Nautilus ir Nautilidae dzimtas pārstāvju nosaukums; tie ir galvkāju mīkstmieši, nevis zivis, un tiem piemīt vairākas primitīvas iezīmes. Terminu "kamerveida nautiluss" lieto arī visām Nautilidae dzimtas sugām.
Daudzi biologi tos uzskata par "dzīvām fosilijām", jo tie ir vienīgie dzīvie Nautiloidea apakšklases pārstāvji un saglabājušies tuvu savai fosilajai formai, no kuras paleozoja laikmetā radās amonīti. Nautiloidea grupa ir viens no vecākajiem galvkāju atzariem, un tās fosilais ieraksts stiepjas desmitiem miljonu gadu atpakaļ.
Sugas un izplatība
Mūsdienās ir saglabājušās aptuveni sešas sugas, kuras klasificē divās ģintīs (galvenokārt Nautilus un Allonautilus). Lielākā un vislabāk pazīstamā ir Nautilus pompilius, sastopama Rietumaustrālijas un Indo‑Klusā okeāna reģionos; tās čaulas diametrs var sasniegt līdz 27 cm (saskaņā ar dažādiem avotiem). Tomēr vairums citu sugu parasti nepārsniedz 20 cm. Pūpolu nautiliuss Nautilus macromphalus tiek minēts kā viena no mazākajām sugām, kuras parasti mēra ap 16 cm.
Ķermeņa uzbūve un anatomija
Nautilusa raksturīgākā iezīme ir spirālveida, kameraina čaula — tās iekšienē atrodas vairākas nodalītas kameras, kuras dzīvnieks pakāpeniski atstāj, piepildot ar gāzi vai šķidrumu, tā regulējot peldošanos. Čaulas starpsienas un centrālais kanāls (sifunkls) veicina šo balasta kontroli. Čaula bieži ir izrotāta ar koncentriskām svītrām vai plankumiem, kas var palīdzēt sugu atšķirt.
Nautiluss izmanto līdz pat simt tentakulus (dažās sugās to skaits var būt dažāds) — tie nav aprīkoti ar siļķītēm, bet ar līmpadlām vai raupju virsmu, kas ļauj satvert barību. Viņu acis ir vienkāršā (pinholveida) tipa, bez kameras objektīva, taču tās ir pietiekami jutīgas tumsā. Radula ir plata, un tai ir tieši deviņi zobi; tā palīdz raspēt un apstrādāt barību. Nautilus elpo ar diviem žaunu pāriem, kas nodrošina gāzu apmaiņu.
Dzīvesveids un barošana
Nautilusi parasti ir nakts vai krēslu sugas — dienā tie slēpjas dziļākos ūdeņu slāņos vai alas un robos pie jūras dibena, bet naktī pacelšanos tuvāk pārtikas meklējumiem. Tie ir visēdāji — barojas ar mirušiem zivju līķiem (karrions), vēžveidīgajiem un citiem maziem bezmugurkaulniekiem. Barību uztver, izmantojot tentakulus, pēc tam saplosa un pārstrādā ar radulu un knābi līdzīgu struktūru.
Izvietojums dziļumā, vairošanās un attīstība
Nautilusi parasti dzīvo tropu un subtropu korallrevu nogāzēs un pieklusumos Indo‑Klusā okeāna rajonā. Dienas laikā tos bieži sastop dziļākos slāņos, bet naktī tie var pietuvoties seklākām zonām, lai barotos. Reprodukcija ir lēna: notiek iekšēja apaugļošana, mātītes izdēj lielas olas ar cietu čaumalu vai kapsulu, kuras pieskaras klintīm vai sāņu struktūrai — inkubācijas periods var būt garš, un jaunieņi izšķiļas kā mazāki pieaugušie (tie nav plēsīgās kāpurveida larvas). Nautilusi attīstās lēni, sasniedz reproduktīvo briedumu salīdzinoši vēlu un dzīvo salīdzinoši ilgu laiku (dažas novērojumu aplēses līdz vairākām desmitgadēm).
Taksonomija un fosilais konteksts
Nautilidae dzimtā ietilpst gan mūsdienu sugas, gan liels fosilais klāsts. Tā kā nautilusi līdzīgi izskatās fosilajiem nautiloīdiem, tie bieži tiek minēti kā labs piemērs evolūcijas "konservatīviem" grupējumiem, kuri ir saglabājuši pamatformas konstrukciju gadu miljonu gaitā.
Aizsardzība un cilvēka ietekme
- Dažām sugām draud pārmērīga vākšana to dekoratīvo čaulu dēļ un jūras biotopu izmaiņas.
- Gliemežvāku tirdzniecība un komerciāla nozveja ir bijusi galvenais spiediena avots — tas ir licis noteikt ierobežojumus un apsvērt starptautiskus aizsardzības pasākumus.
- Zinātniskie pētījumi turpina izvērtēt populāciju stāvokli, dzīves ciklu un nepieciešamos aizsardzības pasākumus.
Nautilusi ir unikālas radības, kas saista gan dabas pētniekus, gan kolekcionārus — saprašana par to bioloģiju un ekoloģiju ir būtiska, lai nodrošinātu šo seno radību ilgtspējīgu pastāvēšanu nākotnē.
