Vārds "bohēmietis" pirmo reizi tika lietots Parīzē, lai apzīmētu čigānu, jo daudzi cilvēki domāja, ka čigāni nāk no Bohēmijas. Vēlāk, 19. gadsimta beigās (1800. gadu nogalē), šo nosaukumu sāka lietot arī, lai raksturotu nabadzīgus gleznotājus, rakstniekus, mūziķus un aktierus, kuri bieži brauca uz Parīzi no citām pilsētām un centās nopelnīt naudu, strādājot radošos darbos. Parīze kļuva par centrālo vietu, kur pulcējās jaunie un eksperimentāli noskaņotie mākslinieki: viņi cits no cita mācījās, diskutēja, rīkoja kopdarbnīcas un baudīja pilsētas kultūras dzīvi. Daudzi no viņiem dzīvoja Monmartrā, netālu no "Moulin Rouge".

Parīzes bohēma un tās izpausmes

Monmartrs un vēlāk Monparnasse kļuva par pazīstamām bohēmas vietām. Viens no slavenākajiem gleznotājiem, kas dzīvoja Monmartrā, bija Anrī Tulūzs-Lotreks. Viņam patika gleznot kan-kan dejotājas un prostitūtas, un viņš radīja daudz plakātus, lai reklamētu naktsklubus — šie plakāti šodien tiek uzskatīti par nozīmīgiem mākslas darbiem. Parīzes bohēmā bieži sastopami kafejnīcu un kabarē kultūras elementi: vakara sarunas, literārie lasījumi, improvizētas mūzikas sesijas un mākslinieku izstādes nelielās galerijās.

Bohēmas dzīvesveida raksturojums

Bohēmiešus parasti raksturo tieksme pēc radošas brīvības, noraidījums pret sabiedrības tradīcijām un materiālo komfortu. Uzvedība, kas tika uzskatīta par bohēmisku, ietvēra:

  • nestabilu vai neregulāru ienākumu — mākslinieki bieži bija ļoti nabadzīgi;
  • neparastu vai neformālu apģērbu stilu — vecas vai lietotas drēbes un maz rūpju par modi;
  • atšķirīgus politiskos un reliģiskos uzskatus, brīvāku attieksmi pret seksuālo uzvedību;
  • iešanas uz kabarē, kafejnīcām, lētas kopdzīves istabas pie jumta (mansarda), kur ziemā bija auksti, vasarā karsti, un bieži dzīvokļos mitinājās arī putni.

Dzīve bieži bija grūta: iztika bija smaga, pieejamība uz studijām un materiāliem ierobežota. Taču bohēmas sabiedrība sniedza to, kas tradīcijā konservatīvā sabiedrībā bieži trūka — iespēju brīvi izpausties, eksperimentēt ar formu un saturu, provokatīvi runāt un veidot alternatīvus dzīvesveidus. Dažkārt studenti no turīgākām ģimenēm pievienojās bohēmas dzīvei, meklējot emocionālu un radošu brīvību pat uz brīdi.

Sievietes bohēmā un mazāk redzamie stāsti

Bohemiskā vide deva iespējas arī sievietēm māksliniecēm un rakstniecēm, kuras citādi varēja tikt ierobežotas tradicionālā sabiedrībā. Daudzas sievietes — modeļes, rakstnieces, dejotājas — kļuva par bohēmas centrālām figūrām un ietekmēja mākslas estetiku un sociālās normas. Tomēr šajās lomās bieži bija gan radoša brīvība, gan nabadzība, gan sociāla stigmatizācija.

Bohēma ārpus Parīzes un 20. gadsimta attīstība

20. gadsimtā vārds "bohēmietis" izplatījās arī citās valstīs un tika lietots, lai raksturotu daudzu dažādu mākslinieku dzīvi. Bohēmas kopienas veidojās Monparnassē, Romas antikvārajās apmetnēs, Berlīnē, Londonā, Ņujorkas Greenwich Village un citās vietās. Katrs reģions attīstīja savu formu: dažviet bohēma vairāk saistījās ar politisku radikalismu, citur — ar eksperimentālu literatūru un mūziku. 20. gadsimtā bohēmas fenomens ietekmēja modernismu, džezu, avangarda mākslu un vēlāk arī Beat paaudzi un 1960. gadu kontrkultūru.

Mūsdienu bohēma, komercializācija un gentrifikācija

Laika gaitā bohēmas dzīvesveids tikās ar tirgus interesēm. Mūsdienās daudzas bohēmiskas nozares, modes un dzīvesstila elementi ir komercializēti — parādījās tā dēvētā boho estētika (modes, interjera un mūzikas stilizācija), kas nereti atdala stilu no sākotnējā sociālā konteksta. Turklāt viena no biežākajām problēmām ir gentrifikācija: radošie rajoni, kuri sākotnēji bija pieejami nabadzīgākiem māksliniekiem un studentiem, kļūst populāri un dārgāki, piesaistot bagātākus iedzīvotājus un tūristus. Rezultātā īrnieki ar zemo ienākumu līmeni tiek izstumti un bohēmas kopienas sarūk vai pārvietojas citur.

Mantojums un ietekme

Bohēmas ideja — izvēle dzīvot ārpus konvencijām, rūpējoties vairāk par radošo izpausmi nekā materiālo labklājību — turpina iedvesmot māksliniekus un domātājus. Bohēmiskā kultūra devusi nozīmīgas literāras, vizuālās un mūzikas inovācijas un palīdzējusi mainīt sabiedrības attieksmi pret mākslu, seksualitāti un dzīvesstilu. Tā atgādina, ka radošums bieži rodas no robežu pārkāpšanas un no situācijām, kurās cilvēki sapulcējas, lai kopā radītu un strīdētos par jauniem redzējumiem.

Kopumā bohēma ir daudzšķautņains sociāls un kultūras fenomens: tās izskaidrojums iekļauj gan vēsturisku izcelsmi (saistības ar Bohēmiju un Parīzi), gan plašu ietekmi uz literatūru, mākslu un sabiedrības normām, gan arī mūsdienu izaicinājumus — no komercializācijas līdz gentrifikācijai. Neskatoties uz izmaiņām, bohēmas ideja par radošu brīvību un alternatīviem dzīvesveidiem saglabā savu vilkmi arī mūsdienu kultūrā.