La bohème

Henri Murger

Anrī Murgers dzimis 1822. gadā Parīzē vācu drēbnieka ģimenē. Viņš strādāja par sekretāru līdz 1841. gadam, kad kļuva par žurnālistu un pievienojās nabadzīgajiem māksliniekiem un rakstniekiem, kas sevi dēvēja par bohēmiešiem.

No 1845. līdz 1848. gadam Murgera stāsti par bohēmas dzīvi Parīzē tika publicēti kādā franču žurnālā (pa daļām). Grāmata nesa Murgeram nelielus ienākumus. Dramaturgs Teodors Barjērs ierosināja pēc grāmatas uzrakstīt lugu, un Muržērs piekrita. Izrāde iznāca 1849. gadā. Tā guva panākumus.

Gandrīz katrā Murgera grāmatas nodaļā ir pieminēts kāds atgadījums vai notikums, kas nonācis Pučīni operā. Tomēr dzejnieka un šuvēja mīlas romāns parādās tikai kā neliels stāsts grāmatā par tēlnieku vārdā Žaks un šuvēju vārdā Francīne.

Pēc lugas publicēšanas parādījās adaptācijas. 1877. gadā Parīzē tika iestudēta operete. 1897. gadā Venēcijā tika iestudēta Ruggero Leoncavallo opera. Vēl vienu lugu pēc grāmatas motīviem iestudēja Ņujorkā 1896. gadā. Pirmā filma tika uzņemta 1916. gadā, un turpmākajos gados tika uzņemtas arī citas filmas.

Henri Murger, 1854. gads

Izstrāde

Lielāko daļu "Bohēmas" Pučīni uzrakstīja Torre del Lago, ciematā Toskānā, kur viņš tikko bija kļuvis par savām mājām. Lielākā daļa lēmumu par operu tika pieņemti, izmantojot vēstules, ko turp un atpakaļ sūtīja Ricordi (Pučīni izdevējs), abi libretisti un komponists. Šāda kārtība nebija labākā, lai darbs tiktu pabeigts laikus.

Pučīni sāka spēlēties ar domu uzrakstīt vēl vienu darbu ar nosaukumu La lupa (Vilks). Libretisti bija sašutuši. Pučīni bija sadalījis savu laiku starp diviem projektiem, vienlaikus aizrādot viņiem par lēno darbu pie pašreizējā projekta. Džakosa sūdzējās, ka Pučuccini "Bohēmai" patērējis vairāk papīra un laika nekā citām savām drāmām.

Tika pārrakstītas, pārskatītas un pat atmestas veselas ainas, un tad šis cikls tika atkārtots. Neraugoties uz satraukumu, Pučīni apsvēra Deivida Belasko lugu "Toska" kā vēl vienu projektu. Viņš uz īsu brīdi pārtrauca darbu pie "Bohēmas", lai dotos uz Florenciju un noskatītos Sāras Bernhardas lugas iestudējumu.

Pučīni un Ruggero Leonkavallo (1892. gada operas "I pagliacci" komponists) abi izvēlējās Murgera grāmatu iestudēt mūzikā. Katrs no viņiem apgalvoja, ka viņš bija pirmais, kas pieņēma šādu lēmumu. Leonkavallo operu "Bohēma" pirmo reizi iestudēja 1897. gadā, gadu pēc Pučīni operas. Leonkavallo opera nekad neguva tādu slavu kā Pučīni opera - iespējams, tāpēc, ka 1897. gadā Pučīni opera ieguva tādu popularitāti, kas Leonkavallo operu atstāja novārtā.

Pučīni ap 1900. gadu

Izrādes

Pirmo reizi bohēma tika izrādīta Turīnā, Itālijā, 1896. gada 1. februārī Teatro Regio. To diriģēja Arturo Toskanīni. Toskanīni 1946. gadā diriģēja radio izrādi, kas tika izdota LP platē un vēlāk kompaktdiskos. Tas ir vienīgais Pučīni operas ieraksts, ko veicis tās oriģināldiriģents.

Dažu gadu laikā operu iestudēja Itālijas teātros, tostarp La Scala un La Fenice. Pirmā izrāde ārpus Itālijas notika Buenosairesā, Argentīnā, 1896. gadā. Nākamajos desmit gados sekoja vēl citas izrādes visā pasaulē.

Pirmā izrāde Apvienotajā Karalistē notika Mančestrā 1897. gada 22. aprīlī. To angļu valodā iestudēja Kārļa Rozas operas kompānija, un tās darbu vadīja Pučīni. Tā pati kompānija 1897. gada 2. oktobrī pirmo reizi iestudēja operu Londonas Karaliskajā operteātrī.

