Lielbritānijas kauja (1940) — Luftwaffe pret RAF: gaisa kampaņas pārskats
Lielbritānijas kauja bija ilgstošs Vācijas gaisa spēku (Luftwaffe) uzbrukums Lielbritānijai 1940. gada vasarā un rudenī. Kampaņa norisinājās galvenokārt no jūlija līdz oktobrim un bija daļa no Vācijas mēģinājuma iegūt gaisa pārākumu, kas bija nepieciešams, lai īstenotu plānoto iebrukumu ar nosaukumu Operation Sea Lion.
Kampaņas pirmais mērķis bija iegūt kontroli pār gaisa telpu virs Lielbritānijas no Karalisko Gaisa spēku (RAF), īpaši no Fighter Command. RAF vadība, kuru vadīja Air Chief Marshal H. D. Dowding, izmantoja integrētu novērošanas un vadības sistēmu — kombināciju no radio-lokatoriem (Chain Home), ziņošanas tīkla un ātras pretuzbrukuma kaujas lidmašīnu vadības — kas ievērojami palielināja izredzes atvairīt uzbrukumus.
Nosaukums cēlies no slavenās premjerministra Vinstona Čērčila runas, ko viņš teica Pārstāvju palātā: "Kaujas par Franciju ir beigušās. Es ceru, ka tūlīt sāksies Lielbritānijas kauja...". Čērchila atbalstošā retorika un sabiedrības gatavība deva morālu pamatu aizsardzībai pret plašiem gaisa uzbrukumiem.
Lielbritānijas kauja bija pirmā lielā kampaņa, kurā piedalījās tikai gaisa spēki, un tā bija arī līdz šim lielākā un ilgākā gaisa bombardēšanas kampaņa. Tā iezīmēja modernās gaisa kaujas taktiku — eskadru sadalīšanu izbiedēšanai un pārvietošanai, īsas pļaujas uz mērķiem, diennakts reidi un masveida bombu izmešana pilsētu rajonos (kas vēlāk izpaudās kā Blitz).
Fons un mērķi
Pēc Vācijas ātrās uzvaras Eiropā pavasarī 1940. g., Hitlers un viņa ģenerāļi mēģināja likvidēt RAF kā pretdarbības spēku, lai nodrošinātu brīvdomu izsūtīšanu un pārvietošanās drošību pār Lamanša protams. Luftwaffe mērķi ietvēra RAF lidlauku infrastruktūru, lidmašīnu rūpnīcas, radaru stacijas un aviācijas bāzes — viss, lai atņemtu britiem spēju efektīvi reaģēt.
Gaisa spēki un lidmašīnas
Abām pusēm tika izmantotas mūsdienīgas kaujas lidmašīnas. No Vācijas puses plaši izmantoti bija Bf 109 (ērgļu iznīcinātājs), Bf 110 (divvietīgais iznīcinātājs/pavadošais lidaparāts) un dažādi bombardētāji — He 111, Ju 88 un Do 17. RAF galvenie iznīcinātāji bija Supermarine Spitfire un Hawker Hurricane. Spitfire parasti uzskatīja par tehniski pārāku iznīcinātāju, taču Hurricane bija lielāks skaitlis un cīņās izrādījās ārkārtīgi svarīgs, īpaši pret bombardētājiem.
Taktika, tehnoloģija un organizācija
- Dowding sistēma: radari Chain Home un centrālā virzīšana ļāva ātri identificēt uzbrukumus un nosūtīt iznīcinātājus tieši uz vietu, taupot resursus un laiku.
- Redzes un izlūkošana: civilie novērotāji, ziņu tīkli un jūras patrullas deva papildus informāciju.
- Gaisa taktikā: Luftwaffe izmantoja lielas eskadras un taktiku, kas paredzēja gan gaisa sakaru iznīcināšanu, gan dziļus bombardējumus; RAF izmantoja piezemētas izlūkošanas rezerves un mobilas repozīcijas, lai aizsargātu kritiskās vietas.
