Vabole

Vaboļu ķermeņi

Tāpat kā citiem kukaiņiem, arī vaboles ķermenim ir trīs galvenās daļas: galva, krūškurvis (vidējā daļa) un vēders (mugurējā daļa). Uz galvas vabolēm ir antenas (taustekļi), acis un mute. Vaboles kājas un spārni ir piestiprināti pie krūšu daļas. Vaboles vēderam ārpusē parasti nav īpašu detaļu, bet iekšpusē ir vaboles zarnas. Tāpat kā citiem kukaiņiem, arī vabolēm nav iekšējo kaulu, bet to vietā ķermenim ir ciets eksoskelets no ārpuses. Eksoskelets ir izgatavots no cietām hitīna plāksnēm.

Spārni

Vaboles atšķiras no citiem lidojošiem kukaiņiem ar to, ka to priekšējie spārni ir pārtapuši cietos vākos jeb elitrās. Aizmugurējie spārni tiek izmantoti lidošanai. Tie ir plāni un miera stāvoklī atrodas zem elitras. Lai lidotu, vaboles paceļ elitras, lai lidotu. Dažām īsto vaboļu sugām ir līdzīgs izkārtojums.

Ne visas vaboles var lidot. Dažām vabolēm nav aizmugurējo spārnu, un dažas nevar pacelt priekšējos spārnus. Dažām vabolēm spārnu nav vispār. Dažas vaboles bez spārniem izskatās kā kāpuri, un tās sauc par "kāpurveidīgām". Kā piemēru var minēt Phengodidae dzimtas spīdekļvaboles, kuru mātītes visu mūžu ir larviformas.

Kājas

Vaboļu kājas palīdz tām staigāt, skriet, peldēt un rakt. Visām vabolēm ir sešas kājas. Katra kāja sastāv no vairākām daļām. Katra kāja beidzas ar diviem līdz pieciem maziem segmentiem, ko sauc par tarsi. Katras vaboles pēdējam tarsus (tarsi vienskaitlī) ir viens vai divi nagi. Lielākā daļa vaboļu kājas izmanto, lai staigātu vai skrietu. Dažu vaboļu kājas ir plakanas, un uz tām ir gari matiņi. Šāda veida kājas ir ūdens vabolēm. Vabolēm, kas bieži rakņājas augsnē, ir plakanas kājas ar dzelkšņiem vai ragiem malās. Plakanās kājas ar ragiem sauc par fosilām kājām. Dažām vabolēm ir lielas pakaļkājas, kas līdzīgas kājbakām un palīdz vabolēm lēkt. Blusu vaboles ir lēkājošu vaboļu piemērs.

Redzes un smaržas

Vabolēm ir saliktas acis, kas nozīmē, ka abas lielās spīdīgās acis uz galvas patiesībā ir veidotas no daudzām mazākām daļām. Dažreiz abas acis ir sadalītas uz pusēm, tāpēc izskatās, ka acis ir četras. Vienai vaboļu saimei, virpuļvaboļiem, ir dalītas acis, lai peldot tās vienlaikus redzētu gan virs ūdens, gan zem ūdens. Dažām vabolēm ir papildu vienkāršas acis (parasti divas), ko sauc par okelli. Šīs acis atrodas vaboles galvas augšdaļā.

Vaboles izmanto savas antenas, lai sajustu smaržu. Vaboles izmanto arī antenas, lai sajustu apkārt esošās lietas. Vaboļu antenas neizskatās vienādas. Dažu vaboļu antenas ir garas un plānas, bet citu - īsas un platas. Plānas antenas sauc par diegveidīgām antenām, bet antenas, kuru gali ir plati, sauc par plakanām antenām.

Mute

Vaboles mute ļoti atšķiras no cilvēka mutes. Lielākajai daļai vaboļu mutes priekšpusē ir divi cieti apakšžokļi, kas nedaudz līdzinās zobiem. Mandibulas palīdz vabolei ēst, sasmalcinot un sagriežot barību. Dažām vabolēm apakšžokļi izskatās kā lielas knaibles. Vabolēm ap muti ir arī četri "pirksti", kas iestumj barību vaboles mutē. Šos pirkstus sauc par palpi.

Citi

Vaboles neelpo, tā vietā tām ķermeņa sānos ir caurumiņi, ko sauc par spirakļiem, kas ved uz trahejām, kuras darbojas kā plaušas. Vabolēm nav asiņu, bet tām ir kaut kas līdzīgs asinīm, ko sauc par hemolimfu. Tā ir zaļā krāsā. Tas tāpēc, ka to hemoglobīna molekulas centrā ir vara atoms, bet mūsu molekulā ir dzelzs atoms.

