Xerochrysum bracteatum (zeltainā ziemciete) — apraksts, šķirnes un audzēšana

Izplatība un biotops

Zeltainā mūžmūžniece sastopama visos Austrālijas kontinentālajos štatos un teritorijās, kā arī Tasmānijā. Tā ir diezgan izplatīta un sastopama no Kvīnslendas ziemeļu daļas līdz pat Rietumaustrālijai.

Tas sastopams visos biotopos, izņemot tos, kas atrodas biezā ēnā. Tas aug kā viengadīgs augs sarkano smilšu laukos Austrālijas centrālajā daļā, strauji reaģējot uz nokrišņiem, lai pabeigtu savu dzīves ciklu. Tā ir izplatīta starp granīta atsegumiem Rietumaustrālijas dienvidrietumos, un Sidnejas reģionā tā sastopama smagākās un auglīgākās augsnēs, piemēram, bazalta, slānekļa vai kaļķakmens augsnēs, parasti vietās ar augstu gruntsūdens līmeni. Ir ziņots, ka Amerikas Savienoto Valstu Jaunanglijas reģionā tā aug traucētā augsnē, ceļmalās un laukos.

Ekoloģija

Spilgtas krāsas seglapiņas darbojas kā ziedlapiņas, piesaistot kukaiņus, piemēram, lidspārņus, vietējās bites un mazas vaboles, kas apputeksnē ziedlapiņas. Ziedu galviņas apmeklē arī grauzēji. Uz šīs sugas ir novērotas Tebenna micalis kāpuru vīkšņi, kā arī Austrālijas krāsotās dāmas (Vanessa kershawi) kāpuri. Sīkus augļus izplata vējš, un tie dīgst un aug pēc ugunsgrēka vai uz traucētas zemes.

Ūdens pelējums (oomicete) Bremia lactucae ir inficējis komerciālos kultūraugus Itālijā un Kalifornijā. Ligūrijas piekrastē 2002. gadā vairāku šķirņu, visvairāk "Florabella Pink" un mazākā mērā "Florabella Gold" un "Florabella White", plaša inficēšanās izraisīja lapu pūslīšu veidošanos un bojājumu veidošanos uz lapām, kā arī baltu plankumu veidošanos apakšpusē, jo īpaši vietās ar sliktu ventilāciju. San Mateo apgabalā, Kalifornijā, 2006. gadā San Mateo apgabalā tika novērots pūkainās miltrasas uzliesmojums "Golden everlasting" sējumos, kad uz lapām izveidojās lieli hlorotiski bojājumi. No 1994. līdz 2001. gadam X. bracteatum sējumus Čehijā bojāja fitoplazmas infekcija, izraisot vāju augšanu, lapu bronzēšanu un ziedu galviņu deformāciju. Ģenētiski patogēns neatšķīrās no asteru dzeltēšanas ierosinātāja. Sakņu mezglu nematode (Meloidogyne incognita) uzbrūk saknēm un uz tām veido galus, kas izraisa auga bojāeju.

