Lielbritānijas kauja

I daļa: Stratēģiskie mērķi

No 1940. gada jūlija galvenie mērķi bija piekrastes kuģu konvoji un kuģniecības centri, piemēram, Portsmuta. Mēnesi vēlāk Luftwaffe pārorientēja savus uzbrukumus uz RAF lidlaukiem un infrastruktūru (citiem noderīgiem kara mērķiem). Turpinoties kaujām, Luftwaffe vērsās arī pret lidmašīnu rūpnīcām un sauszemes infrastruktūru.

Piekrastes radaru stacijas tika bombardētas, un vienā brīdī bija palicis tikai viens radara masts. Briti izmantoja rezerves novērotāju sistēmu, lai saņemtu informāciju uz Fighter Command štābu. Lielākā daļa vēsturnieku ir vienisprātis, ka šī kampaņas daļa noritēja par labu Vācijai.

II daļa: Civilie mērķi

Galu galā Luftwaffe pārgāja uz uzbrukumiem apdzīvotām vietām, piemēram, pilsētām, kā arī rūpnīcām. Pēc tam, kad RAF bombardēja Berlīni un Vācijas gaisa spēku bāzes Francijā, Ādolfs Hitlers atcēla savu pavēli nebombardēt apdzīvotos centrus un pavēlēja uzbrukt Lielbritānijas pilsētām.^p305 Uzbrukumi civiliedzīvotājiem bija terora bombardēšanas taktika, kuras mērķis bija izraisīt paniku un iedragāt morāli.

1940. gada 7. septembrī notika vērienīga uzlidojumu sērija, kuras laikā gandrīz četri simti bumbvedēju un vairāk nekā seši simti iznīcinātāju dienu un nakti mērķēja uz Temzas dokiem Londonā.

RAF 11. grupa devās tiem pretī lielākā skaitā, nekā Luftwaffe gaidīja. 12. grupas lielajam spārnam vajadzēja divdesmit minūtes, lai iegūtu formējumu, un tas palaida garām iecerēto mērķi, bet, vēl kāpjot, saskārās ar citu bumbvedēju formējumu. Viņi atgriezās, nožēlojot savus ierobežotos panākumus, un vainoja aizkavēšanos par to, ka pārāk vēlu tika pieprasīti.

Luftwaffe sāka atteikties no rīta uzlidojumiem, un uzbrukumi Londonai sākās vēlu pēcpusdienā, 57 naktis pēc kārtas veicot uzbrukumus.

Kaujas spēku komandai bija pazemināta morāle, trūka cilvēku un mašīnu, un pārtraukums no lidlauku uzbrukumiem ļāva viņiem atgūties. Tas nozīmēja, ka ar katru nedēļu aizstāvji kļuva spēcīgāki, un Lutfwaffe ciestie zaudējumi pieauga.

15. septembrī RAF novērsa divus masveida vācu uzbrukumus, un šajā dienā tika izmantotas visas 11. grupas lidmašīnas. Šajā svarīgajā dienā tika notriekti 60 vācu un 26 RAF lidmašīnas. Vācijas sakāve lika Hitleram divas dienas vēlāk dot rīkojumu "atlikt" gatavošanos iebrukumam Lielbritānijā. Pēc tam, ņemot vērā pieaugošos cilvēku un lidmašīnu zaudējumus, kā arī labu aizvietotāju trūkumu, Luftwaffe pārgāja no bombardēšanas dienas gaismā uz bombardēšanu naktī.

27. septembrī Kentā tika notriekts Junkers Ju 88, kas atgriezās no uzlidojuma Londonā. Vācu lidotāji izdzīvoja, lai cīnītos kaujā pret britu karaspēku, kas bija izvietots uz vietas. Tiek uzskatīts, ka tā bija pirmā reize gandrīz 300 gadu laikā, kad bruņoti iebrucēji Lielbritānijas teritorijā cīnījās ar britu karavīriem.

Dowding sistēma

Britu aizsardzības stūrakmens bija atklāšana, vadība un kontrole, kas vadīja kaujas gaitu. Tā bija "Dūdinga sistēma" - pēc tās galvenā arhitekta, RAF Fighter Command vadītāja, gaisa spēku virsmaršala sera Hjū Dūdinga (Hugh Dowding) vārda.

Dowdinga sistēmas pamatā bija radio virziena noteikšanas sistēma (RDF, vēlāk saukta par radaru, kas apzīmē radio noteikšanu un diapazona noteikšanu). Tā izmantošana, papildināta ar Karaliskā novērotāju korpusa informāciju, bija izšķiroša. Tas ļāva RAF pārtvert ielidojošās vācu lidmašīnas. Radara operatori ar telefona starpniecību (kuru vadi bija izvietoti dziļi zem zemes ar betona pretbumbas aizsardzību)^p47 bija savienoti ar operatīvo centru. Šis centrs bija Fighter Command kontrole Bentley Priory. Kaujas laikā vairākas Piekrastes pavēlniecības un flotes gaisa spēku vienības nonāca Fighter Command kontrolē.

Fighters

Luftwaffe Messerschmitt Bf 109E un 110C stājās pretī RAF darbarīkiem Hawker Hurricane Mk I un ne tik daudzskaitlīgajam Supermarine Spitfire Mk I. Bf 109E bija labāks pacelšanās ātrums, un atkarībā no augstuma Bf 109E bija par 10 līdz 30 km/h ātrāks par Hurricane.^p266 1940. gada septembrī ekspluatācijā sāka laist jaudīgākos Mk IIa sērijas 1 Hurricane, lai gan tikai nelielā skaitā. Šī versija varēja sasniegt maksimālo ātrumu 342 mph, kas bija par aptuveni 25 līdz 30 mph ātrāk nekā Mk I.

Spitfire sniegums virs Dankerkas bija pārsteigums, lai gan vācu piloti joprojām bija pārliecināti, ka 109 ir pārāks iznīcinātājs. Tomēr Bf 109E bija daudz lielāks pagrieziena rādiuss nekā Hurricane vai Spitfire. Abiem britu iznīcinātājiem bija astoņi Browning 303 ložmetēji, bet lielākajai daļai Bf 109E bija divi ložmetēji un divi spārnu lielgabali. Bf 109E un Spitfire bija pārāki viens par otru galvenajās jomās; piemēram, dažos augstumos Bf 109 varēja pārspēt britu iznīcinātāju.

Sekas

Tas, ka nacistiskajai Vācijai neizdevās sasniegt savus mērķus - iznīcināt Lielbritānijas pretgaisa aizsardzību vai piespiest Lielbritāniju vienoties par pamieru vai pilnīgu kapitulāciju, tiek uzskatīts par tās pirmo lielāko sakāvi un vienu no izšķirošajiem pagrieziena punktiem karā. . ^p388

Ja Vācija būtu ieguvusi pārsvaru gaisā, Ādolfs Hitlers būtu varējis sākt operāciju "Jūras lauva" - plānoto amfībijas un gaisa desanta iebrukumu Lielbritānijā.