Astoņkāju ģints

Anatomija

Atšķirībā no vairuma citu galvkāju, lielākajai daļai astoņkāju ir tikai mīksts ķermenis bez iekšējā skeleta. Tiem nav aizsargājoša ārējā apvalka, kā tas ir citam galvkāju veidam - nautilam. Viņu vienīgā cietā daļa ir knābis, kas pēc formas ir līdzīgs papagaiļu knābim.

Tāpēc astoņkājiem ir ļoti viegli izspraukties cauri ļoti šaurām atverēm starp akmeņiem, piemēram, izspiežot caur caurumu, kas ir tik liels kā acs.

Acis

Astoņkāju acis ir sarežģītas. Patiesībā tām nav aklās zonas. Aklā zona ir īpaša vieta acīs, kas nespēj uztvert gaismu. Tāpēc, kad mēs kaut kur skatāmies, daļu no tā, kas tur atrodas, patiesībā neuztveram (smadzenes "aizpilda", lai mēs to nepamanītu). Tomēr astoņkāji ar šo problēmu nesaskaras.

Astoņkāja objektīvs ir kustīgs. Lai fokusētu, tas pārvietojas uz priekšu un atpakaļ. Šādi fokusē kamera. Kad kamera fokusē objektu, lai uzņemtu attēlu, objektīvs kustas uz priekšu un atpakaļ, līdz kameras redzamais attēls ir pareizi fokusēts.

Krāsas

Daži astoņkāji hromatoforus var izmantot ne tikai maskēšanās nolūkos. Ja tie nesajaucas ar apkārtējo vidi, tie var signalizēt par savām sajūtām, izmantojot krāsu. Piemēram, kad tie ir atpūtušies, tie ir blāvi, pelēcīgi brūni vai oranži oranžā krāsā. Ja tie kļūst dusmīgi, tie var kļūt sarkani. Ja viņi jūtas nobijušies, tie var kļūt balti.

Uzvedība

Izlūkošana

Astoņkāji ir ļoti inteliģenti, iespējams, vairāk nekā jebkuri citi bezmugurkaulnieki. Biologi daudz diskutē par to inteliģences un mācīšanās spējas pakāpi. Labirinta un problēmu risināšanas eksperimenti ir pierādījuši, ka tiem ir gan īstermiņa, gan ilgtermiņa atmiņa. Īsais dzīves ilgums ierobežo to, cik daudz viņi var iemācīties.

Daži astoņkāji, piemēram, astoņkāji atdarinātāji, var kustināt rokas tā, ka tās atdarina citu jūras radību kustības.

Laboratorijas eksperimentos astoņkājus var viegli apmācīt atšķirt dažādas formas un rakstus. Ir novērots, kā daži to dēvē par rotaļu: akvārijos viņi atkārtoti palaiž pudeles vai rotaļlietas riņķveida straumē un pēc tam tās ķer. Astoņkāji bieži izkļūst no saviem akvārijiem un dažkārt arī no citiem, meklējot barību.

Lielākais no vairāk nekā 300 astoņkāju sugām - milzu astoņkājis Enteroctopus - ir patiešām liels. Pieauguši tēviņi vidēji sver aptuveni 50 kg, bet mātītes - aptuveni 33 kg. Viņu roku garums ir aptuveni astoņas pēdas. Tie ir pat iekāpuši zvejas laivās un atvēruši tilpnes, lai piekļūtu krabjiem un apēstu tos.

Apvienotajā Karalistē galvkāji, piemēram, astoņkāji, saskaņā ar 1986. gada Likumu par dzīvniekiem (zinātniskās procedūras) tiek uzskatīti par goda mugurkaulniekiem. Tas tiem nodrošina aizsardzību, kas parasti netiek piešķirta bezmugurkaulniekiem.

Astoņkāji ir vienīgie bezmugurkaulnieki, par kuriem ir pierādīts, ka tie izmanto darbarīkus. Vismaz četri astoņkāju ar dzīslām (Amphioctopus marginatus) eksemplāri ir redzēti, kā tie paceļ izmestas kokosriekstu čaumalas un pēc tam tās atkal saliek, lai izmantotu kā patvērumu.

Astoņkāji ir aktīvi un inteliģenti plēsēji ar labu redzi un smadzenēm. Tie ēd galvenokārt krabjus un dažas zivis.

Aizsardzība

Astoņkājiem ir dažādi aizsardzības līdzekļi. Tās izmanto aktīvu maskēšanos un imitāciju, ko kontrolē nervu sistēma. Lielākā daļa var izšaut melnas tintes mākoņus, lai palīdzētu izglābties, un dažas var izšaut roku ārkārtējās briesmās. Tā vicinās un piesaista uzbrucēju.

Astoņkājis, kas atver trauku ar skrūvējamu vāciņu

Vairošanās un nāve

Kad astoņkāji vairojas, tēviņi izmanto specializētu roku, lai ievietotu spermas paciņas mātītes mantijas dobumā. Tēviņi mirst dažu mēnešu laikā pēc pārošanās. Dažu sugu astoņkāju mātītes var saglabāt spermu sevī nedēļām ilgi, līdz nobriest olšūnas.

Pēc tam, kad tās ir apaugļotas, mātīte izdēj aptuveni 200 000 olu (šis skaitlis krasi atšķiras atkarībā no sugas). Mātīte rūpējas par olām, sargājot tās no plēsējiem, un maigi pūš virs tām ūdens straumes, lai tās saņemtu pietiekami daudz skābekļa. Vienu mēnesi ilgajā laikā, kad mātīte rūpējas par neizšķīlušajām olām, tā nemedī, un, lai sevi uzturētu, var norīt dažas no savām rokām.

Aptuveni laikā, kad olas izšķiļas, māte atstāj mītni un ir pārāk vāja, lai aizsargātos no plēsējiem, piemēram, mencām, un bieži vien pakļaujas to uzbrukumiem. Jaunie astoņkāju kāpuri kādu laiku dreifē planktona mākoņos, kur barojas, līdz ir gatavi nolaisties uz okeāna dibenu, kur cikls atkārtojas.

Visiem astoņkājaiņiem, par kuriem mums ir dati, ir salīdzinoši īss paredzamais dzīves ilgums. Dažas sugas dzīvo tikai sešus mēnešus. Lielākas sugas, piemēram, Klusā okeāna ziemeļu daļas milzu astoņkājis, piemērotos apstākļos var dzīvot līdz pat pieciem gadiem.

Reprodukcija ir nāves cēlonis: tēviņi var dzīvot tikai dažus mēnešus pēc pārošanās, un mātītes mirst neilgi pēc olu izdēšanas. (Aptuveni) vienu mēnesi ilgajā periodā, kad mātītes rūpējas par neizšķīlušajām olām, tās neēd, bet acīmredzot tās nemirst badā. Šāda īsa dzīves ilguma (vai straujas novecošanās) bioloģisks izskaidrojums pašlaik nav atrasts.

Dziļūdens astoņkāji izdēj olas

Jūras biologi Kalifornijas piekrastē vairāk nekā četrus gadus ir novērojuši, kā viena un tā pati astoņkāja mātīte sargā savas olas. To attīstība aizņēma ilgu laiku, jo 1,4 kilometrus dziļumā esošais ūdens bija ļoti auksts. Viņi zināja, ka tas ir tas pats astoņkājis, jo tam bija raksturīgs rētains. Pētījums tika veikts, izmantojot tālvadības niršanas transportlīdzekli ar kamerām, gaismām un robotizētām rokām.