Vampīru kalmārs

Fiziskais apraksts

Vampīru kalmāri var izaugt līdz aptuveni 30 cm (1 pēdas) kopgarumā. Tas nav bīstams cilvēkiem. Tā 15 cm (6 collas) želejveida ķermeņa krāsa atkarībā no atrašanās vietas un apgaismojuma mainās no samtaini melnas līdz bāli sarkanīgai. Ādas tīkls savieno astoņas rokas, no kurām katra ir izklāta ar gaļīgu mugurkaulu jeb cirri rindām. Šī "apmetņa" iekšpuse ir melna. Tikai roku distālajai pusei (vistālāk no ķermeņa) ir piesūcekņi. Tās dzidrās, lodveidīgās acis, kas atkarībā no apgaismojuma izskatās sarkanas vai zilas, ir proporcionāli lielākās dzīvnieku pasaulē - 2,5 cm diametrā.

Pieaugušiem pieaugušajiem īpatņiem ir pāris ausīm līdzīgu spuru. Šīs spuras izceļas no mantijas sānu malām. Tās kalpo kā galvenais pieaugušo īpatņu pārvietošanās (pārvietošanās) līdzeklis: Tiek uzskatīts, ka vampīri kalmāri "lido" pa ūdeni, plīvojot spuras. To spēcīgie knābim līdzīgie žokļi ir balti kā ziloņkauls. Tīklojuma iekšpusē ir divi maisiņi. Šajos maisiņos ir paslēptas taustāmās velāro pavedienu dzīslas. Šīs dzīslas ir analogas īstiem kalmāru taustekļiem un stiepjas tālu aiz rokām, tomēr tās ir cits roku pāris nekā kalmāra taustekļi. Tā vietā šie pavedieni ir tas pats pāris, ko zaudēja astoņkāji senči.

Vampīru kalmāri ir pilnībā pārklāti ar gaismu ražojošiem orgāniem, ko sauc par fotoforiem. Dzīvniekam ir liela kontrole pār šiem orgāniem. Tas spēj radīt dezorientējošus gaismas uzplaiksnījumus, kas ilgst no sekundes daļām līdz pat vairākām minūtēm. Fotoforu intensitāti un lielumu var arī mainīt. Fotofori izskatās kā mazi balti diski, bet lielāki un sarežģītāki tie ir roku galos un pie abu spuru pamatnes. Tie nav redzami apakšpusē, kas nosegta ar apvākošām rokām. Sākotnēji par fotoforiem uzskatīja arī divus lielākus baltus laukumus galvas virspusē, taču izrādījās, ka tie ir fotoreceptori.

Hromatofori (pigmenta orgāni), kas raksturīgi lielākajai daļai galvkāju, vampīru kalmāram ir vāji attīstīti. Tas nozīmē, ka dzīvnieks nespēj krasi mainīt ādas krāsu, kā tas ir seklūdens galvkājiem, taču šāds triks nav nepieciešams melnajos dziļumos, kur tas dzīvo.

Vampyroteuthis infernalis

Dzīvotnes vide un pielāgojumi

Vampīru kalmārs ir ekstrēms dziļūdens galvknābja piemērs. Cilvēki uzskata, ka tas dzīvo afotiskā (bezgaismas) dziļumā 600-900 metru vai lielākā dziļumā. Šajā pasaules okeāna reģionā ir atsevišķs biotops, kas pazīstams kā skābekļa minimuma zona (OMZ). OMZ robežās skābekļa piesātinājums ir pārāk zems, lai uzturētu aerobo vielmaiņu lielākajā daļā augstāko organismu. Tomēr vampīrs kalmārs spēj normāli dzīvot OMZ ar skābekļa piesātinājumu līdz pat 3 %; to nespēj neviens cits galvkājis - un tikai daži citi dzīvnieki.

