Sarkanvēži ir cirripede — vēžveidīgo grupa, kas pieder pie Cirripedia. Pieaugušie sarkanvēži ir sterili, pietiprināti (sessili) organismi, kuri bieži ir klāti ar cietām plāksnēm no kalcija karbonāta. Tie dzīvo pielipusi pie cietām virsmām un izskatā atšķiras no tipiskajiem ķermeņa veidiem, ko parasti asociējam ar vēžveidīgajiem.

Sākotnēji sarkanvēžus daudzus gadsimtus uzskatīja par gliemeni, jo pieaugušie ir piesaistīti virsmai un ir apvalkā. Pagājušā gadsimta 30. gados J. V. Tompsons atrada to kāpurus un sekoja to attīstībai līdz pieaugušam īpatnim; jau nākamo attīstības stadiju atklāja, ka tiem ir vēžveidīgajiem tipisks nauplius kāpurs. Vēlāk Čārlzs Darvins, kurš astoņus gadus pētīja baravikas, atklāja un rūpīgi aprakstīja šo attīstības gaitu, apstiprinot Tompsona novērojumus.

Izskats un uzbūve

Pieaugušajiem sarkanvēžiem parasti ir vairāku lapu veida vai plāksnīšu apvalks, kas aizsargā mīksto ķermeni. Tās ķermenī ir īpaši pāra kājiņas, ko sauc par cirri — spalvveida vai ķemervielas līdzīgas kājiņas, ar kurām tās ķer ūdenī sastopamos planktona organismus un organiskās daļiņas. Dažas sugas dzīvo kā mazas gobas uz oļiem vai koka, citas veido blīvus koloniālus paklājus uz piestātnēm, laivām un citiem objektiem.

Dzīves cikls un vairošanās

Sarkanvēžu dzīves cikls ietver vairākas larvālās stadijas. No olām izšķiļas brīvi peldošs nauplius kāpurs, kas vairākkārt svīst un attīstās. Pēc tam seko īpaša piesaistes stadija — cyprid kāpurs, kurš meklē piemērotu vietu piesaistei. Kad cyprid atrod piemērotu substrātu, tas pieķeras un pārvēršas par pieaugušo īpatni, izveidojot kalcija karbonāta plāksnes un cementa vielu, ar kuru stingri piestiprinās. Lielākā daļa sarkanvēžu ir hermafroditi, bet nepieciešama krusteniska apaugļošana; daudzi glabā olas speciālās groziņveida dobumos, no kuriem iznāk larvas.

Biotops un izplatība

Barakas aug uz cietām virsmām, piemēram, piestātnēm, laivām, akmeņiem, kā arī uz citiem dzīvniekiem, piemēram, bruņurupučiem un vaļiem. Tās sastopamas visos jūras reģionos — no piekrastes zonas līdz atklātām jūrām, dažas sugas arī peldošas (piem., Lepas tipa “geese barnacles”). Sarkanvēži ievērojami atšķiras no tādiem vēžveidīgajiem kā krabji un garneles, galvenokārt savas piesaistes un filtru barošanās dēļ.

Ietekme uz cilvēku darbību

Sarkanvēži bieži tiek uzskatīti par traucēkli kuģniecības nozarei un privāto laivu īpašniekiem, jo tie pieaugot uz kuģu korpusiem palielina pretestību (drag), kas ceļ degvielas patēriņu un izmaksas. Turklāt barakas var izplatīt invazīvas sugas, piestiprinoties pie kuģu apakšas un nokļūstot jaunos reģionos. Tās var radīt bojājumus zvejas rīkiem, piestātnēm un ostu iekārtām, kā arī traucēt citu sugu — piemēram, bruņurupuču un vaļu — normālu kustību vai ādu.

Kontrole un profilakse

  • Antifouling pārklājumi un krāsas (bieži satur vara savienojumus) samazina pieaugumu uz korpusiem, taču to izmantošana ir jāveic saskaņā ar vides prasībām, jo šīs vielas var būt toksiskas.
  • Regulāra mehāniska tīrīšana — skrāpēšana, spiediena mazgāšana vai laivu noripošana uz sauszemes (dry docking).
  • Fiziskas barjeras — piestiprinātas mēbeles, aizsargvākus vai speciālas aizsargtīklus pie peldošām virsmām.
  • Inovatīvas metodes — ultraskaņas ierīces, bioloģiski draudzīgi pārklājumi un biomimikrijas risinājumi, kas atdarina dabiskas pretpieauguma īpašības.

Zinātniskā nozīme

Sarkanvēži ir arī interesants pētniecības objekts: to spēcīgo adhēzīvo vielu izpēte iedvesmo jaunu līmju un biomedicīnas materiālu izstrādi. Turklāt viņu sarežģītais attīstības cikls un ekoloģiskais loma padara tos par svarīgu elementu piekrastes ekosistēmās un jūras bioloģiskās daudzveidības pētījumos.

Kopumā sarkanvēži (barakas) ir daudzveidīga un ekoloģiski nozīmīga vēžveidīgo grupa — gan kaitēkļi cilvēka infrastruktūrai, gan vērtīgi pētāmi organismi ar plašām izmantošanas un kontroles iespējām.