Pirmo reizi ASV operu 1897. gada 14. oktobrī Losandželosā, Kalifornijas štatā, iestudēja Kārļa Rosa operas kompānija. Ņujorkā to iestudēja Palmo operas namā 1898. gada 16. maijā. Metropolitēna operteātrī opera pirmo reizi tika iestudēta 1900. gada 26. decembrī.

Toskanīni 1908. gadā

Lomas

Loma	Balss tips
Rodolfo, dzejnieks	tenors
Mimì, šuvēja	soprāns
Marčello, gleznotājs	baritons
Dziedātāja Musetta	soprāns
Schaunard, mūziķis	baritons
Colline, filozofs	bass
Benuā, viņu saimnieks	bass
Alcindoro, valsts padomes loceklis	bass
Parpignol, rotaļlietu pārdevējs	tenors
Muitas seržants	bass
Studenti, strādājošas meitenes, pilsētnieki, veikalu īpašnieki, ielu pārdevēji, karavīri, viesmīļi, bērni.

Operas stāsts

1. darbība

Četru bohēmas bēniņu istabā

1. darbība notiek Parīzē ap 1830. gadu. Grupa bohēmas pārstāvju dzīvo bēniņu istabā. Marčello glezno, bet Rodolfo skatās pa logu. Viņi ir tik nabadzīgi un auksti, ka sadedzina Rodolfo sarakstīto drāmu. Filozofs Kollīne ierodas trīcošs un dusmīgs, jo nav varējis ieķīlāt dažas grāmatas. Šaunārs, grupas mūziķis, ierodas ar ēdienu, malku, vīnu, cigāriem un naudu. Viņš stāsta draugiem, ka šīs lietas ieguvis, jo viņam ir darbs pie kāda angļu džentlmeņa. Pārējie gandrīz neklausās, jo ir tik izsalkuši, ka cenšas ātri apēst ēdienu. Šaunārs viņus pārtrauc, atņem ēdienu un saka, ka viņi visi svinēs viņa veiksmi, tā vietā vakariņojot Cafe Momus.

Kamēr viņi dzer, dzīvokļa īpašnieks Benuā ierodas iekasēt īres maksu. Viņi viņam dod daudz vīna, lai viņš iereibtu un sāktu stāstīt cilvēkiem savus piedzīvojumus par mīlestību. Tad viņš saka, ka ir precējies, bet pārējie viņu izdzen no istabas. Naudu, ko vajadzēja izlietot īres maksas samaksai, sadala starp grupu, lai viņi varētu labi pavadīt laiku.

Pārējie bohēmieši dodas ārā, bet Rodolfo uz brīdi paliek viens, lai pabeigtu avīzes rakstu, solot drīz pievienoties draugiem. Pie durvīm tiek klauvēts, un ieiet Mimì, šuvēja, kas dzīvo dzīvoklī zemāk. Viņas svece ir aizdegusies, un viņai nav sērkociņu; viņa lūdz Rodolfo to aizdedzināt. Viņa viņam pateicas, bet pēc dažām sekundēm atgriežas, sakot, ka ir pazaudējusi atslēgu. Abas sveces nodziest. Ir tumšs, un pāris mēģina orientēties. Rodolfo vēlas pavadīt laiku kopā ar Mimi. Viņš atrod atslēgu, bet viņai to nepasaka un ievieto to kabatā. Divās ļoti slavenās ārijās (Rodolfo dziesmā "Che gelida manina - Kāda auksta mazā roka" un Mimī "Sì, mi chiamano Mimì - Jā, mani sauc par Mimì") viņi viens otram stāsta par savu atšķirīgo izcelsmi. Rodolfo draugi aicina viņu atnākt. Viņš labprātāk paliktu tur kopā ar Mimì, bet viņa nolemj, ka viņiem abiem jābrauc kopā. Viņi dodas ārā, dziedot par savu mīlestību viens pret otru.

2. darbība

Latīņu kvartāls Ziemassvētku vakarā

Ielas ir pārpildītas ar laimīgiem cilvēkiem. Rodolfo nopērk Mimi cepurīti. Draugi dodas uz kafejnīcu. Kafejnīcā ienāk Musetta, kas kādreiz bija Marčello mīļākā, kopā ar Alcindoro, bagātu, vecu vīrieti. Viņa ir no viņa nogurusi. Viņa dzied nerātnu dziesmu, cerot, ka Marsello viņu pamanīs.

