Tilozaurs — mozaurs un jūras plēsējs: apraksts un atklājumi
Atklāj Tilozauru — milzīgu augškrīda mozauru, ar pleziozaura atliekām Smithsonian kolekcijā; vēsture, sensacionālie atklājumi un National Geographic filmas stāsts.
Tilozaurs bija augškrīda mozaurs — liels, plēsīgs jūras reptilis, kas izskatā un uzbūvē bija līdzīgs mūsdienu monitorķirzakām un čūskām. Tilozauri pieder pie Mosasauridae dzimtas un dominēja jūras virsējā trofiskajā līmenī Vēlajā kreīdā, dzīvojuši galvenokārt lielajās iekšzemes jūrās (piem., Western Interior Seaway) Ziemeļamerikā. Tie bija garena ķermeņa, spēcīga astes un plūstoša peldspēju īpašnieki, piemēroti ātrai medībai ūdenī.
Izskats un izmēri
Tilozauriem bija liels, spēcīgs galvaskauss ar konusveida zobiem, piemērotiem satveršanai un noturēšanai. Priekšpuse (rostrums) bija izstiepta, kas, iespējams, palīdzēja sakost vai sadurt lielākus laupījumus. Pieaugušu eksemplāru garums tiek lēsts dažādi, taču daži indivīdi varēja sasniegt aptuveni 10–12 metru garumu, padarot tos par vieniem no lielākajiem mozauriem. Peldot tie izmantoja spēcīgu asti ar lapas tipa daļu, kamēr priekšējās un aizmugurējās ekstremitātes bija pārveidotas par peldspēju lāpstiņām.
Barība un uzvedība
Tilozaurs bija visēdājs plēsējs — to diēta ietvēra zivis, kalmārus (te tādus kā amonīti/teutoņus), un arī citus jūras rāpuļus. Viens no svarīgākajiem pierādījumiem par spēju uzbrukt lielākiem laupījumiem ir 1918. gadā atrastais specimens, kurā tika konstatētas tilozauru ar pleziozaura atliekām vēderā. Šādas atradies liecina, ka tilozauri varēja vai nu aktīvi medīt garus pleziozaurus, vai izmantot mirušus/novājinātus indivīdus kā pārtiku.
Atklājumi un nozīme
1918. gadā šo unikālo eksemplāru atklāja Čārlzs H. Sternbergs; tas vēlāk nonāca Amerikas Savienoto Valstu Nacionālajā muzejā (Smithsonian). Plesiosaura atlieku fragmenti no kuņģa liecina par tiešu mijiedarbību starp diviem dažādiem jūras rāpuļu grupām un sniedz tiešu pierādījumu par mozauru uztura paradumiem un ekoloģiskajām attiecībām kreīdā.
Lai gan C. H. Sternbergs par šo atradumu ziņoja īsi jau 1922. gadā, plašāka informācija par specimeniem daļēji tika aizmirsta un publicētie dati nebija pilnīgi pieejami. Vairāku gadu desmitu gaitā materiāls nonāca dažādās kolekcijās un tikai vēlāk — 21. gadsimtā — speciālisti to atkārtoti izpētīja. Zinātniskajā literatūrā šo materiālu pārskatīja un plašāk izskaidroja pētnieks Maikls Everharts (Michael J. Everhart), kura darbu un rekonstrukcijas izmantoja arī 2007. gada National Geographic IMAX filmā Sea Monsters. Šīs atkārtotās analīzes palīdzēja precizēt, kā tilozauri medīja, ko tie patērēja un kāda bija to loma kreīdzenes jūras ekosistēmā.
Muzeji, kolekcijas un turpmākie pētījumi
Daudzas tilozauru atliekas glabājas muzejos un universitāšu kolekcijās, kur tās tiek izmantotas taksonomiskai pārskatīšanai, paleobioloģiskām analīzēm un izstādēm. Mūsdienu pētījumos izmanto tādas metodes kā CT skenēšana, stabilo izotopu analīzes un biomehāniskās simulācijas, lai labāk saprastu šo dzīvnieku dzīvesveidu, augšanas tempus un ekoloģisko nišu. Atradumi, piemēram, minētie kuņģa saturi, ir reti, taču ļoti vērtīgi — tie sniedz tiešus pierādījumus par barības ķēdēm un uzvedību, ko vien fosilijas skeletu āriene nevar atklāt pilnībā.
Secinājums: Tilozaurs bija viens no iespaidīgākajiem mozauriem Vēlajā kreīdā — liels, spēcīgs jūras plēsējs, kas spēlēja nozīmīgu lomu savas laika okeāna ekosistēmā. Atrasts kuņģa saturā pleziozaurs ir vērtīgs pierādījums tam, ka šie rāpuļi spēja medīt, pārstrādāt un pat konkurēt ar citiem lieliem jūras rāpuļiem par pārtiku.
Meklēt