Vaboles daļas


Vaboles aizmugurējie spārni ir caurspīdīgi. Šī vabole izmanto aizmugurējos spārnus, lai lidotu. Priekšējie cietie spārni ir pacelti uz augšu.


Vaboles cietie priekšējie spārni paslēpj aizmugurējos spārnus.


Vabole, kas barojoties ierokas zieda diskā. Dienvidāfrika

Kā aug vaboles

Vaboles sākas kā olas, ko izdēj vaboles mātīte. Dažas vaboles dzīves laikā var dēt tūkstošiem olu. Kad no olas izšķiļas kāpurs, no tās izšķiļas kāpurs. Vairums vaboļu kāpuru neizskatās pēc pieaugušām vabolēm. Vaboles kāpurs ēd un aug lielāks, līdz mainās un kļūst par kukaini. Kad kūniņa atveras, no tās izšķiļas pieaugusi vabole, ko dažkārt sauc par imago. Šādu izaugšanas veidu sauc par pilnīgu metamorfozi.

Vaboles visvairāk ēd, kad tās ir kāpuri. Daži vaboļu kāpuri ēd augu ārpusi, daži - augu iekšpusi. Daži vaboļu kāpuri ir plēsēji, t. i., tie medī citus kukaiņus, lai ēstu. Citu vaboļu kāpuri ēd beigtas lietas, piemēram, beigtus augus un beigtus dzīvniekus.

Ne visi vaboļu kāpuri izskatās vienādi. Dažu vaboļu kāpuri ir plakani un pārvietojas ļoti ātri. Lai aprakstītu šos kāpurus, zinātnieki lieto aprakstošo vārdu campodeiform. Dažu vaboļu kāpuri izskatās līdzīgi cietiem tārpiem ar mazām kājām. Tiem ir elateriformas forma. Klikšķu vaboļu kāpuriem ir īpašs nosaukums - stiepļu tārpi. Citu vaboļu kāpuri ir īsi un ļoti biezi, un tos sauc par kāpuriem. Dažu vaboļu kāpuri pēc kāda laika maina formu. Vaboļu kāpuri sāk kustēties ātri, piemēram, kampodeiformu kāpuri, bet beigās kļūst lēni un biezi.

Skarabeja formas kāpura piemērs

Ko dara vaboles

Pārtika

Vaboles pārtiek no dažādām lietām, tostarp dzīviem augiem, pūstošiem augiem, dzīviem vai mirušiem dzīvniekiem un dzīvnieku izkārnījumiem. Dažas vaboles var ēst gan augus, gan dzīvniekus, bet citas ēd tikai viena veida barību. Par vabolēm, kas var ēst tikai viena veida barību, saka, ka tās ir saimniekorganisma specifiskas. Daudzas lapu vaboles un garspārņu vaboles ir specifiski saimnieki.

Aizsardzība

Vaboles sava izmēra ziņā ir izturīgi dzīvnieki. Tās ir mehāniski izturīgas (elitras), un tām ir dažādas stratēģijas, lai izvairītos no plēsēju vai parazitoīdu uzbrukuma. Tās ir maskēšanās, mīmikrija, toksicitāte un aktīva aizsardzība.

Dažas vaboles dzīvo vietās, kuras plēsējiem ir grūti atrast. Dažas vaboles, piemēram, garnadži, dzīvo tuneļos koku zaros. Garspārņu vaboles var apēst tikai īpaši plēsēji, kas ir pietiekami mazi, lai izmantotu garspārņu vaboļu tuneļus.

Citas vaboles nedzīvo īpašās vietās, bet tām ir krāsas vai formas, kas padara tās grūti atrodamas. Ja vaboles ir krāsotas tā, ka plēsēji tās nevar pamanīt, to sauc par maskēšanos. Dažas lapu vaboles ir zaļas, lai tās nevarētu pamanīt, kad tās atrodas uz zaļām lapām. Dažām vabolēm ir ļoti sarežģītas krāsas, tāpēc tās izskatās kā putnu izkārnījumi.

Dažreiz vaboles izmanto krāsu, lai brīdinātu plēsējus (brīdinošā krāsojuma). Dažām vabolēm ir melnas un dzeltenas svītras, tāpēc tās izskatās līdzīgas bitēm un laputīm. Dažas vaboles pat uzvedas līdzīgi bitēm, lai maldinātu plēsējus.

