Nikola (Antonio) Porpora (jeb Nikolo Porpora) (dzimis 1686. gada 17. augustā Neapolē — miris 1768. gada 3. martā) bija ievērojams komponists un viens no nozīmīgākajiem vokālajiem pedagogiem 18. gadsimtā no Itālijas. Viņa radošais darbības lauks aptver gan operu scēnu, gan baznīcas un kamerģenres; viņa rokraksts īpaši izceļas ar izsmalcinātu melodiku un vokālo virtuozitāti.

Darbi un stils

Porpora sacerēja vairāk nekā 40 operas, kā arī daudzas kantātes, oratorijas, instrumentālās kompozīcijas — tostarp sonātes un vijolei — kā arī baznīcas mūziku. Viņa operu un vokālo žanru darbi raksturojas ar lieku ornamentu lietojumu, plašu aria formu izmantošanu un skaidru melodisko līniju, bieži pietuvinātu tam, kā to pratīja demonstrēt izcili vokālisti — īpaši kastrāti. Orķestra daļas parasti kalpoja, lai akcentētu solistu emocionālo izteiksmi un dramatiski atbalstītu vokālo līniju.

Pedagoģija un slavenākie audzēkņi

Porpora bija ļoti pieprasīts vokālais pedagogs — viņa skolā izauga daudzi ievērojami mākslinieki un inteliģences pārstāvji. Pie viņa mācījās dzejnieks Pjetro Metastasio, komponists Jozefs Haidns, Bavārijas princese Marija Antonija, kā arī slaveni kastrāti — Farinelli un Kafarelli.

  • Pjetro Metastasio — vēlāk pazīstams kā viens no galvenajiem operas libreta autoriem 18. gadsimtā.
  • Jozefs Haidns — īslaicīgas mācības pie Porpora ietekmēja viņa muzikālo izpratni, it īpaši kontrapunkta un vokālās rakstības jomā.
  • Farinelli un Kafarelli — kastrātu virtuozitāte bija cieši saistīta ar tā laika vokālo skolu, kuru vadīja skolotāji kā Porpora.

Karjera un ietekme

Porpora strādāja dažādās Eiropas mūzikas centrālajās vietās — savai dzimtajai Neapolei pievienojot darbību Venēcijā, Londonā, Vīnē un citur. Viņa darbi un pedagoģiskā metode būtiski veicināja itāļu operas (īpaši operas seria) attīstību un vokālo tehniku, kas pēc tam tika nodota nākamajām paaudzēm. Lai gan viņa slava savulaik bija liela, Personīgais liktenis dažkārt bija svārstīgs — kā tas bieži notika ar 18. gadsimta komponistiem, kas pārvietojās starp protektoru, opernamu un koncertu pasūtījumiem.

Mantojums

Porpora tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem vokālās tradīcijas pedagogiem 18. gadsimtā; viņa spējas izkopt solistu balss tehniku un komponēt paraugvērtīgas arias nodrošināja ievērojamu ietekmi uz operas attīstību. Mūsdienās viņa darbi tiek pētīti, atskaņoti un ierakstīti, un interesentu loks arvien paplašinās, jo īpaši starp tiem, kas rekonstruē perioda vokālo manieri un baroka operu repertuāru.