Nensija Deivisa Reigana (dzimusi Anne Frances Robbins; 1921. gada 6. jūlijā – 2016. gada 6. martā) bija ASV 40. prezidenta Ronalda Reigana sieva, publiska persona, bijusi aktrise un ietekmīga ASV pirmā lēdija no 1981. līdz 1989. gadam. Viņa bija gan sabiedriska figūra, gan arī strīdīgu vērtējumu saņemoša politiska ietekmes persona, kura aktīvi darbojās labdarībā un sabiedriskajās kampaņās.
Nensija dzimusi Manhetenā, Ņujorkā. Pēc vecāku šķiršanās viņa uzauga Merilendā, ēdot un dzīvojot pie tantes un tēvoča, kamēr viņas māte mēģināja atrast darbu izklaides industrijā. Jau jaunībā viņa centās par aktrisi un vēlāk Holivudā pieņēma skatuves vārdu Nensija Deivisa.
Kino karjeras laikā 1940. un 1950. gados viņa piedalījās vairākās filmās un seriālos. Starp pazīstamākajiem darbiem ir Donovana smadzenes, No nakts uz rītu un Hellcats of the Navy, kurā viņa spēlēja kopā ar Ronaldu Reiganu. Pēc ilgstošas darbības filmas industrijā viņa pakāpeniski samazināja aktierdarbus un drīzāk pievērsās sabiedrisko lietu atbalstam un ģimenes dzīvei.
1952. gadā viņa apprecējās ar Ronaldu Reiganu, kurš tobrīd bija Kinoaktieru ģildes prezidents. Pāris audzināja divus bērnus — dēlu Ronu un meitu Patiju. Kad Ronaldu ievēlēja par Kalifornijas gubernatoru, viņa bija Kalifornijas pirmā lēdija no 1967. līdz 1975. gadam, kur aktīvi iesaistījās sabiedriskos un labdarības pasākumos, tostarp atbalstīja audžuvecāku vecvecāku programmu.
Ar vīra ievēlēšanu 1981. gadā Nensija Reigana kļuva par ASV pirmo lēdiju. Šajā amatā viņa izcēlās ar spēcīgu publisko tēlu — gan kā modes ikona, gan kā politiski aktīva pirmā lēdija. Viņas vēlme atjaunot un rekonstruēt Baltā nama interjeru, tostarp porcelāna servīžu nomaiņa, izpelnījās plašu mediju uzmanību un kritiku no pretiniekiem, kuri to uzskatīja par lieku izšķērdību. Vienlaikus Nensijas elegance un modes gaume padarīja viņu par pamanāmu sabiedrisko figūru — daudzi viņu atzinuši par stila etalonu pirmajā lēdijā.
Viens no Nensijas vispazīstamākajiem iniciatīvu projektiem bija kampaņa pret narkotikām “Vienkārši saki nē", kas bija vērsta uz jauniešiem un skolu izglītošanu par narkotiku lietošanas riskiem. Viņa ceļoja pa valsti, uzstājoties skolās un sabiedriskās sanāksmēs, lai paustu ideju par profilaksi un vecāku iesaisti.
Nensija vienmēr aizsargāja savu vīru un publiski demonstrēja lojalitāti. Tomēr viņai pievērsa uzmanību arī pretrunas — 1988. gadā tika atklāts, ka viņa pēc 1981. gada atentāta pret prezidentu konsultējusies ar astrologu, lai palīdzētu plānot prezidenta grafiku. Šī informācija radīja plašu diskusiju par pirmās lēdijas lomu un ietekmi. Kritiķi un mēdiji apsprieda arī viņas iespaidu uz personāla un diplomātiskajiem lēmumiem, jo daudzi uzskatīja, ka viņai bija nozīmīga ietekme uz prezidenta lēmumiem un personālvēlēm.
1980. gadu beigās un pēc Balta nama pametšanas 1989. gadā Nensija lielāko daļu sava laika veltīja ģimenei un labdarībai. Kad Ronaldam 1994. gadā tika diagnosticēta Alcheimera slimība, Nensija kļuva par viņa galveno aprūpētāju un aizstāvi līdz viņa nāvei 2004. gadā. Pēc vīra nāves viņa turpināja saglabāt aktīvu lomu ar Reigana bibliotēku, kas kalpo arī kā memoriāls un mantojuma centrs, un iesaistījās muzeja, arhīvu un publisko pasākumu atbalstā.
Politikā viņa palika redzama — publiski atbalstīja konservatīvas nostādnes, taču tajā pašā laikā izrādīja neatkarīgu nostāju, piemēram, atbalstot un aizstāvot cilmes šūnu pētniecību, kas bija un joprojām ir strīdīgs jautājums politiskajā sabiedrībā. Šāds atbalsts parādīja, ka viņas skatījums dažkārt varēja atšķirties no partijas cilmes nostādnēm.
Nensija Reigana nomira 2016. gada 6. martā 94 gadu vecumā. Viņas nāve tika plaši apspriesta gan ASV, gan starptautiskajos medijos; viņu pieminēja kā spilgtu, sarežģītu un ietekmīgu sabiedrisko figūru, kuras darbība atstāja ilgstošu ietekmi uz Baltā nama tradīcijām, sabiedrisko politiku un kultūras tēlu. Nensija un Ronalds Reigani ir apglabāti pie Reigana prezidenta bibliotēkas, kur tiek glabāti gan viņu personīgie, gan prezidentūras laika arhīvi.
Nensijas Reiganas mantojums ir daudzveidīgs: viņa bija gan modes simbols, gan aizrautīga sabiedriskā darbiniece, kas atbalstīja sociālās iniciatīvas, bet arī persona, kuru pētīja un kritizēja par politisko ietekmi un privātajām atbalsta praksēm. Viņas dzīve un darbība turpina raisīt diskusijas par pirmās lēdijas lomu un robežām starp privāto atbalstu un publisku politisku ietekmi.