Lauksaimniecība un audzēšana

Zeltaino mūžīgo zeltu Anglijas lauksaimniecībā sāka audzēt 1791. gadā. Vācu dārznieks Herens Ebritšs (Herren Ebritsch) ieguva materiālu un attīstīja to savā stādaudzētavā Arnštatē pie Erfurtes Vācijā. Viņš izaudzēja un pārdeva šķirnes dažādās krāsās, sākot no bronzas līdz baltai un beidzot ar purpursarkanu, kas 1850. gados izplatījās visā Eiropā. Šo agrīno šķirņu seglapas parasti palika kuplas ap zieda galviņu, nevis saplacinātas kā Austrālijas vietējām šķirnēm. Tās bija arī viengadīgas, nevis daudzgadīgas formas. Daudzām tika doti tādi nosaukumi kā "atrococcineum" (tumši sārtas ziedu galviņas), "atrosanguineum" (tumši asiņaini sarkanas ziedu galviņas), "aureum" (zeltaini dzeltenas ziedu galviņas), "bicolor" (dzeltenas ziedu galviņas ar sarkanu galu), "compositum" (lielas daudzkrāsainas ziedu galviņas), "macranthum" (lielas baltas ziedu galviņas ar rožu malām) un "monstrosum" (ziedi ar daudz seglapu), lai gan mūsdienās tās parasti pārdod sēklu maisījumos viengadīgām kultūrām. Tiek uzskatīts, ka dažas krāsainas Dienvidāfrikas Helichrysum formas tika ieviestas selekcijas programmā, kā rezultātā radās milzīgs krāsu klāsts. Zeltainā everlastinga bija viena no vairākām sugām, kas 19. gadsimta sākumā kļuva populāra Eiropas karaļnamu un muižnieku vidū, tomēr Austrālijā tā bija maz pamanīta līdz pat 1860. gadiem, kad tā kļuva pamanāmāka Austrālijas dārzos.

Lielākā daļa 20. gadsimta otrajā pusē Austrālijā radīto šķirņu ir daudzgadīgas. Pirmā no tām bija 'Dargan Hill Monarch', un tai sekoja daudzas citas. Tās bagātīgi zied daudzās krāsās, tostarp baltā, dzeltenā, oranžā, oranžā, bronzas, rozā un sarkanā. To komerciālais dzīves ilgums parasti ir aptuveni trīs gadi. Kvīnslendā bāzētais uzņēmums Aussie Winners piedāvā kompakto augu klāstu no oranžiem līdz baltiem augiem, kas pazīstami ar nosaukumu Sundaze. Šīs sērijas augiem parasti ir lielākas lapas. Šī sērija 2001. gadā Euroflora izstādē Ženēvā saņēma Gran premio d'oro par labāko jauno augu sēriju iepriekšējos trīs gados. Florabella Gold", Florabella sērijas pārstāvis, 1999. gadā Amerikas Floristu biedrības rīkotajā konkursā ieguva balvu kā labākais jaunais podiņa augs (veģetatīvs). Wallaby šķirnes ziedu klāstā ir augstākas formas ar šaurām lapām un baltiem, dzelteniem vai rozā ziediem. Citas komerciālās sērijas ietver Nullarbor sēriju un Kvīnslendas Federācijas margrietiņas, tostarp 'Wanetta Sunshine' un 'Golden Nuggets'.

Zeltainās ziemcietes ir viegli audzējamas gan no sēklām, gan spraudeņiem, lai gan noteiktas šķirnes var augt tikai no spraudeņiem. Svaigas sēklas dīgst 3 līdz 20 dienu laikā, un tām nav nepieciešama īpaša kopšana. Augi vislabāk aug skābās, labi aerētās augsnēs ar pH 5,5-6,3 un zemu fosfora saturu. Tie ir jutīgi pret dzelzs trūkumu, kas uz auga izpaužas kā jaunāko lapu dzeltēšana (hloroze), bet lapu dzīslas paliek zaļas.

Zeltaino ziemcieti var audzēt lielos podos vai logu kastēs. Tas ir arī labs sākumstāds dārzā, pirms citi augi ir vairāk iesakņojušies. Zemāk augošās šķirnes ir piemērotas piekarināmiem groziņiem un apstādījumiem pie robežām. Ziedi piesaista dārzā tauriņus. Kaltēti ziedi ir ilgnoturīgi - līdz pat vairākiem gadiem - un tos izmanto ziedu kompozīcijās un griezto ziedu ražošanā. Izturīgākas formas ar garākiem stublājiem izmanto komerciāliem grieztiem ziediem. Galvenais faktors, kas ierobežo kaltētu ziedu kaltēšanas ilgumu, ir stublāju nokalšana, tāpēc dažkārt ziedus kompozīcijās iestrādā ar stieplēm. Arī ziedu iegremdēšana glicerīnā vai polietilēnglikolā paildzina to kalpošanas laiku.