķi uz kātiņiem (kātiņveidīgie) un tie, kas sēdēja uz cietā substrāta (sēdošie bārkšķi). Katru no tām iedalīja dzīvās un fosilās gliemežvākstes.
- 1851: Monogrāfija par Cirripedia apakšklasi ar visu sugu attēliem. Lepadidae; vai, Pedunculated Cirripedes. Dzīvi bārkšķi.
- 1851: A Monograph on the Fossil Lepadidae, or, Pedunculated Cirripedes of Great Britain. Fosilās barnakulas.
- 1854: Monogrāfija par Cirripedia apakšklasi ar visu sugu attēliem. Balanidae (jeb sēdošās Cirripedes); Verrucidae u. c.
- 1854: Monogrāfija par Lielbritānijas fosilajām balanīdēm un verrucidēm (A Monograph on the Fossil Balanidæ and Verrucidæ of Great Britain)
Galerija
· 
Jūras krastā sastopamie bārkšķi
· 
Bārkšķa tuvplāns
· 
Chthamalus stellatus bārnelīšu kolonija
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir bārkšķis?
A.: Barnakolis ir vēžveidīgais, kas dzīvo pieķēries pie cietām virsmām.
J: Kā izskatās baravikas?
A.: Barakulas neizskatās pēc tipiskiem vēžveidīgajiem, jo tās klāj cietas kalcija karbonāta plāksnītes.
J: Kāds bija sākotnējais maldīgais priekšstats par baravikām?
A: Daudzus gadsimtus tika uzskatīts, ka jūrasgliemezis ir gliemezis, nevis vēžveidīgais.
J: Kurš atklāja baravīru kāpurus?
A: J. V. Tompsons 1830. gados atklāja jūras gliemežu kāpurus.
J: Kāds ir tipisks vēžveidīgo kāpurs?
A.: Vēžveidīgajiem parasti ir naupliju kāpuri, kas ir arī bārkstiņu kāpuri.
J: Kurš apstiprināja Tompsona atklājumu par gliemežvākiem?
A: Čārlzs Darvins apstiprināja Dž. V. Tompsona atklājumu, ka jūras vēžveidīgie ir vēžveidīgo suga.
J: Kur aug bārkšķi?
A: Barakas aug uz cietām virsmām, piemēram, piestātnēm, laivām, akmeņiem, kā arī uz citiem dzīvniekiem, piemēram, bruņurupučiem un vaļiem.
