Pašnāvības riska novērtēšana: metodes, skalas un klīniskā intervija
Pašnāvības riska novērtējumu (SRA) izmanto, lai noteiktu indivīda pašnāvības risku — tas nozīmē, cik liela ir iespēja, ka persona varētu mēģināt vai izdarīt pašnāvību. Riska novērtējums ir būtisks pirmais solis, lai sniegtu drošu un efektīvu palīdzību cilvēkam, kuram ir pašnāvnieciskas domas vai uzvedība. Vislabāk, ja to veic apmācīts garīgās veselības speciālists (piemēram, psihiatrs, psihologs vai konsultants), jo viņam ir zināšanas par simptomiem, simptomu saasinājumiem un pieejamām iejaukšanās iespējām. Kvalitatīvs, pilnīgs riska novērtējums var palīdzēt nodrošināt atbilstošu ārstēšanu un atbalstu, kas var samazināt vai izbeigt pašnāvības simptomus.
Kas ietilpst klīniskajā intervijā
Pirmā SRA daļa parasti ir klīniskā intervija — strukturēta saruna ar ārstu vai citu apmācītu garīgās veselības aprūpes darbinieku. Intervijas mērķis ir saprast pašreizējās domas, nodomus un risku. Galvenie novērtējamie aspekti ir:
- Pašnāvniecisko domu klātbūtne: vai ir domas par nāvi vai pašnāvību?
- Konkrētība: vai ir izveidots plāns (kurš, kad, kā)?
- Intence: cik liela ir vēlme īstenot plānu?
- Pieejamība līdzekļiem: vai personai ir pieejami ieroči, medikamenti vai citi līdzekļi?
- Iepriekšējās pašnāvnieciskās uzvedības vai mēģinājumi.
- Psihiskās veselības stāvoklis, alkohola/receptoru vielu lietošana.
- Atbalsta tīkls un dzīves stresa faktori (darba zaudēšana, attiecību krīzes u.c.).
Praktiski piemēri jautājumiem, ko var uzdot klīniskajā intervijā: "Vai Jūs domājat par sevis nodarīšanu?", "Vai Jums ir konkrēts plāns?", "Vai Jums ir pieejami līdzekļi plāna īstenošanai?", "Vai Jūs esat mēģinājis mēģināt iepriekš?" Šie jautājumi jāuzdod tieši, empātiski un drošā vidē.
Skalas un testi
SRA otrajā daļā bieži izmanto validētas skalas — strukturētus jautājumus vai anketas, kas palīdz kvantificēt risku. Populāras un pētījumos pārbaudītas skalas ir, piemēram:
- Kolumbijas pašnāvības smaguma novērtējuma skala (C-SSRS) — klīniski lietojama, novērtē domas, plānu, mēģinājumus un smagumu;
- Pašnāvnieciska afekta, uzvedības un izziņas skala (SABCS) — novērtē afektivitāti, uzvedību un domāšanu;
- Becka pašnāvniecisko domu skala (BSS) un citi īsie instrumenti, kā arī vienas jautājuma risinājumi (piem., PHQ-9 9. jautājums) — noderīgi ātrai skrīningam.
Skalas var būt klīniski vadītas vai paškontroles anketas. Tās palīdz standartizēt informāciju, bet nedrīkst aizstāt rūpīgu klīnisko vērtējumu. Dažādas skalas atšķiras pēc jutības un specifiskuma; vislabāk izvēlēties instrumentu, kas piemērots konkrētajai situācijai un pakalpojuma resursiem.
Riska un aizsargfaktori
Pašnāvības riska novērtējums iekļauj gan riska, gan aizsargfaktoru izvērtēšanu. Biežākie riska faktori:
- Iepriekšēji pašnāvnieciskie mēģinājumi;
- Smarkas depresijas, bipolāru traucējumu, psihozes vai smagas trauksmes klātbūtne;
- Alkohola vai narkotiku ļaunprātīga lietošana;
- Jūtama bezcerība, vientulība, sociālā atbalsta trūkums;
- Pieejami izpildāmie līdzekļi (ierocis, medikamenti u.c.);
- Nesenas dzīves traumas vai zaudējumi (piem., šķiršanās, darba zudums).
Jaunākie pētījumi arī uzsver, ka riska faktori ir kombinējoši — vairāki faktori vienlaikus palielina risku. Aizsargfaktori, kas var samazināt risku, ietver stabilu sociālo atbalstu, noteiktu dzīves pienākumu (piem., rūpes par bērniem), piekļuvi efektīvai ārstēšanai, pozitīvu nākotnes skatījumu un labas problēmu risināšanas prasmes.
Riska svārstības un atkārtotas pārbaudes
Pašnāvības risks var būt ļoti mainīgs — tas var paaugstināties vai pazemināties ātri, atkarībā no ārstēšanas, dzīves notikumiem vai substanciālām izmaiņām. Tādēļ SRA jāveic ne tikai vienreiz, bet regulāri:
- pie pirmreizējas saskarsmes;
- kad mainās simptomi vai dzīves apstākļi;
- pirms pacientu izrakstīšanas no slimnīcas;
- tā laikā, kad mainās ārstēšana vai medikāciju deva.