Galvenie posmi
Uzbrukumi sākās 1940. gada vasarā ar mērķiem, kas bija saistīti ar RAF un ostām. Tā sauktais "Ēnu periods" (Kanāla cīņas un gaisa koridora izspēle) pakāpeniski pārgāja uz plašiem uzbrukumiem pret lidlaukiem un rūpnīcām. Septembrī un oktobrī, sekoja intensīvi reidi pret Londonu un citām pilsētām — daļa no tā, kas vēlāk tiks saukts par Blitz. Tieši pilsētu bombardēšana bija stratēģiska maiņa Luftwaffe taktiskajā pieejā un deva RAF iespēju atgūt iniciatīvu.
Rezultāts un nozīme
Galvenais rezultāts bija RAF saglabāšana kā kaujasspējīga gaisa spēka vienība, kas novērsa Vācijas iespējas iegūt pilnīgu gaisa pārākumu un tādējādi apgrūtināja jebkādu tūlītēju invāziju uz Lielbritāniju. Operācija Sea Lion tika atlikta un galu galā atcelta. Kampaņa arī parādīja radaru un centrētās vadības nozīmi mūsdienu gaisa karā.
Kāpēc Vācija neizdevās pilnībā uzvarēt?
- Stratēģiskā maiņa — Luftwaffe pārorientējās uz civilajām mērķauditorijām, kas atslābināja spiedienu uz RAF lidlaukiem.
- RAF taktiskā elastība un Dowding sistēmas efektivitāte nodrošināja ātru un mērķtiecīgu pretreakciju.
- Loģistika un darba spēka zudumi — Luftwaffe ilgtspēja bija ierobežota, īpaši attiecībā uz drošu bāžu tuvumā uz Lielbritānijas krastiem.
- Gaisa kaujām būtiska ietekme bija pilotu kvalitatīvai apmācībai un rotācijai — RAF spēja papildināt zaudējumus pietiekami efektīvi, lai turpinātu cīņu.
Sekas un cilvēku upuri
Lielbritānijas kauja radīja smagus zaudējumus abām pusēm — simtiem lidmašīnu un tūkstošiem gaisa apkalpes locekļu nonāca zaudējumu sarakstos; arī civiliedzīvotāju upuri bija ievērojami, jo pilsētas tika plaši bombardētas. Ilgtermiņā kauja nostiprināja Britu sabiedrības izturību un izraisīja plašāku sabiedroto mobilizāciju pret Vācijas ekspansiju.
Vēsturiska nozīme: Lielbritānijas kauja ne tikai apturēja Vācijas plānus par tūlītēju invāziju, bet arī kļuva par simbolu — cīņa, kurā gaisa spēki noteica kara iznākumu, un kur tehnoloģija, vadība un morāle noteica panākumus.
Bumbvedēji Heinkel He 111 Lielbritānijas kaujas laikā
I daļa: Stratēģiskie mērķi
No 1940. gada jūlija galvenie mērķi bija piekrastes kuģu konvoji un kuģniecības centri, piemēram, Portsmuta. Mēnesi vēlāk Luftwaffe pārorientēja savus uzbrukumus uz RAF lidlaukiem un infrastruktūru (citiem noderīgiem kara mērķiem). Turpinoties kaujām, Luftwaffe vērsās arī pret lidmašīnu rūpnīcām un sauszemes infrastruktūru.
Piekrastes radaru stacijas tika bombardētas, un vienā brīdī bija palicis tikai viens radara masts. Briti izmantoja rezerves novērotāju sistēmu, lai saņemtu informāciju uz Fighter Command štābu. Lielākā daļa vēsturnieku ir vienisprātis, ka šī kampaņas daļa noritēja par labu Vācijai.
