Bēthovena 9. simfonija
Ludviga van Bēthovena 9. simfonija d-moll op. 125 (Kora simfonija) ir viens no slavenākajiem jebkad sarakstītajiem skaņdarbiem.
Simfonija ir skaņdarbs orķestrim. Bēthovens sarakstīja deviņas simfonijas. Šī, pēdējā no viņa sarakstītajām, ir ļoti neparasta, jo tās pēdējā daļā ir arī dziedāšana: tajā piedalās četri solisti (soprāns, alts, tenors un bass) un koris. Tāpēc to dēvē par "kora" simfoniju ("kora" nozīmē: "koris"). Tas ir ļoti garš skaņdarbs, kas ilgst vairāk nekā stundu. Arī tas bija neparasti.
Šai simfonijai ir četras daļas. Pirmā daļa ir sonātes formā. Otrā un trešā daļa ir pretējā secībā: otrā daļa ir scherzo, bet trešā daļa ir lēnā daļa. Tā ir tēma un variācijas. Pēdējā daļā skan slavenā, nesen mirušā dzejnieka Frīdriha Šillera dzejas vārdi. Dzejoļa nosaukums bija Oda priekam (Ode an die Freude, angļu: Ode to Joy). Šajā dzejolī ir spēcīgs vēstījums visai cilvēcei: tajā ir runa par kopīgu dzīvi mierā un harmonijā. Tā tika sarakstīta Franču revolūcijas laikā, kad šīs idejas Eiropā kļuva ļoti svarīgas.
Pēdējās daļas galvenā melodija (dziedāta vārdiem: "Freude, schöne Götterfunken, Tochter aus Elysium") ir viena no pasaulē pazīstamākajām melodijām. Daudzi bērni to labprāt spēlē uz instrumentiem, jo melodijas pirmajā daļā ir izmantotas tikai piecas notis (to var spēlēt uz C, D, E, F, G). Kad šī melodija simfonijā skan pirmo reizi, to spēlē čelli un kontrabasi.
1972. gadā "Oda priekam" tika pieņemta par Eiropas "valsts himnu", un oficiālo aranžējumu orķestrim sarakstīja Herberts fon Karajans.
Bēthovens jau kopš jaunības interesējās par Šillera slaveno poēmu. 1817. gadā viņš sāka rakstīt simfonijas pirmās divas daļas. 1822. gadā viņš nolēma simfonijā izmantot Šillera dzejoli. Lielāko daļu pārējās simfonijas daļas viņš uzrakstīja 1823. gadā un pabeidza 1824. gadā. Pirmo reizi tā tika atskaņota tā paša gada maijā. Bēthovens to diriģēja. Tiek stāstīts, ka viņš brīnījies, kāpēc publika pēc skaņdarba pabeigšanas neesot aplaudējusi. Viņi aplaudēja, bet Bēthovens bija nedzirdīgs, tāpēc viņš to nedzirdēja. Kāds lika viņam pagriezties, un viņš ieraudzīja, ka cilvēki sajūsmināti aplaudē.
Kad Ludvigs van Bēthovens rakstīja savu devīto simfoniju, viņš bija gandrīz pilnīgi nedzirdīgs.
