Pašnāvības riska novērtējums
Pašnāvības riska novērtējumu (SRA) izmanto, lai noteiktu indivīda pašnāvības risku (cik liela ir iespēja, ka viņš varētu izdarīt pašnāvību). Tas ir ļoti svarīgs pirmais solis, lai palīdzētu personai, kura domā par pašnāvību. Vislabāk, ja to veic garīgās veselības speciālists, piemēram, konsultants. Labs, pilnīgs riska novērtējums var palīdzēt personai saņemt nepieciešamo ārstēšanu un palīdzību, kas var samazināt vai izbeigt pašnāvības simptomus.
Pirmā SRA daļa ir saruna ar ārstu vai citu apmācītu garīgās veselības aprūpes darbinieku, kurš uzdod konkrētus jautājumus par to, par ko persona domā, kā jūtas un kas notiek viņas dzīvē. (To sauc par klīnisko interviju).
SRA otrajā daļā izmanto vienu vai vairākus testus, kas ir pierādīts, ka tie ļauj novērtēt pašnāvības risku. Šos testus sauc par "skalām". Skala ir veids, kā kaut ko izmērīt. Dažas no šīm skalām ir izrādījušās ļoti uzticamas, piemēram, pašnāvnieciska afekta, uzvedības un izziņas skala (SABCS) un Kolumbijas pašnāvības smaguma novērtējuma skala (C-SSRS).
Pašnāvības riska novērtējums ne vienmēr ir pilnīgi pareizs attiecībā uz personas pašnāvības risku. Tomēr parasti tas sniedz riska novērtējumu, kas ir noderīgs, lai pieņemtu svarīgus lēmumus par to, kāda ārstēšana personai ir nepieciešama.
Pašnāvības risks laika gaitā var mainīties. Dažādu iemeslu dēļ tas var kļūt lielāks vai mazāks. Piemēram, ārstēšana (piemēram, konsultācijas vai medikamenti) var darboties, liekot cilvēkam justies labāk, vai arī nedarboties. Vai arī personas dzīve var mainīties labā vai sliktā veidā (piemēram, persona var iegūt vai zaudēt darbu, iestāties jaunā skolā, iegūt draugu vai draudzeni, vai arī šķirties).
Tā kā pašnāvības risks laika gaitā var mainīties, pašnāvības riska novērtējums ir jāveic vairāk nekā vienu reizi, kamēr persona ārstējas. Ja persona ārstējas slimnīcā, tas jāveic pirms nosūtīšanas mājās.
Pašnāvības riska novērtējums var būt svarīgs, lai palīdzētu glābt pašnāvnieka dzīvību. Taču 2012. gadā žurnālā "Suicide & Life-Threatening Behavior" publicētajā rakstā teikts, ka SRA bieži vien netiek veikts un ka daudziem garīgās veselības aprūpes darbiniekiem ir vāja apmācība par to, kā veikt pašnāvības riska novērtēšanu, vai arī tās nav vispār.
Slimnīcas, ārstus un konsultantus var iesūdzēt tiesā par nenovēršamu nāvi, ja pašnāvnieks vēršas pie viņiem pēc palīdzības, bet viņi nav veikuši pašnāvības riska novērtējumu. Netaisnīga nāve nozīmē, ka slimnīca, ārsts vai konsultants nav izdarījuši kaut ko, kas tiem bija jādara, un tāpēc cilvēks ir miris.
Pašnāvību novērtēšana Piecu posmu novērtēšana un šķirošana
Klīniskā intervija Svarīga pašnāvības riska novērtējuma daļa ir klīniskā intervija. Tās laikā ārsts vai cita kvalificēta persona sarunājas ar personu, kurai nepieciešama palīdzība, un uzdod jautājumus par to, kā tai klājas.
Pašnāvības risks pēc pašsakropļošanās
Nesena pašsakropļošanās var arī liecināt par personas pašnāvības risku. Ja persona sev nodara pāri ar nolūku, to sauc par pašsakropļošanos (vai pašsakropļošanos). Piemēram, var uzdot šādus svarīgus jautājumus:
- Jautājums par 24 stundu periodu tieši pirms personas pašsakropļošanās.
- Kādi notikumi noveda pie pašsakropļošanās?
- Vai persona plānoja pašsakropļošanos? Ja plānoja, cik daudz?
- Jautāšana par pašsakropļošanu
- Cik bīstama bija pašsakropļošanās? Vai tā varēja nogalināt cilvēku?
- Ko pacients domāja, ka notiks pēc pašsakropļošanās? Vai viņi gribēja mirt?
- Vai persona slēpa savu pašsakropļošanos, lai neviens nevarētu viņu apturēt?
- Vai persona lūdza palīdzību pirms vai pēc pašsakropļošanās?
- Ko persona domāja, juta un darīja, kad sevi sakoda?
- Vai cilvēks jutās vēl nomāktāks, dusmīgāks vai satrauktāks nekā parasti?
- Vai pašsakropļošanās laikā persona lietoja alkoholu vai narkotikas?