II daļa: Civilie mērķi
Galu galā Luftwaffe pārgāja uz uzbrukumiem apdzīvotām vietām, piemēram, pilsētām, kā arī rūpnīcām. Pēc tam, kad RAF bombardēja Berlīni un Vācijas gaisa spēku bāzes Francijā, Ādolfs Hitlers atcēla savu pavēli nebombardēt apdzīvotos centrus un pavēlēja uzbrukt Lielbritānijas pilsētām.p305 Uzbrukumi civiliedzīvotājiem bija terora bombardēšanas taktika, kuras mērķis bija izraisīt paniku un iedragāt morāli.
1940. gada 7. septembrī notika vērienīga uzlidojumu sērija, kuras laikā gandrīz četri simti bumbvedēju un vairāk nekā seši simti iznīcinātāju dienu un nakti mērķēja uz Temzas dokiem Londonā.
RAF 11. grupa devās tiem pretī lielākā skaitā, nekā Luftwaffe gaidīja. 12. grupas lielajam spārnam vajadzēja divdesmit minūtes, lai iegūtu formējumu, un tas palaida garām iecerēto mērķi, bet, vēl kāpjot, saskārās ar citu bumbvedēju formējumu. Viņi atgriezās, nožēlojot savus ierobežotos panākumus, un vainoja aizkavēšanos par to, ka pārāk vēlu tika pieprasīti.
Luftwaffe sāka atteikties no rīta uzlidojumiem, un uzbrukumi Londonai sākās vēlu pēcpusdienā, 57 naktis pēc kārtas veicot uzbrukumus.
Kaujas spēku komandai bija pazemināta morāle, trūka cilvēku un mašīnu, un pārtraukums no lidlauku uzbrukumiem ļāva viņiem atgūties. Tas nozīmēja, ka ar katru nedēļu aizstāvji kļuva spēcīgāki, un Lutfwaffe ciestie zaudējumi pieauga.
15. septembrī RAF novērsa divus masveida vācu uzbrukumus, un šajā dienā tika izmantotas visas 11. grupas lidmašīnas. Šajā svarīgajā dienā tika notriekti 60 vācu un 26 RAF lidmašīnas. Vācijas sakāve lika Hitleram divas dienas vēlāk dot rīkojumu "atlikt" gatavošanos iebrukumam Lielbritānijā. Pēc tam, ņemot vērā pieaugošos cilvēku un lidmašīnu zaudējumus, kā arī labu aizvietotāju trūkumu, Luftwaffe pārgāja no bombardēšanas dienas gaismā uz bombardēšanu naktī.
27. septembrī Kentā tika notriekts Junkers Ju 88, kas atgriezās no uzlidojuma Londonā. Vācu lidotāji izdzīvoja, lai cīnītos kaujā pret britu karaspēku, kas bija izvietots uz vietas. Tiek uzskatīts, ka tā bija pirmā reize gandrīz 300 gadu laikā, kad bruņoti iebrucēji Lielbritānijas teritorijā cīnījās ar britu karavīriem.
Dowding sistēma
Britu aizsardzības stūrakmens bija atklāšana, vadība un kontrole, kas vadīja kaujas gaitu. Tā bija "Dūdinga sistēma" - pēc tās galvenā arhitekta, RAF Fighter Command vadītāja, gaisa spēku virsmaršala sera Hjū Dūdinga (Hugh Dowding) vārda.
Dowdinga sistēmas pamatā bija radio virziena noteikšanas sistēma (RDF, vēlāk saukta par radaru, kas apzīmē radio noteikšanu un diapazona noteikšanu). Tā izmantošana, papildināta ar Karaliskā novērotāju korpusa informāciju, bija izšķiroša. Tas ļāva RAF pārtvert ielidojošās vācu lidmašīnas. Radara operatori ar telefona starpniecību (kuru vadi bija izvietoti dziļi zem zemes ar betona pretbumbas aizsardzību)p47 bija savienoti ar operatīvo centru. Šis centrs bija Fighter Command kontrole Bentley Priory. Kaujas laikā vairākas Piekrastes pavēlniecības un flotes gaisa spēku vienības nonāca Fighter Command kontrolē.
