Gustava Mālera 8. simfonija (Es-dur) — 'Tūkstoš simfonija' pārskats
Gustava Mālera 8. simfonija (Es-dur) — "Tūkstoš simfonija" pārskats: vēsture, mūzikas struktūra, pirmatskaņojums un viedokļu atšķirības.
Gustava Mālera (Gustav Mahler, 1860-1911) 8. simfonija Es-dur ir viens no lielākajiem un iespaidīgākajiem klasiskās mūzikas kora darbiem. Lai to atskaņotu, nepieciešams milzīgs orķestris, vairākas koru grupas un vairāki solisti — praktiski tūkstošs izpildītāju vai vismaz ļoti liels to skaits, tāpēc darbs ir ieguvis populāro iesauku "Tūkstoš simfonija". Šāds nosaukums gan nav Mālera dotais; tas izplatījās pateicoties simfonijas monumentālajam izmēram un pirmajiem grandiozajiem izpildījumiem.
Mālers pie 8. simfonijas strādāja intensīvi, komponējot to relatīvi īsā laikā vasarā Maiernigā (Maiernigg) Austrijas dienvidos 1906. gadā. Šī simfonija bija pēdējais no viņa skaņdarbiem, kam pirmatskaņojums notika viņa dzīves laikā. Pirmatskaņojums notika Minhenē 1910. gada 12. septembrī un pašā laikā izraisīja ievērojamu interesi — tā bija grandioza, sabiedrisku uzmanību piesaistoša norise, kas apliecināja Mālera statusu kā vienam no sava laika nozīmīgākajiem komponistiem.
Formas un teksti
Simfonija ir neparasta savā struktūrā: tā neietilpst tradicionālajā trīs vai četrdaļu modelī un nav būvēta pēc klasiskas sonātes formas. Visa kompozīcija sastāv no divām lielām daļām. Pirmā daļa izmanto 9. gadsimta kristīgās Vasarsvētku himnas latīņu tekstu Veni creator spiritus ("Nāc, Gars Radītāj"), kam Mālers piešķir monumentālu, ceremonialu raksturu. Otrā daļa ir vācu valodā un vārdi ņemti no Gētes "Fausta" noslēguma ainas (īpaši no famozā noslēguma teksta, kas pauž garīguma, pestīšanas un mīlestības tematiku).
Abām daļām ir kopīga ideja — glābšana, pestīšana ar mīlestības spēku un pārdzīvotā garīgā transformācija. Mālers šo ideju muzikāli sasaista, bieži izmantojot kopīgas motiviskās šķautnes, kontrastējošus oratoriskus momentus un plašas kulminācijas, kas pauž pārliecību par mūžīgo cilvēka garu. Mūzikas valoda apvieno romantisku ekspresiju, korālu monumentalitāti un radošu orkestrācijas bagātību.
Sastāvs, laiks un praktiska izpilde
8. simfonija prasa ārkārtīgi lielu izpildītāju sastāvu: vairākus solistus (parasti sešus līdz astoņus), divus vai pat vairāk lielus jauktos korus, bērnu kori un masīvu orķestri ar paplašinātu pūšamo, stīgu un perkusiju grupu, kā arī ērģeles. Šāda instrumentācija un koru blīvums rada īpašu skaņas avēniju, bet arī rada tehniskas un praktiskas problēmas — skaņas balanss, ērģeļu un kori izvietojums, akustikas prasības un orķestra koordinācija. Izpilde parasti ilgst apmēram 80–90 minūtes, atkarībā no tempiem un interpretācijas niansēm.
Ņemot vērā izpildītāju skaitu un akustiskās prasības, simfoniju parasti atskaņo tikai lielās koncertzālēs vai opernamu tipa telpās. Tas ir arī iemesls, kāpēc simfonija agrāk tika spēlēta reti — izmaksu un loģistikas dēļ. Mūsdienās, pateicoties profesionālajām orķestru un koru iespējām, 8. simfonija tiek atskaņota biežāk un iekļauta nozīmīgos festivālos un svētku koncertos.