Drošības plāns, iejaukšanās un hospitalizācija
Pēc riska novērtējuma klīniskā komanda sestīga soļus drošības nodrošināšanai, kas var ietvert:
- drošības plāna izstrādi (konkrēti soļi, ko persona var veikt krīzes brīdī);
- līdzekļu (piem., ieroču, lielu medikamentu devu) atdalīšana vai ierobežošana;
- tieša sazināšanās ar tuviniekiem vai atbalsta personām (ar pacienta piekrišanu, ja tas droši iespējams);
- intensīvāka ambulatorā uzraudzība vai ātra pieeja psihoterapijai un medikamentiem;
- hospitalizācija, ja risks ir tūlītējs (ir konkrēts plāns, intensīva intence, pieejami līdzekļi vai persona nespēj nodrošināt drošību).
Dokumentēšana ir būtiska: visi novērtējuma secinājumi, lēmumi un sazināšanās ar ģimenes locekļiem jāieraksta pacienta kartē.
Praktiskas problēmas, apmācība un tiesiskie aspekti
2012. gadā žurnālā "Suicide & Life-Threatening Behavior" publicētajā rakstā tika norādīts, ka SRA bieži netiek veikts, un daudzi garīgās veselības aprūpes darbinieki saņem nepietiekamu apmācību vai tās vispār nav. Tāpēc ir svarīgi, lai iestādes nodrošinātu regulāru speciālistu apmācību un supervīziju, skaidrus protokolus par riska novērtēšanu un pieejas krīzes situācijām.
Slimnīcas, ārstus un konsultantus var iesūdzēt tiesā par nenovēršamu nāvi, ja pašnāvnieks vēršas pie viņiem pēc palīdzības, bet viņi nav veikuši pašnāvības riska novērtējumu. Netaisnīga nāve nozīmē, ka slimnīca, ārsts vai konsultants nav izdarījuši kaut ko, kas tiem bija jādara, un tāpēc cilvēks ir miris.
Jurisdikcijā pastāv vietēji likumi un profesionālās vadlīnijas par pienākumu aizsargāt pacientu drošību (duty to protect). Klīniskās komandas jāzina vietējie noteikumi par konfidencialitāti, brīvprātīgu un piespiedu hospitalizāciju, kā arī par rīcību ārkārtas situācijās.
SRA ierobežojumi un reālistiskas cerības
Ir svarīgi saprast, ka SRA nav perfekta prognozēšanas metode — tas sniedz riska novērtējumu, taču nevar pilnībā paredzēt, kurš konkrēti izdarīs pašnāvību. Labā prakse ir apvienot klīnisku interviju, validētas skalas, informāciju no tuviniekiem (ja iespējams) un kontekstuālu novērtējumu, lai pieņemtu lēmumus par drošību un ārstēšanu.
Ja Jūs pats vai kāds Jums pazīstams cilvēks jūtas krīzē vai ir pašnāvnieciskas domas, meklējiet tūlītēju palīdzību — sazinieties ar neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu vai vietējiem krīzes tālruņiem. Garīgās veselības speciālisti var izveidot drošības plānu un nodrošināt atbalstu tālākai ārstēšanai.
Pašnāvību novērtēšana Piecu posmu novērtēšana un šķirošana
Klīniskā intervija Svarīga pašnāvības riska novērtējuma daļa ir klīniskā intervija. Tās laikā ārsts vai cita kvalificēta persona sarunājas ar personu, kurai nepieciešama palīdzība, un uzdod jautājumus par to, kā tai klājas.
Pašnāvības risks pēc pašsakropļošanās
Nesena pašsakropļošanās var arī liecināt par personas pašnāvības risku. Ja persona sev nodara pāri ar nolūku, to sauc par pašsakropļošanos (vai pašsakropļošanos). Piemēram, var uzdot šādus svarīgus jautājumus:
- Jautājums par 24 stundu periodu tieši pirms personas pašsakropļošanās.
- Kādi notikumi noveda pie pašsakropļošanās?
- Vai persona plānoja pašsakropļošanos? Ja plānoja, cik daudz?
- Jautāšana par pašsakropļošanu
- Cik bīstama bija pašsakropļošanās? Vai tā varēja nogalināt cilvēku?
- Ko pacients domāja, ka notiks pēc pašsakropļošanās? Vai viņi gribēja mirt?
- Vai persona slēpa savu pašsakropļošanos, lai neviens nevarētu viņu apturēt?
- Vai persona lūdza palīdzību pirms vai pēc pašsakropļošanās?
- Ko persona domāja, juta un darīja, kad sevi sakoda?
- Vai cilvēks jutās vēl nomāktāks, dusmīgāks vai satrauktāks nekā parasti?
- Vai pašsakropļošanās laikā persona lietoja alkoholu vai narkotikas?