Marčello kļūst traks no greizsirdības. Lai uz brīdi atbrīvotos no Alcindoro, Musetta izliekas, ka viņai ir šaurs kurpes kurpītis, un sūta viņu ar to pie kurpnieka. Musetta un Marčello sērojot krīt viens otram rokās.

Tiek dzirdēta militārās parādes skaņa. Marčello un Kolīne uz pleciem iznes Muzettu, kamēr visi aplaudē. Alcindoro atgriežas ar salabotu kurpi. Viesmīlis viņam pasniedz rēķinu. Viņš ir pārsteigts par summu, kas viņam jāmaksā, un nogrimst krēslā.

3. darbība

Pie nodevu vārtiem mēnesi vai divus vēlāk

Mimì izbrauc cauri nodevu iekasēšanas vārtiem. Viņa klepus. Viņa atrod Marčello, kas dzīvo nelielā krodziņā netālu no vārtiem. Viņa stāsta viņam par savu grūto dzīvi ar Rodolfo, kurš tajā naktī viņu pametis.

Rodolfo iznāk no krodziņa, meklējot Marcello. Mimì paslēpjas. Viņa dzird, kā Rodolfo stāsta Marcello, kāpēc viņš viņu pametis. Sākumā viņš saka, ka Mimì viņu nemīl, bet pēc tam viņš saka, ka pametis viņu, jo viņa mirst no slimības.

Rodolfo ir nabadzīgs un var maz palīdzēt Mimēm. Viņš cer, ka kāds bagāts vīrietis viņu iemīlēs un samaksās par viņas ārstēšanu. No laipnības pret Mimmi Marčello mēģina apturēt Rodolfo, bet viņa jau visu ir dzirdējusi.

Viņai nākas klepot, un Rodolfo viņu atklāj. Viņi dzied par savu zaudēto mīlestību un vienojas, ka viņiem jāšķiras. Viņi ļoti mīl viens otru un vienojas palikt kopā līdz pavasarim. Fonā dzirdams, kā Marčello un Musetta strīdas.

4. darbība

Mansarda telpa

Marčello un Rodolfo ir skumji par savu tuvinieku zaudējumu. Schaunard un Colline ierodas ar mazliet ēdiena. Viņi izliekas, ka rīko lielu mielastu, un visi dejo. Musetta ierodas ar jaunumiem: Mimi, kas bija atradusi bagātu kungu, tagad ir viņu pametusi un klīst pa ielām, jūtoties ļoti slikti un vāji.

Musetta ir atvedusi Mimi līdzi uz bēniņu istabu. Mimi palīdz iekāpt krēslā. Musetta un Marčello dodas pārdot Musettas auskarus, lai nopirktu zāles, un Kollīne dodas ieķīlāt savu mēteli. Šaunārs mierīgi aiziet, lai dotu Mimī un Rodolfo laiku kopā. Palikuši vienatnē, abi atceras savu iepriekšējo laimi.

Viņi atceras savu pirmo tikšanos. Rodolfo uzdāvina Mimi rozā cepurīti, ko viņš viņai nopirka un kuru viņš patur kā piemiņu par viņu mīlestību. Pārējie atgriežas ar dāvanu - mufeti, lai sasildītu Mimi rokas, un medikamentiem - un stāsta Rodolfo, ka ir izsaukts ārsts, bet ir par vēlu. Kamēr Musetta lūdzas, Mimi nomirst. Rodolfo sabrūk asarās.

Mimi (oriģinālais kostīmu dizains, 1896)

Orķestris

"Bohēma" ir iestudēta tā laika standarta orķestrim:

• stīgas: vijoles I, II, alts, čells, kontrabass.
• koka pūšaminstrumenti: 2 flautas, pikolo, 2 obojas, cor anglais, 2 klarnetes A un B, basklarnete A un B, 2 fagoti.
• misiņš: 4 ragi in F, 3 trompetes in F, 3 tromboni, basa trombons.
• sitamie instrumenti: arfa, timpāni, bungas, trīsstūris, šķīvji, basa bungas, ksilofons, zvaniņš, zvārgulis, zvaniņi.

Filmas

1965. gadā Rietumvācijā tika izdota operas ekranizācija. Tā tika filmēta Milānā un Minhenē. Filmu producēja diriģents Herberts fon Karadžans, un tās scenogrāfiju veidoja Franko Ziffirelli. Filmā galvenajās lomās bija Mirella Freni (Mimi), Adriana Martino (Musetta), Džanni Raimondi (Rudolfo) un Rolando Panerai (Marcello). Filma 1966. gadā ieguva Nacionālās kinoakadēmijas balvu kā labākā ārzemju filma.