Fighters
Luftwaffe Messerschmitt Bf 109E un 110C stājās pretī RAF darbarīkiem Hawker Hurricane Mk I un ne tik daudzskaitlīgajam Supermarine Spitfire Mk I. Bf 109E bija labāks pacelšanās ātrums, un atkarībā no augstuma Bf 109E bija par 10 līdz 30 km/h ātrāks par Hurricane.p266 1940. gada septembrī ekspluatācijā sāka laist jaudīgākos Mk IIa sērijas 1 Hurricane, lai gan tikai nelielā skaitā. Šī versija varēja sasniegt maksimālo ātrumu 342 mph, kas bija par aptuveni 25 līdz 30 mph ātrāk nekā Mk I.
Spitfire sniegums virs Dankerkas bija pārsteigums, lai gan vācu piloti joprojām bija pārliecināti, ka 109 ir pārāks iznīcinātājs. Tomēr Bf 109E bija daudz lielāks pagrieziena rādiuss nekā Hurricane vai Spitfire. Abiem britu iznīcinātājiem bija astoņi Browning 303 ložmetēji, bet lielākajai daļai Bf 109E bija divi ložmetēji un divi spārnu lielgabali. Bf 109E un Spitfire bija pārāki viens par otru galvenajās jomās; piemēram, dažos augstumos Bf 109 varēja pārspēt britu iznīcinātāju.
Sekas
Tas, ka nacistiskajai Vācijai neizdevās sasniegt savus mērķus - iznīcināt Lielbritānijas pretgaisa aizsardzību vai piespiest Lielbritāniju vienoties par pamieru vai pilnīgu kapitulāciju, tiek uzskatīts par tās pirmo lielāko sakāvi un vienu no izšķirošajiem pagrieziena punktiem karā. . p388
Ja Vācija būtu ieguvusi pārsvaru gaisā, Ādolfs Hitlers būtu varējis sākt operāciju "Jūras lauva" - plānoto amfībijas un gaisa desanta iebrukumu Lielbritānijā.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Lielbritānijas kauja?
A: Lielbritānijas kauja bija ilgstošs Luftwaffe uzbrukums Lielbritānijai 1940. gada vasarā un rudenī.
J: Kāds bija pirmais Luftwaffe mērķis Lielbritānijas kaujā?
A: Pirmais Luftwaffe mērķis bija iegūt kontroli pār gaisa telpu virs Lielbritānijas no Karalisko gaisa spēku (RAF), jo īpaši Gaisa spēku iznīcinātāju pavēlniecības.
J: Kā Lielbritānijas kauja ieguva savu nosaukumu?
A: Lielbritānijas kauja savu nosaukumu ieguva pēc slavenās runas, ko Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils teica Pārstāvju palātā: "Kauja par Franciju ir beigusies. Es ceru, ka tūlīt sāksies Lielbritānijas kauja."
J: Kāda veida militārā kampaņa bija Lielbritānijas kauja?
A: Lielbritānijas kauja bija pirmā lielā kampaņa, kurā piedalījās tikai gaisa spēki, un tā bija arī līdz tam laikam lielākā un ilgākā gaisa bombardēšanas kampaņa.
J: Kas bija Lielbritānijas ienaidnieks Lielbritānijas kaujā?
A: Lielbritānijas ienaidnieks Lielbritānijas kaujā bija Luftwaffe - Vācijas armijas gaisa spēku atzars.
J: Kad notika Lielbritānijas kauja?
A: Lielbritānijas kauja notika 1940. gada vasarā un rudenī.
J: Kāda bija Lielbritānijas kaujas nozīme?
A: Lielbritānijas kauja bija nozīmīgs notikums Otrajā pasaules karā, jo tajā pirmo reizi militārajās kampaņās liela nozīme bija gaisa spēkiem. Turklāt tā bija galvenā Lielbritānijas uzvara karā, jo Lielbritānija veiksmīgi nosargāja savu gaisa telpu no Vācijas uzbrukuma.