Vabolēm ir plašs ķīmisko aizsardzības līdzekļu klāsts, ko tās galvenokārt iegūst no augiem, ko ēd to kāpuri. Šīs ķimikālijas piešķir tām sliktu garšu, kad plēsēji tās apēd. Vaboles ir tik indīgas, ka, ja zirgs apēd tikai dažas no tām, tas var nomirt. Bombardiervaboles uz uzbrucējiem izsmidzina karstu indīgu šķidrumu. Vaboles izdala cianīda savienojumu, kad tās uzmācas. Bišu vabolēm ir arī krāsas, kas brīdina plēsējus, ka tām ir slikta garša. Kukaiņi, kuriem ir nepatīkama garša, izmanto brīdinājuma krāsas, no kurām putni iemācās izvairīties. Arī citas sugas, kas ir garšīgas, kopē šīs brīdinājuma krāsas. Tas ir mimikrijas veids, un kukaiņiem tas ir diezgan izplatīts.

Ļoti lielas vaboles dažkārt cīnās ar plēsējiem. Vaboles, kas cīnās, bieži vien izmanto apakšžokļus, lai ievainotu plēsējus.

Reprodukcija

Vabolēm ir dzimumvairošanās, un gandrīz visas piedzīvo pilnīgu metamorfozi. Dažām vabolēm ir sarežģīta uzvedība, lai iegūtu partneri. Tiek izmantoti feromoni, un dažādas sugas izmanto dažādus feromonus. Pirms vairošanās dažu vaboļu tēviņi dažkārt cīnās, lai iegūtu mātīti. Īpaši tas attiecas uz briežvabolēm: tēviņi cīnās, izmantojot garās apakšžokļa ilknes. Biežāk tēviņš un mātīte pirms pārošanās iziet garu procedūru. Detaļas katrai sugai ir atšķirīgas - un tieši tas ir būtiskākais. Ir svarīgi, lai pārošanās notiktu starp vienas sugas vabolēm.

Dažas vaboles īpaši rūpējas par savām olām vai kāpuriem. Dažas skarabeja vaboles, ko dēvē par mēslu vabolēm, sarullē mēslu (fekāliju) bumbiņas un ievieto tās bedrītē zemē. Mātīte dēj olas mēslos. Kad olas izšķiļas, kāpuri ēd mātes sagādātos mēslus.

Vaboļu evolūcija

2009. gadā Mazon Creek, Ilinoisas štatā, Pensilvānijas reģionā, tika atrasta fosila vabole. Tas noteica vaboļu izcelsmi no 318 līdz 299 mija. Šī laika fosilijas ir atrastas Āzijā un Eiropā, piemēram, sarkanā slānekļa fosiliju slāņos Nīdermošeles (Niedermoschel) atradnēs netālu no Maincas (Mainz) Vācijā. Citas fosilijas ir atrastas Oborā, Čehijā, un Thekardā Urālu kalnos, Krievijā. Pirmie atradumi no Ziemeļamerikas Oklahomā tika publicēti 2005. un 2008. gadā.

Pēc perma un triasa izmiršanas perioda kukaiņu fosiliju liecības ir nabadzīgas, taču ir dažas vaboles no apakšējā triasa perioda. Kuzņeckas baseina Babij Kamenas atradnē ir daudz vaboļu fosiliju, tostarp veseli Archostemata (piemēram, Ademosynidae, Schizocoleidae), Adephaga (piemēram, Triaplidae, Trachypachidae) un Polyphaga (piemēram, Hydrophilidae, Byrrhidae, Elateroidea) infragrupas eksemplāri.

Juras periodā (210-145 mija) strauji pieauga vaboļu dzimtu skaits, tostarp attīstījās un pieauga plēsēju un zālēdāju sugu skaits. Juras periodā bija izplatītas mēslu vaboles un zālēdājas vaboles, kas dzīvoja uz skujkokiem. Ziedošo augu evolūcija krīta periodā radīja milzīgu skaitu vaboļu sugu, kas ir sastopamas mūsdienās.