Ja tie paši notikumi, domas, sajūtas un citas lietas, kas noveda pie pašsakropļošanās, atkārtojas, pastāv lielāka iespēja, ka persona atkal izdarīs pašsakropļošanās vai pašnāvību.12
Pacientu tiesību jautājumi
Ja pacienti lūdz palīdzību vai pat paši sev kaitē, viņiem joprojām ir tiesības. Dažreiz pašnāvības riska novērtēšana var aktualizēt pacientu tiesību jautājumus. Tie var arī radīt konfliktu starp pacienta tiesībām un ārstu, garīgās veselības aprūpes speciālistu un likuma pilnvarām.
Piemēram, daudzu Amerikas Savienoto Valstu likumi nosaka, ka personu var piespiest doties uz slimnīcu pat tad, ja ārsts vai garīgās veselības aprūpes speciālists norāda, ka tā ir pašnāvniece, pat ja tā to nevēlas. Viens no piemēriem ir 1971. gada Floridas Garīgās veselības likums. Dažos štatos personu var fiziski ierobežot (piemēram, piesiet pie slimnīcas gultas), ja tā mēģina pamest slimnīcu. Dažos štatos mediķiem un ārstiem ir atļauts lietot arī ķīmiskos ierobežojošos līdzekļus (medikamentus, kas liek personai sadarboties vai ļoti nogurt), pat ja pacients šos medikamentus nevēlas.
Ja pēc īslaicīgas uzturēšanās slimnīcā (parasti 3 darba dienas) slimnīca uzskata, ka persona joprojām ir bīstama sev, tā var lūgt tiesai noteikt civiltiesisku piespiedu izpildi. Ja tiesnesis tam piekrīt, viņš piespriež personai palikt slimnīcā daudz ilgāku laiku (parasti mēnešiem). Personai nav tiesību atstāt slimnīcu.
Tas nozīmē, ka daudzos gadījumos, ja ārsts vai garīgās veselības aprūpes speciālists apgalvo, ka persona ir pašnāvnieciski noskaņota, šī persona var zaudēt:
- Viņu tiesības izlemt, vai doties uz slimnīcu.
- viņu tiesības izlemt, kādu ārstēšanu viņi vēlas vai nevēlas.
- Viņu tiesības uz brīvību
Attiecībā uz cilvēkiem, kuri var būt pašnāvības stāvoklī, likums uzskata, ka ārstu un garīgās veselības aprūpes speciālistu pilnvaras ir svarīgākas par pacienta tiesībām.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir pašnāvības riska novērtējums?
A: Pašnāvības riska novērtējums (SRA) ir novērtējums, ko izmanto, lai noteiktu, cik liela ir iespēja, ka persona varētu atņemt sev dzīvību. To parasti veic garīgās veselības speciālists, piemēram, konsultants, un tas var palīdzēt uzsākt ārstēšanu, kas var samazināt vai izbeigt pašnāvības simptomus.
J: Kādas ir divas SRA daļas?
A: SRA pirmā daļa sastāv no sarunas ar ārstu vai citu apmācītu garīgās veselības aprūpes darbinieku, kurš uzdos konkrētus jautājumus par to, ko persona domā un jūt, un par to, kas notiek viņas dzīvē (tā dēvētā klīniskā intervija). Otrajā daļā tiek izmantots viens vai vairāki testi, ar kuriem mēra pašnāvības risku un kurus sauc par "skalu". Piemēram, pašnāvības afektu, uzvedības un izziņas skala (SABCS) un Kolumbijas pašnāvības smaguma novērtējuma skala (C-SSRS).
Vai SRA vienmēr ir precīza?
A: Nē, tā ne vienmēr precīzi norāda uz pašnāvības risku. Tomēr tā parasti sniedz noderīgu rezultātu, lai pieņemtu lēmumus par nepieciešamo ārstēšanu.
J: Cik bieži jāveic SRA?
A: SRA jāveic vairāk nekā vienu reizi, kamēr persona ārstējas, ja laika gaitā tās riska līmenis mainās tādu faktoru dēļ kā jaunas darba iespējas, attiecību veidošanās/izbeigšanās utt. Turklāt, ja persona ārstējas slimnīcā, tā ir jāpabeidz pirms nosūtīšanas mājās.
Jautājums: Kāpēc daži garīgās veselības aprūpes darbinieki ir vāji apmācīti SRA veikšanā?
Atbilstoši 2012. gadā žurnālā Suicide & Life-Threatening Behavior publicētajam rakstam daudzi garīgās veselības aprūpes darbinieki nav pietiekami apmācīti SRA veikšanā.
J: Kas notiek, ja slimnīcas, ārsti vai konsultanti neveic SRA, kad tas ir nepieciešams?
A: Ja slimnīcas, ārsti vai konsultanti neveic SRA, kad tas ir nepieciešams, viņus var iesūdzēt tiesā par nolaidīgu nāvi, ja pašnāvnieks tur vēršas pēc palīdzības, bet nav saņēmis šo novērtējumu. Nopietna nāve nozīmē, ka nav izdarīts kaut kas, kas bija nepieciešams, un tā rezultātā kāds cilvēks ir miris.