Vēsture, uztvere un ietekme
Pirmatskaņojuma laikā simfonija guva plašu publikas un kritikas uzmanību; vēlākais kritikas vērtējums bijis dalīts. Daļa klausītāju un kritiķu slavēja simfonijas grandiozitāti, emocionālo spēku un unikālo apvienojumu starp kora un orķestra žanriem; citi kritizēja tās teatralitāti vai uzskatīja, ka optimisms mūzikā nav pietiekami pārliecinošs. Tomēr laika gaitā darbs nostiprinājies kā viens no korālās un simfoniskās literatūras stūrakmeņiem, kas turpina iedvesmot diriģentus, orķestrus un korus.
2010. gadā, simfonijas 100. gadskārtā kopš pirmatskaņojuma, tā ieguva plašu uzmanību — piemēram, 2010. gada BBC Proms atklāšanas koncertā Karaliskajā Alberta zālē Londonā simfonija tika atskaņota kā viena no centrālajām programmai.
Praktiski un interpretatīvi izaicinājumi padara šo darbu par īpašu izmēģinājumu diriģentiem un izpildītājiem. Lai panāktu skaidru tekstu, ritmisko precizitāti un balansētu dinamiku, nepieciešama rūpīga mēģinājumu darbība un laba akustika. Neskatoties uz grūtībām, 8. simfonija bieži tiek dēvēta par vienu no cilvēces muzikālajiem sasniegumiem.
Vairāki izcili diriģenti un orķestri to ir iekļāvuši repertuārā un ierakstījuši — starp zināmākajiem interpretētājiem ir tādas personas kā Bruno Walter, Leonard Bernstein, Herbert von Karajan, Georg Solti un Claudio Abbado, kuru versijas padarījušas simfoniju pieejamāku plašākai publikai. Katrs no šiem ierakstiem atklāj citādu pieeju tempiem, skanējumam un kora-orķestra līdzsvaram.
Kopumā Gustava Mālera 8. simfonija ir mākslas darbs, kas apvieno lielu mērogu, dziļu idejisko saturu un muzikālu inovāciju. Tā turpina dalīt viedokļus, bet vienlaikus piesaista klausītājus ar savu monumentālo skaņu, emocionālo intensitāti un cerības — mīlestības un garīguma — vēstījumu.
Minhene, 1910. gada septembris. Mālera Astotās simfonijas pasaules pirmatskaņojuma noslēguma mēģinājums Neue Musik-Festhalle.
Jautājumi un atbildes
J: Kas komponēja 8. simfoniju Es-dur?
A: Gustavs Mālers komponēja 8. simfoniju E-dur.
J: Kā bieži sauc šo simfoniju?
A: Simfoniju bieži dēvē par "Tūkstoš simfoniju".
J: Kad tā tika atskaņota pirmo reizi?
A: Pirmo reizi 8. simfonija tika atskaņota 1910. gada 12. septembrī Minhenē.
J: Kādu tradīciju Bēthovens aizsāka ar savu Devīto simfoniju?
A: Bēthovens ar savu Devīto simfoniju, kuras pēdējā daļā iekļauta Oda priekam, aizsāka tradīciju, ka simfonijās tiek dziedāts.
J: Kā Mālers muzikāli pauž ideju par glābšanu caur mīlestību?
A: Mahlers ideju par glābšanu caur mīlestību pauž, simfonijā dalot melodijas.
J: Kāpēc šīs simfonijas atskaņošana ir dārga?
A: Šīs simfonijas atskaņošana ir dārga, jo tai nepieciešams liels orķestris un koris, un tā ir jāizskaņo lielā koncertzālē.
J: Kādi viedokļi par šo skaņdarbu dalās?
A: Viedokļi par šo skaņdarbu dalās par to, vai mūzikā paustais optimisms ir pietiekami pārliecinošs.
Meklēt