Vaboļu sugas

Apakškārtnes

Ir četras dzīvās vaboļu apakšdzimtas:

• Adephaga: 40 000 reģistrētu sugu 10 dzimtu pārstāvjos. Šī ir specializēto vaboļu apakškārta, otra lielākā apakškārta. Tās locekļi ir zemes vaboles, tīģervaboles, plēsīgās nirstošās vaboles un virpuļvaboles. Lielākā daļa sugu pieder pie karabīdu jeb zemes vaboļu (Carabidae) dzimtas.
• Archostemata: Archostemata ir mazākā vaboļu apakškārta, kurā ir mazāk nekā piecdesmit zināmas sugas piecās dzimtās. Archostemata ir sena dzimta ar vairākām primitīvām pazīmēm. Pēc morfoloģijas tās ir līdzīgas pirmajām vabolēm, kas fosilajā liecībā parādās pirms aptuveni 250 miljoniem gadu.
• Myxophaga: Myxophaga ir otra mazākā Coleoptera apakšdzimene ar 65 sīku līdz sīku vaboļu sugām četrās dzimtās. Šīs apakškārtas pārstāvji ir ūdens un pusūdens sugas un barojas ar aļģēm.
• Polyphaga: Polyphaga ir lielākā un daudzveidīgākā vaboļu apakškārta. Nosaukums nozīmē "daudzu lietu ēdāji". Polyphaga ir 144 dzimtas 16 virsģimenēs. Tām ir milzīga specializācijas un pielāgošanās daudzveidība - vairāk nekā 300 000 aprakstītu sugu jeb aptuveni 90 % no līdz šim atklātajām un nosauktajām vaboļu sugām. Pastāv piecas infrašķiras:

• Bostrichiformia - tostarp mēbeļu vaboles un ādas vaboles.
• Cucujiformia - ietver vaboles, garspārņu vaboles, vaboles, kārtainās vaboles un lapu vaboles.
• Elateriformia - ietver klikšķu vaboles un ugunsputniņas
• Scarabaeiformia - ietver skarabeja vaboles un briežvaboles.
• Staphyliniformia - ietver grauzēju vaboles un ūdens plēsēju vaboles.

Bieži sastopamās ģimenes

Dažādas vaboļu sugas var iedalīt grupās, ko sauc par dzimtām. Ir daudzas vaboļu dzimtas. Lielākās dzimtas ir uzskaitītas šeit.

• Zemes vaboles (Carabidae dzimta) bieži vien ir melnas, un tās var atrast zem akmeņiem. Tās ēd citus kukaiņus.
• Lapu vaboles (Chrysomelidae dzimta) parasti ēd augu ārpusē.
• Garspārņu vabolēm (Cerambycidae dzimta) ir ļoti garas antenas. Lielākā daļa garspuru vaboļu kāpuru barojas augu iekšpusē.
• Vaboļu (Curculionidae dzimta) sejas ir garas un izskatās kā ziloņa stumbrs. Veivilas ēd augus.
• Skabarabeļu vabolēm (Scarabaeidae dzimta) ir antenas, kuru gali ir plati. Šīs dzimtas vaboļu grupa ir mēslu vaboles. Citi skarabeji ir ļoti krāsaini un pārtiek no augiem.
• Rove vabolēm (Staphylinidae dzimta) ir īsi priekšējie spārni, kas nesedz vēderu. Rove vaboles ēd citus kukaiņus.

Populāri nosaukumi

Populārie nosaukumi bieži vien ir maldinoši, tāpēc biologi izmanto zinātniskos nosaukumus latīņu valodā. Dažas vaboles cilvēki sauc ar citiem nosaukumiem. Ugunsblusas (sauktas arī par zibensvabolēm) patiesībā ir vaboles; tāpat arī bārenītes vai bārenītes, kuras biologi sauc par vabolēm.

Coleoptera Staatliches Museum für Naturkunde Karlsrūe, Vācija


Rove vabolēm ir īsi priekšējie spārni (sarkanās daļas šīs vaboles mugurā), kas neaizsedz vēderu.

Lielākais un mazākais

• Nanosellas sēnes: mazākā - 0,35 mm.
• Titanus giganteus: lielākais 12 līdz 20 cm garš.

Vaboles un cilvēki

Dažas vaboles rada problēmas lauksaimniekiem un cilvēkiem mežos, jo tās apēd labību vai kokus. Šīs vaboles sauc par kaitēkļiem. Viena no vabolēm, kas kaitē kultūraugiem, ir Kolorādo vabole; cita ir kukurūzas vabolīte. Viena no tām, kas iznīcina kokus, ir smaragda oša kodējs.

Citas vaboles palīdz cilvēkiem; meža vaboles (sauktas arī par meža vabolēm un meža laputīm) apēd kukaiņus, kas kaitē kultūraugiem un kokiem.

Cilvēkus, kas pēta vaboles, sauc par koleopterologiem.