Tunikāti (Urochordata) — jūras bruņurupuči, bioloģija un apraksts

Uzzini visu par tunikātiem (Urochordata): jūras filtrētājiem, to anatomiju, dzīvesveidu, kolonijām un sugu daudzveidību — bioloģisks apraksts, attēli un interesanti fakti.

Tunikāti (jeb Urochordata; latviski tos reizēm sauc arī par jūras bruņurpučiem — šis nosaukums var maldināt, jo tie nav radniecīgi bruņurupučiem) ir hordveidīgo (Chordates) grupa, kas ietver gan vieninieciski dzīvojošus, gan koloniālus jūras bezmugurkaulniekus.

Tie ir jūras filtrētāji: galvenokārt barojas ar planktonu, ūdenī iepludinot to caur ieplūdes atveri un izspiežot caur izplūdes atveri. Tos sauc par tunikātiem, jo pieaugušie īpatņi ir pārklāti ar ādveidīgu tuniku — ārēju atbalsta un aizsardzības slāni, kas satur arī polisaharīdu līdzīgu vielu (tunicīnu). Pieaugušie īpatņi parasti ir sēdoši, pieķērušies pie klintīm vai citiem cietiem substrātiem.

Daudzas tunikātu sugas pieaugušo stadijā ir koloniālas vai daļēji koloniālas; kopā grupa ietver aptuveni 3000 sugu. Lielākā daļa sugu sastopamas jūras dibenā, īpaši litorālajā zonā, taču ir arī pelagiskas un dziļūdens sugas.

Izskats un anatomija

Pieaugušie tunikāti parasti ir maisiņveida organismos ar divām atverēm — ieplūdes (incurrent) un izplūdes (excurrent) siphonām. Nozīmīgākās anatomiskās iezīmes:

• Tunika: ārējs segums, kas nodrošina mehānisku aizsardzību; sastāvā var būt arī taukaini un polisaharīdi savienojumi.
• Faringeālā sietiņa (pharyngeal basket): plānas membrānas ar porām, kas filtrē barību no ūdens; gļotā tiek ķerts planktons.
• Muskuļi un kustību sistēma: pieaugušie parasti ir nekustīgi, tomēr dažas sugas var pakustēties vai attīstīt kustības medot.
• Gremošanas un izvadorgāni ir iekšpusē, izplūdes atvere izvada ūdeni un atkritumus.

Dzīves cikls un attīstība

Tunikāti ir interesanti no evolucionārā skatu punkta, jo to brīvi peldošie kāpuri izskatās kā mazi vardarbīgi "kauliņaini" kordāti: kāpura stadijā tiem ir notohords (atbalsta stienis), dorsāla nervu stīga un nervu ganglijs, līdzīgi pazīmēm mugurkaulniekiem. Pēc metamorfozes daudzas pazīmes tiek zaudētas un pieaugušie kļūst sēdoši. Reprodukcija var būt gan seksuāla (hermafrodītisms daudziem veidiem — iekšēja vai ārēja apaugļošana), gan arī vegetatīva (kolonijas veidošana, šķelšanās).

Taksonomija un grupas

Tunikāti parasti tiek iedalīti trīs galvenajās klasēs:

• Ascidiacea — varenākā grupa (parasti sēdošās "sea squirts" jeb piekrastes īpatņi).
• Thaliacea — pelagiskas (piem., salpi), kas dzīvo ūdens masās un var veidot lielas kolonijas vai plūsmas.
• Appendicularia (jeb Larvacea) — saglabā kāpuru līdzīgās pazīmes un būvē apkārt gļotainus "namus", kuros filtrē barību.

Ekoloģiskā nozīme un cilvēku interešu punkti

• Tunikāti ir svarīgi jūras ekosistēmās kā filtrētāji, kas palīdz uzturēt ūdens kvalitāti.
• Dažas sugas var radīt biofouling problēmas ostu konstrukcijām, kuģu korpusiem un akvakultūras iekārtām; dažas ir invazīvas.
• Zinātnē populāra suga, piemēram, Ciona intestinalis, tiek izmantota kā modelis pētījumiem par radušanos un attīstību (evolūciju uz mugurkaulniekiem) un genoma pētījumiem.
• Vairāki tunikāti satur bioķīmiskas vielas, kas interesē farmaceitus (piem., potenciāli pretvēža savienojumi).

Izplatība un dažādība

Tunikāti sastopami visos jūras reģionos: no gruntīgiem krasta akmeņiem līdz dziļūdens nogulumiem. Tie var dzīvot gan sālajos ūdeņos, gan estuāros un reģionos ar mainīgu sāļumu. Izmēri svārstās no dažiem milimetriem (larvacean) līdz vairākiem desmitiem centimetru (dažas ascidiacean formas vai kolonijas).

Interesanti fakti

• Kāpuru stadijā tunikātiem ir struktūras, kas rada skaidru saikni ar citas chordate grupas — tas palīdz saprast mugurkaulnieku izcelšanos.
• Tunikātu tunika satur vielu, kas strukturāli līdzīga celulozei, un tāpēc zinātnieki to dažkārt sauc par vienīgo dzīvnieku audu, kurā sastopams šāds polisaharīds.

Šī paplašinātā informācija papildina sākotnējo aprakstu, skaidrojot tunikātu bioloģiju, nozīmi un daudzveidību jūru ekosistēmās.

Meklēt pēc burta