Ja tie paši notikumi, domas, sajūtas un citas lietas, kas noveda pie pašsakropļošanās, atkārtojas, pastāv lielāka iespēja, ka persona atkal izdarīs pašsakropļošanās vai pašnāvību.12
Pacientu tiesību jautājumi
Ja pacienti lūdz palīdzību vai pat paši sev kaitē, viņiem joprojām ir tiesības. Dažreiz pašnāvības riska novērtēšana var aktualizēt pacientu tiesību jautājumus. Tie var arī radīt konfliktu starp pacienta tiesībām un ārstu, garīgās veselības aprūpes speciālistu un likuma pilnvarām.
Piemēram, daudzu Amerikas Savienoto Valstu likumi nosaka, ka personu var piespiest doties uz slimnīcu pat tad, ja ārsts vai garīgās veselības aprūpes speciālists norāda, ka tā ir pašnāvniece, pat ja tā to nevēlas. Viens no piemēriem ir 1971. gada Floridas Garīgās veselības likums. Dažos štatos personu var fiziski ierobežot (piemēram, piesiet pie slimnīcas gultas), ja tā mēģina pamest slimnīcu. Dažos štatos mediķiem un ārstiem ir atļauts lietot arī ķīmiskos ierobežojošos līdzekļus (medikamentus, kas liek personai sadarboties vai ļoti nogurt), pat ja pacients šos medikamentus nevēlas.
Ja pēc īslaicīgas uzturēšanās slimnīcā (parasti 3 darba dienas) slimnīca uzskata, ka persona joprojām ir bīstama sev, tā var lūgt tiesai noteikt civiltiesisku piespiedu izpildi. Ja tiesnesis tam piekrīt, viņš piespriež personai palikt slimnīcā daudz ilgāku laiku (parasti mēnešiem). Personai nav tiesību atstāt slimnīcu.
Tas nozīmē, ka daudzos gadījumos, ja ārsts vai garīgās veselības aprūpes speciālists apgalvo, ka persona ir pašnāvnieciski noskaņota, šī persona var zaudēt:
- Viņu tiesības izlemt, vai doties uz slimnīcu.
- viņu tiesības izlemt, kādu ārstēšanu viņi vēlas vai nevēlas.
- Viņu tiesības uz brīvību
Attiecībā uz cilvēkiem, kuri var būt pašnāvības stāvoklī, likums uzskata, ka ārstu un garīgās veselības aprūpes speciālistu pilnvaras ir svarīgākas par pacienta tiesībām.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir pašnāvības riska novērtējums?
A: Pašnāvības riska novērtējums (SRA) ir novērtējums, ko izmanto, lai noteiktu, cik liela ir iespēja, ka persona varētu atņemt sev dzīvību. To parasti veic garīgās veselības speciālists, piemēram, konsultants, un tas var palīdzēt uzsākt ārstēšanu, kas var samazināt vai izbeigt pašnāvības simptomus.
J: Kādas ir divas SRA daļas?
A: SRA pirmā daļa sastāv no sarunas ar ārstu vai citu apmācītu garīgās veselības aprūpes darbinieku, kurš uzdos konkrētus jautājumus par to, ko persona domā un jūt, un par to, kas notiek viņas dzīvē (tā dēvētā klīniskā intervija). Otrajā daļā tiek izmantots viens vai vairāki testi, ar kuriem mēra pašnāvības risku un kurus sauc par "skalu". Piemēram, pašnāvības afektu, uzvedības un izziņas skala (SABCS) un Kolumbijas pašnāvības smaguma novērtējuma skala (C-SSRS).
Vai SRA vienmēr ir precīza?
A: Nē, tā ne vienmēr precīzi norāda uz pašnāvības risku. Tomēr tā parasti sniedz noderīgu rezultātu, lai pieņemtu lēmumus par nepieciešamo ārstēšanu.
J: Cik bieži jāveic SRA?
A: SRA jāveic vairāk nekā vienu reizi, kamēr persona ārstējas, ja laika gaitā tās riska līmenis mainās tādu faktoru dēļ kā jaunas darba iespējas, attiecību veidošanās/izbeigšanās utt. Turklāt, ja persona ārstējas slimnīcā, tā ir jāpabeidz pirms nosūtīšanas mājās.
Jautājums: Kāpēc daži garīgās veselības aprūpes darbinieki ir vāji apmācīti SRA veikšanā?
Atbilstoši 2012. gadā žurnālā Suicide & Life-Threatening Behavior publicētajam rakstam daudzi garīgās veselības aprūpes darbinieki nav pietiekami apmācīti SRA veikšanā.
J: Kas notiek, ja slimnīcas, ārsti vai konsultanti neveic SRA, kad tas ir nepieciešams?
A: Ja slimnīcas, ārsti vai konsultanti neveic SRA, kad tas ir nepieciešams, viņus var iesūdzēt tiesā par nolaidīgu nāvi, ja pašnāvnieks tur vēršas pēc palīdzības, bet nav saņēmis šo novērtējumu. Nopietna nāve nozīmē, ka nav izdarīts kaut kas, kas bija nepieciešams, un tā rezultātā kāds cilvēks ir miris.