Lai spētu sadzīvot šādā vidē, vampīrie kalmāri ir attīstījuši vairākas radikālas adaptācijas. No visiem dziļūdens galvkājiem to vielmaiņas ātrums ir viszemākais. To zilo asiņu hemocianīns visefektīvāk saista un transportē skābekli, ko veicina žaunas ar īpaši lielu virsmas laukumu. Dzīvniekiem ir vāja muskulatūra, bet tie bez lielas piepūles saglabā veiklību un peldspēju, pateicoties sarežģītām statocistēm (līdzsvara orgāniem, kas līdzinās cilvēka iekšējai ausij) un ar amoniju bagātiem želatīna audiem, kuru blīvums precīzi atbilst apkārtējā jūras ūdens blīvumam.

Vampīra kalmāra vertikālā diapazona seklākajā galā skats no apakšas ir kā debesis krēslas laikā: Dziļūdens iemītnieku ļoti jutīgās acis spēj atšķirt citu dzīvnieku siluetus, kas pārvietojas virs galvas. Lai pret to cīnītos, vampīru kalmārs rada savu zilganu gaismu (bioluminiscenci), izmantojot stratēģiju, ko sauc par pretīgaismojumu: Šī gaisma izkliedē dzīvnieka siluetu, efektīvi "maskējot" tā klātbūtni no uzmanīgajām acīm, kas atrodas zemāk. Tā paša lielās acis pamana pat vājāko mirdzumu. Fotoreceptoru pāris atrodas dzīvnieka galvas virspusē, kas, iespējams, brīdina dzīvnieku par kustībām virs galvas.

Tāpat kā citiem dziļūdens galvkājiem, arī vampīrajiem kalmārajiem nav tintes maisiņu. Apdraudējuma gadījumā tintes vietā no roku galiem tiek izšauts lipīgs bioluminiscējošu gļotu mākonis, kas satur neskaitāmas zilas gaismas lodītes. Šī gaismas barjera, kas var ilgt gandrīz 10 minūtes, domājams, ir paredzēta, lai apstulbinātu potenciālos plēsējus un ļautu vampīriskajiem kalmārajiem pazust tumsā, tālu nepeldot. Šāda parādīšanās notiek tikai tad, ja dzīvnieks ir ļoti satraukts.

Izstrāde

To attīstībā ir trīs formas: pavisam jauniem dzīvniekiem ir viens spuru pāris, starpposma formā ir divi pāri, bet nobriedušai formai atkal ir viens pāris. Dzīvniekiem augot un samazinoties virsmas laukuma un tilpuma attiecībai, spuras tiek mainītas un izvietotas tā, lai maksimāli palielinātu gaitas efektivitāti. Ja mazuļi pārvietojas galvenokārt ar reaktīvo dzinējspēku, tad nobriedušie pieaugušie par visefektīvāko līdzekli uzskata spuru plīvurēšanu. Šī unikālā ontoģenēze pagātnē radīja neskaidrības, un dažādas formas tika identificētas kā vairākas sugas dažādās dzimtu grupās (Young 2002).

Vampīru kalmāri, visticamāk, vairojas lēni, izmantojot nelielu skaitu lielu olu. Pieaugums ir lēns, jo dziļumā, kur dzīvnieki dzīvo, nav daudz barības. Plašais biotops un mazskaitlīgā populācija padara reproduktīvo sastapšanos par nejaušu notikumu. Sātnes var uzglabāt tēviņa hidrauliski implantēto spermatoforu (sava veida konusveida, cilindrisku spermas maisiņu) ilgu laiku, pirms tās ir gatavas apaugļot savas olšūnas. Kad tas ir izdarīts, viņai var nākties mieloties ar tām līdz pat 400 dienām, pirms tās izšķiļas. Mātīte līdz šim kulminācijas brīdim neēd un drīz pēc tam mirst.

Izšķīlušies mazuļi ir aptuveni 8 mm gari un ir labi attīstītas pieaugušo īpatņu miniatūras ar dažām atšķirībām. Viņu rokās nav tīklojuma, acis ir mazākas, un velāro pavedienu pavedieni nav pilnībā izveidojušies. Izšķīlušies mazuļi ir caurspīdīgi un izdzīvo ar bagātīgu iekšējo dzeltenumu nezināmu laiku, pirms sāk aktīvi baroties. Mazākie dzīvnieki uzturas daudz dziļākos ūdeņos, iespējams, barojas ar jūras sniegu (krītošu organisko detrītu).

