Bēthovena 9. simfonija (Kora simfonija) — 'Oda priekam', vēsture un nozīme

Iepazīstiet Bēthovena 9. simfoniju — 'Oda priekam': tās vēsturi, muzikālo struktūru, kultūras nozīmi un mantojumu kā Eiropas himnai.

Ludviga van Bēthovena 9. simfonija d-moll op. 125 (Kora simfonija) ir viens no slavenākajiem jebkad sarakstītajiem skaņdarbiem.

Simfonija ir skaņdarbs orķestrim. Bēthovens sarakstīja deviņas simfonijas. Šī, pēdējā no viņa sarakstītajām, ir ļoti neparasta, jo tās pēdējā daļā ir arī dziedāšana: tajā piedalās četri solisti (soprāns, alts, tenors un bass) un koris. Tāpēc to dēvē par "kora" simfoniju ("kora" nozīmē: "koris"). Tas ir ļoti garš skaņdarbs, kas ilgst vairāk nekā stundu. Arī tas bija neparasti.

Vēsture un tapšana

Bēthovens pie 9. simfonijas sāka strādāt vairākos posmos. Viņš jau kopš jaunības interesējās par Frīdriha Šillera slaveno poēmu. 1817. gadā viņš sāka rakstīt simfonijas pirmās divas daļas. Pēc ilgākas pārtraukuma, 1822. gadā, viņš nolēma simfonijā izmantot Šillera dzejoli. Lielāko daļu pārējās simfonijas daļas viņš uzrakstīja 1823. gadā un pabeidza 1824. gadā.

Pirmatskaņojums notika 1824. gada 7. maijā Vīnē (teātrī Theater am Kärntnertor). Paša Bēthovena vārds bieži tiek saistīts ar šī pirmatskaņojuma vadīšanu: viņš nostājās pie diriģenta pults un centās vadīt izpildītājus, lai gan bija jau dziļi nedzirdīgs. Pēc pirmatskaņojuma vēsturisks stāsts atdarināts – komponists pagriezts pret publikuma pieņemšanu, jo pats skaļi aplaudēšanu nespēja dzirdēt; kāds no izpildītājiem viņu piespieda paskatīties uz skatītājiem, un tikai tad viņš saprata, ka cilvēki sajūsmināti aplaudē.

Uzbūve un galvenās muzikālās iezīmes

Simfonija sastāv no četrām daļām. Katra daļa ir savdabīga un kopā veido lielu dramaturģisku loku:

• Pirmā daļa — plaša un dramatiska, tradīcijai tuva sonātes forma ar spēcīgiem motīviem un attīstību.
• Otrā daļa — scherzo, ritmiska un enerģiska, kas pretstatā parastajam secinājumam rāda Bēthovena spēju pārkārtot formas un pārsteigt klausītāju.
• Trešā daļa — lēnā, lyriska daļa; tā ir tēma un variācijas, kur Bēthovens attīsta melodisku materiālu un rada emocionālu dziļumu.
• Pēdējā daļa — sensacionāla un inovatīva: orķestra daļu pārtrauc cilvēka balss, ievedot Šillera dzeju. Šī daļa savieno instrumentālo un vokālo materiālu, izmantojot dažādas formas — no recitācijas līdz tēmas un variāciju attīstībai, līdz pat fūgām un koriālām epizodēm.

Pēdējās daļas centrālā melodija, kas dziedāta vārdiem "Freude, schöne Götterfunken, Tochter aus Elysium", kļuvusi par vienu no pasaulē pazīstamākajām. Tā ir viegli atpazīstama — tās pirmajā frāzē izmanto tikai dažas notis, tāpēc to bieži spēlē un mācās bērni (piem., uz flautām vai blokflautas tās pamatmotīvs ir vienkāršs). Kad šī melodija simfonijā parādās pirmo reizi, to sāk spēlēt čelli un kontrabasi, un pakāpeniski tā aug līdz grandiozam koriālam un orķestrālai kulminācijai.

Instrumentācija un vokālais izpildījums

9. simfonija prasa lielu orķestri un kori, kā arī četrus solistus (soprāns, alts, tenors, bass). Orķestris ietver stīgu, koka pūšaminstrumentus, metāla pūšaminstrumentus, timpānus un citus parastus Romantisma laikmeta resursus. Vokālā daļa nav tikai "pievienota" kora efekta dēļ — tā ir integrēta simfonijas dramaturģijā, lai izteiktu Šillera tekstā ietverto universālo ideju par brālību, priekā un miera vēlmi.

Tematiskais un idejiskais saturs

Šillera dzejolis Oda priekam (orig. Ode an die Freude, 1785) sludina cilvēku brālību, brīvību un cilvēces vienotību. Lai gan dzejoli sarakstīja 18. gadsimta nogalē, tas tika plaši saistīts ar plašākām politiskām un humanitārajām idejām, kas kļuva svarīgas arī 19. gadsimtā. Bēthovens izvēlējās šo tekstu, jo tas atbilda viņa paša uzskatiem par cilvēces garīgu un morālu attīstību.

Pirmatskaņojuma atsauksmes un mantojums

Pēc pirmatskaņojuma reakcijas bija dažādas — daļa klausītāju bija sajūsmā, daļa neizpratnē par šādu simfonijas formu. Ar laiku darbs nostiprinājās kā viena no Bēthovena galvenajām valsts radītājām, un mūzikas vēsturē tas tiek uzskatīts par pāreju no klasicisma uz romantismu ar savu dramatisko mērogu un idejisko slodzi.

1972. gadā "Oda priekam" tika pieņemta par Eiropas institūciju himnu: tā kļuva par Padomes Eiropas simbolu un vēlāk arī Eiropas Savienības himnas pamatu. Oficiālo orķestra aranžējumu, kas tika plaši izmantots šādam mērķim, sagatavoja Herberts fon Karajans.

Mūsdienu nozīme

9. simfonija ir izpildīta un ierakstīta bez skaita reižu, tā ir bijusi daudzu protesta un svinību notikumu muzikālais fons, un tās atpazīstamā melodija parādās filmās, TV raidījumos un populārajā kultūrā. Tā iedvesmoja arī vēlākos komponistus un mūzikologus, kā arī paliek par etalonu, cik tālu iespējams iet klasiskās formas un vokālā izteiksmes apvienošanā.

Kāpēc to joprojām klausās?

Simfonijas kombinācija — dramatiskas instrumentālas epizodes, dziļi cilvēcisks teksta vēstījums un triumfāla vokālā kulminācija — padara to par emocionāli spēcīgu un intelektuāli bagātu mākslas darbu. Tā pauž universālas idejas saprotamā un tiešā mākslinieciskā valodā, kas arī šodien rezonē ar klausītājiem visā pasaulē.

Tādēļ Bēthovena 9. simfonija joprojām tiek uzskatīta par vienu no mūzikas vēstures lielākajiem sasniegumiem.

Meklēt pēc burta