Uzvedība

Zināmie dati par uzvedību ir iegūti no īslaicīgām tikšanās reizēm ar ROV; dzīvnieki bieži tiek bojāti notveršanas laikā un akvārijos izdzīvo ne ilgāk kā divus mēnešus. Mākslīgā vide apgrūtina ar aizsardzību nesaistītas uzvedības ticamu novērošanu.

Vampīri kalmāri ar izvērstiem garajiem vēdera pavedieniem ir novēroti dreifējoši dziļos, melnos okeāna straumju ūdeņos. Ja pavedieni saskaras ar kādu objektu vai ja uz tiem iedarbojas vibrācijas, dzīvnieki veic straujas akrobātiskas kustības. Tie spēj peldēt ar ātrumu, kas atbilst diviem ķermeņa garumiem sekundē, un paātrinājuma laiks ir piecas sekundes. Tomēr viņu vājie muskuļi ievērojami ierobežo izturību.

Atšķirībā no saviem radiniekiem, kas dzīvo viesmīlīgākos dziļumos, dziļūdens galvkāji nevar atļauties tērēt enerģiju ilgstošiem lidojumiem. Ņemot vērā zemo vielmaiņas ātrumu un mazo upuru blīvumu šādos dziļumos, vampīro kalmāram, lai taupītu enerģiju, jāizmanto inovatīvas plēsēju izvairīšanās taktikas. Viņu iepriekš minētie bioluminiscējošie "uguņošanas darbi" tiek kombinēti ar spīdošo roku vicināšanu, neregulārām kustībām un bēgšanas trajektorijām. Šīs īpašības apgrūtina plēsoņa nokļūšanu.

Reaģējot uz draudiem, ko dēvē par "ķirbja" vai "ananāsa pozu", vampīriskais kalmārs apgriež rokas ar cepurītēm atpakaļ virs ķermeņa, parādot šķietami lielāku formu, kas klāta ar biedējoši izskatīgiem, taču nekaitīgiem dzelkšņiem (ko sauc par cirri). Apvalka apakšējā puse ir stipri pigmentēta, maskējot lielāko daļu ķermeņa fotoforu. Spīdīgie roku gali ir sakopoti tālu virs dzīvnieka galvas, novēršot uzbrukumu no kritiskajām vietām. Ja plēsējs nokož kādu rokas galiņu, vampīrs kalmārs var to atjaunot.

Kā vampīru kalmāru upuri ir ziņots par kāpuriem, garnelēm un gliemežvākiem. Par to barošanās paradumiem ir maz zināms. Ņemot vērā to vidi, maz ticams, ka tie ir izvēlīgi attiecībā uz barību. Vampīru kalmāri ir atrasti starp lielu dziļūdens zivju, dziļi nirstošu vaļu un roņveidīgo, piemēram, jūras lauvu, kuņģa saturu.

Attiecības

Vampyromorphida dzimtas pārstāvjiem ir raksturīgi fotofori, savdabīgs nekkalcificēta endoskeleta tips, ko sauc par "gladius", 8 tīklveida rokturi un 2 velāro dzīslu pavedieni. Vēl pavisam nesen bija zināmas tikai mūsdienu sugas un dažas fosilās atliekas, kas provizoriski tika pieskaitītas šai grupai, taču La Voulte-sur-Rhône atrastā kirbīšu partija no vidusjuras perioda pirms aptuveni 165-164 miljoniem gadu (mya) paraugiem pierādīja, ka nepārprotami vampyromorphid cephalopods eksistēja daudz ilgāk, nekā līdz šim uzskatīts. Tos aprakstīja kā Vampyronassa rhodanica.

Domājamie vampiromorfīdi no Zolnhofenes kaļķakmens (156-146 mija) - Plesioteuthis prisca, Leptoteuthis gigas un Trachyteutis hastiformis - ir lielas sugas, un tām piemīt vampiromorfīdiem neraksturīgas pazīmes. Tās ir līdzīgas īstajiem kalmāriem Teuthida (Fischer & Riou 2002).